- Vai es nekļūdos: viņš runāja? - viņa pārvaicāja, un Inlēnu piekrītoši pamāja. - Ļoti labi, ļoti labi. - Zinātniece noliecās un aplūkoja jaunekli. Keriks kā miglā saskatīja viņas platās aprises, tauku krokām šūpojoties, aizsedzam debesis.
- Tev bija jābūt mirušam, - viņa teica ar zināmu apmierinājumu. - Bez manis tu arī būtu līķis. Pakustini galvu par zīmi, cik pateicīgs tu esi par manu darbu!
Keriks atļāvās vārgi pakustināt žokli, un Akotolpa uztvēra to kā pelnītu atzinību.
- Baiga slimība ārdīja visu tavu organismu. Šīs vātis uz ādas vēl ir mazākais: fārgajas, būdamas pārāk stulbas, lai saprastu, ka šāda liga ir specifiska tavai sugai, izvairījās aiztikt tevi, un man vajadzēja tevi kopt pašai. Bet ļoti interesanti. Ja es jau nebūtu strādājusi ar siltasinīgajiem astazoiem, tevi neizbēgami piemeklētu nāve.
Kamēr Akotolpa runāja, vairāk pašas priekam, viņa nomainīja slimnieka apsējus. Tas nenoritēja bez sāpēm, bet vairs nelīdzinājās mokām, ko Keriks bija izjutis agrāk.
- Dažiem mūsu noķertajiem astazoiem bija šī pati slimība, tikai vieglākā formā. Viņos izveidojušās antivielas. Tevī - ne. Visslimākajam es pilnīgi iztecināju asinis, ieguvu serumu, apstrādāju… Tā, esam galā. Tagad ieēd kaut ko.
- Cik… ilgi… - Keriks mēģināja čukstēt.
- Cik ilgi jāēd? Cik ilgi antivielas? Vai tu vēl murgo?
Keriks lūkoja pakustināt roku laika nozīmē.
- Skaidrs. Cik ilgi tu esi slimojis? Ļoti ilgi; es neuzņēmu laiku. Tam nav nozīmes. Tagad padzeries: tev nepieciešamas olbaltumvielas, tu esi zaudējis kādu trešo daļu svara. Te ir garda, līdz šķidram stāvoklim fermentēta gaļa, lieliski sagremojama.
Kerikam trūka spēka iebilst. Šķebīgā zampa gan lika viņam nožākstīties, tomēr kādu nieku izdevās arī norīt. Pēc tam viņš noguris aizmiga.
I
Tas izrādījās lūzuma punkts. Slimība bija galā. un jauneklis strauji atveseļojās. Apmeklētājas pie viņa nenāca, izņemot resno zinātnieci, bet viņš ari neilgojās pēc tādām. Viņš atkal un atkal pārcilāja prātā atmiņas par taniem, ar kuriem bija runājis. Nē, ne taniem. Ar astazoiem. deģenerātiem, siltasiņu slepkavām. Miesa no viņa miesas. Tani. Tie paši ļaudis, tie paši radījumi. Viņam bija divēja piederība, ko jauneklis līdz šim nebija izpratis un tagad lauzīja galvu. Protams, viņš pats bija tanus, jo savulaik - agrā bērnībā - esot atvests uz šejieni no citurienes. Tomēr tas noticis tik sen, tik daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, ka jebkura atmiņa par to izkūpējusi. Tās vairāk šķita atmiņas par atmiņām, it kā tas būtu kaut kas tāds, par ko viņam stāstits, nevis paša pieredzēts. Kaut ari fiziski Keriks nebija jilanē, jau sen viņš domāja, kustējās, runāja kā jilanē. Tomēr ķermenis joprojām bija tanu ķermenis, un sapņos viņš dažkārt uzturējās savu sugasbrāļu vidū. Šādi sapņi satrauca, pat biedēja, bet, par laimi, viņš pēc pamošanās no tiem neko daudz neatcerējās. Arī atcerēties tanu vārdus viņš vairs nespēja, lai kā ari pūlētos, jo pat tie, kurus pats bija runājis, slimības laikā izrādījās izkrituši no galvas.
Ja neskaita Inlēnu nemitīgo kluso klātbūtni, Keriks bija atstāts pilnigā vienatnē. Vienīgā apmeklētāja palika Akotolpa, un jaunekli tas pārsteidza.
- Vai viņas joprojām ir ārpus pilsētas - visas tās, kuras iznicina astazous? - viņš kādu dienu jautāja.
- Nē. Jau divi desmiti dienu, kopš viņas ir atpakaļ, ja ne vairāk.
- Bet neviena pat nepavīd redzeslokā, pat fārgaja ne, un neviena bez tevis arī neatnāk.
- Protams, ne, - Akotolpa stingri iekārtojās uz savas astes, visus četrus īkšķus savija kopā un omulīgi atbalstīja uz sava vidukļa tauku blīvas.
- Tu maz zini par jilanē, labi ja tik, cik šī atstarpe starp maniem īkšķiem, - viņa saknieba tos cieši kopā. - Tu dzīvo mūsu vidū, bet nenieka nezini.
- Es nekas neesmu, es nenieka nezinu. Tu zini visu. Es ar lielu prieku kaut ko uzzinātu.
Kerika teiktais nebija kaila pieklājības frāze. Viņš maldījās pa sadzīves mīklu džungļiem, pa neatbildētu jautājumu labirintiem. Lielāko daļu dzīves puisis pavadījis šeit - šajā noslēpumu pilsētā. Jilanē dzīvi caurvija aizspriedumi un zināšanas, ko, kā rādās, katra zināja, bet neviena neapsprieda. Ja lišķība un pieglaimība var izvilināt no treknās būtnes kādu atbildi, Keriks bija gatavs šķobīties vissmieklīgākajās padevības pozās.
- Jilanē neslimo. Slimības nopļauj tikai zemākos dzīvniekus, kā tevi. Es pieļauju, ka savulaik ir bijušas arī slimības, kas skārušas mūs, bet tās jau sen izskaustas, kā, piemēram, drudzis, kas aiznesa līdzi dažas no pirmajām šajā krastā iznākušajām jilanē. Traumu gadījumos infekcijas var iekļūt brūcēs, bet tās tūdaļ tiek apkarotas. Tava slimība tiktāl samulsinājusi stulbās fārgajas, kuras nespēj to nedz apjēgt, nedz pieņemt, ka viņas to ignorē, un lidz ar to arī tevi. Man, turpretī, darba specifika ar visām dzīvības formām liek būt imūnai pret tamlīdzīgām blēņām.
Viņa neslēpa dziļu apmierinājumu, un Keriks steidza vispārējos vilcienos piekrist.
- Tev noslēpumu nevaid, Augstība, - viņš vedināja. - Vai sekls zemes tārps drīkst patērēt tavu inteliģenci, uzdodot vēl jautājumu?
Akotolpa nevērīgi deva atļauju.
- Vai starp vīrišķiem plosās sērga? Hanalē es dzirdēju, ka daudzi liedagā zaudē dzīvību.