- Vīrišķi ir truli un bez jēgas kulsta mēles. Jilanē šādus jautājumus apspriest nav ļauts.
Akotolpa šķelmīgi piemiedza aci Kerikam, vienlaikus pievēršot otras acs skatu Inlēnu masīvajai mugurai, un sakārtoja domas.
- Bet es neredzu nekā ļauna, atklājot to tev. Tu neesi jilanē, turklāt esi virišķis, tātad tev var stāstit. Es runāšu vienkārši, jo visā problēmas pilnibā to lemts izprast tikai ar manām dziļajām zināšanām. Mēģināšu tev aprakstīt vairošanās intīmās un sarežģītās nianses. Pirmkārt, tev jāsaprot savas uzbūves nepilnība. Visi siltasiņu radījumi, tevi ieskaitot, ejakulē spermu, un tā arī ir jūsu vienīgā līdzdalība vairošanās norisē. Ar mūsu augsti organizēto sugu ir citādi. Apsēklošanas akta laikā apaugļotā ola nonāk vīrišķa dzimumsomā. Šī norise izraisa izmaiņas vīrišķa vielmaiņā. Būtne kļūst laiska, minimāli tērē enerģiju un ieaug taukos. Olas izšķiļas, jaunuļi dzimumsomas komfortā briest, attistās, un atstāj to tikai tad, kad sasnieguši jūras dzīvei nepieciešamo briedumu. Tas ir brīnišķīgs pielāgojums, kurš pārākajām būtnēm - sievietēm - atbrīvo īkšķus svarīgākiem darbiem. - Akotolpa badīgi nošmakstināja lūpas, pastiepās, satvēra Kerika nepabeigto šķidrās gaļas ķirbi un vienā rāvienā iztukšoja to. - Pārākajām visās jomās. - Viņa tiksmi atraugājās. - Tiklīdz jaunuļi aiziet jūrā, vīrišķa loma reprodukcijā ir izsmelta. Apmēram tāpat, kā kādam kukainim, kuru sauc par dievlūdzēju un kura mātīte pēc kopulācijas tēviņu apēd. Tēviņa vielmaiņas atgriešanās normālās sliedēs norit smagi. Apmēram puse šajā norisē apmirst. Lai gan tas varētu nebūt tikami tēviņiem, sugas izdzīvošanā tam nav nozīmes. Tev taču nav nekādas sajēgas par to, ko es runāju, vai ne? Par to liecina dzīvniecisks tukšums tavās acīs.
Bet Keriks saprata. Pat pārāk labi. «Trešā reize liedagā - neizbēgama nāve», viņš klusībā nodomāja, bet balsī teica: - Cik vieda tu esi, Augstība! Pat ja es būtu izšķīlies reizē ar laiku, es zinātu vien niecīgu daļiņu no tā, kas zināms tev.
- Bez šaubām, - Akotolpa neiebilda. - Zemākie - siltasiņu - dzīvnieki nespēj pārkārtot savu vielmaiņu, kāpēc arī vāji vairojas un spēj izdzīvot tikai pašā pasaules maliņā. Es Entobanā strādāju ar tādiem dzīvniekiem, kuri sauso sezonu pārlaiž, iekaltuši izsusuša ezera dibena dūņās, un sagaida lietavas, lai cik arī vēlu tās sāktos. Tagad, jādomā, pat tev varētu kļūt skaidrs, ka gan izdzīvošana, gan nāve atkarīga no vielmaiņas pārvērtībām.
Fakti saliedējās veselumā, un Keriks neviļus skaļi noteica:
- Dzīvības Meitas…
- Nāves Meitas! - Akotolpa iebilda, paužot visdziļāko nicinājumu. - Neatgādini man šīs radības! Viņas nekalpo savai pilsētai, nedz arī mirst, kā pienāktos pēc izraidīšanas. Toties nomirst pašas labākās. - Viņa ar saltiem, ļaunu vēstošiem žestiem pievērsās Kerikam. - Ir mirusi Aikimeja, dižā zinātniece. Tev bija tas gods tikties ar viņu Inegbanā, kad viņa ievāca tavu audu paraugus. Tā bija viņas melnā loze. Dažas augstu stāvošas muļķes gribēja, lai viņa atrod iespēju iznīcināt tavus astazous bioloģiskā ceļā. Viņa neatrada, - viņa nevarēja atrast, lai kā arī centās. Un nomira. Zinātne sargā dzīvību, nevis atņem to. Un viņa nomira kā tās jilanē, kuras izraida no pilsētas. Tu esi nesaprātīgs dzīvnieka tēviņš, un es tev vairāk nekā nestāstīšu.
Viņa aizlīgoja projām, bet Keriks tam pat nepiegrieza vērību. Pirmo reizi viņš sāka apzināties kādu nieku no tā, kas notiek tepat apkārt. Viņš bija truli ļiīcnrini:. pasauli, kada tā šķiet. Bija ticējis, ka tādi radījumi kā hezocani un laivas ii pilnīgi dabiski. Kas tev deva! Kaut kādā nezināmā veidā jilanē bija pārveidojušās viņu ķermeņus, kā tas darīts arī ar visiem augiem un dzīvniekiem pilsēta. Ja nu treknā Akotolpa tiešām prot taisīt tādus trikus, tad viņas zināšanām patiesi jāpārsniedz vispārdrošākās Kerika iedomas. Pirmo reizi viņš izjuta neviltotu cieņu pret viņas gudrību un spējām. Bez viedās Akotolpas viņš jau būtu miris.
Keriks iegrima smagā miegā un sapni skaļi vaidēja. Viņa acu priekšā pārveidojās dzīvnieki, tad izkusa arī viņa paša miesa un sacietēja jaunā formā.
Driz vien Keriks bija atlabis tiktāl, ka varēja piecelties sēdus. Vēl pēc laiciņa viņš, atbalstījies pret Inlēnu, lūkoja paspert dažus drebelīgus soļus. Piliti pa pilītei
atgriezās spēki.
Kādu dienu Keriks izgāja no sava kambara un atsēdās saulē ar muguru pret lapoto sienu. Ja jau reiz parādījies, turklāt acīmredzami vesels, tad viņa klātbūtne tika pieņemta kā agrāk. Viņš pasauca fārgaju un lika tai atnest kādu augli, jo viņa kvēlākā vēlēšanās bija atpestīt muti no sašķidrinātās gaļas garšas.
Spēki turpināja atjaunoties, lidz beidzot, ik brīdi apstādamies, lai atpūstos, Keriks spēja aizvilkties lidz ambesedam. Pirms slimības tā būtu bijusi īsa pastaiga; šobrīd tas izrādījās īsts maratons, un pie mērķa Keriks nonāca sviedriem pārplūdis un iekrampējies Inlēnu rokā. Viņš saļima pret ambeseda sienu un rija gaisu. Vaintē, viņu pamanījusi, tūdaļ aicināja pie sevis. Jauneklis pietrausās kājās un streipuļoja pretī valdniecei, kura vēroja viņa steberīgo soli.
- Vai esi vēl slims? - viņa vaicāja, paužot rūpes.
- Slimība ir pāri, eistaā, tikai spēka vēl nav. Akotolpa, neizmērojami viedā dziedniece, liek ēst daudz gaļas, lai mans augums atkal apaugtu ar miesu un atgūtu spēkus.
- Dari, kā viņa liek: tā ir arī mana griba. Ceļā uz ziemeļiem mūs pavadija uzvaras, un visi sastaptie astazoi ir iznīcināti. Izņemot tos dažus, ko sagūstījām. Mana vēlēšanās bija tāda, lai tu aprunājies ar tiem un izvilini informāciju.