- Kā eistaā pavēl, - Keriks attrauca. Vārdos skanēja tikai bikla padevība, bet patiesībā Keriku pārņēma svelošas alkas: viņa vaigi piesarka un augums ietrīsējās. Jauneklis apzinājās, ka ienīst šķebīgās būtnes, bet tik un tā - viņš dega nepacietībā ar tām sazināties.
- Tu runāsi, bet ne ar tiem, ko mēs atvedām. Tie ir beigti. Atgūsti spēkus. Kad ziemeļu saule atsāks sildīt, mēs dosimies vēl varenākās medībās.
Keriks pazemīgi pamāja, pats pārsteigts par savu pēkšņo vilšanos.
Pietika pagulšņāt saulē, izmest no galvas atmiņas par slimību, un atgriezās dzīvesprieks. Ritēja dienas, līdz beidzot Akotolpa atsūtīja kādu fārgaju pēc Kerika. Tā aizveda uz pilsētas daļu, kurā Keriks lidz šim nebija kāju spēris, - līdz noslēgtai, savādi pazīstamai plāksnei. Tā atbīdījās, un pavērās vēl miklas sienas.
- Ūdens ieeja, tāda pati kā Inegbanā.
Inlēnu ķermenis atzinīgi noļumēja:
- Kož acīs.
- Tad turi tās ciet, stulbā radība! - Keriks aizrādīja un aizvēra arī savējās, ļaujoties siltā šķidruma šaltij.
Viņiem ienākot, Akotolpa meta mieru aizsāktam darbam, pastiepās un ar īkšķiem ieknieba Kerikam sānā.
- Jauki. Tu esi apsedzis savas ribas. Bet tev arī jāvingro. Es tev tikai nododu eistaā rīkojumu. Viņa ir ļoti norūpējusies, vai tu spēsi doties uz ziemeļiem līdz ar citām.
- Uzklausu un paklausu. - Keriks ar skatienu iztaustīja savādo telpu, nesekmīgi cenšoties izprast, ko tas viss nozīmē. - Reiz tālajā Inegbanā es biju ļoti līdzīgā vietā…
- Tu esi vērīgs savā muļķībā. Visas laboratorijas ir līdzīgas.
- Pastāsti, Diženā, ko tu te dari!
Akotolpa nošmakstināja lūpas, un spēcīgās jūtas saviļņoja viņas tauku krokas.
- Tu gribi, lai es tev pastāstu, tu, neizmērojami dumjā būtne? Pat desmit mūžu dzīvojot, tevī ne apjausma par to nedzimtu. Zinātne pastāv, kopš jilanē pirmo reizi iznirusi no jūras, un visu šo laiku tā augusi dziļumā un plašumā. Zinātne ir izpratne par dzīvi kā tādu, ielūkošanās dzīvības noslēpumos, ielaušanās šūnās, kas veido visu dzīvo, šūnas kodolā snaudošo gēnu aptaustīšana, to spirāles atritināšana, sasmalcināšana, sajaukšana un atkalsavienošana, jo mēs esam visas dzīvības saimnieces. Vai tu saprati kaut vārdu no manis teiktā, siekalainais lišķi?
Keriks ierunājās, tīši uzsvērdams savu pieglaimibu:
- Ļoti maz, tu, bezgalīgi viedā, bet gana, lai apjēgtu, ka jūs esat dzīvības saimnieces.
- Tiesa gan. Vismaz tik daudz saprāta tevī mājo, lai apbrīnotu arī to, ko nespēj izprast. Tad paveries uz šo dzīvnieku un neslēp jūsmu! - Akotolpa pastūma malā līdzstrādnieci un pamāja uz kārpainu, adatainu, plankumainu radību, kas tupēja pie sienas caurspīdīgās daļas. Spilgts saules stars iespīdēja būtnē iekšā no sāniem, kā šķita, caur milzīgu aci. Otra acs, turpretī, rēgojās virs dzīvnieka galvas. Akotolpa pieaicināja Keriku tuvāk un sajūsmā salīgojās, redzot viņa bažīgo pozu.
- Tu no tā baidies?
- Šīs acis…
- Tās taču neredz, muļķadesa! Radijums ir akls un nejūtīgs, bet acis kalpo mūsu vajadzībām: tās saliec gaismu, un mēs varam ieraudzīt neredzamo. Paveries uz šo caurspīdīgo plātnīti! Ko tu tur redzi?
- Ūdens pile, vai?
- Apbrīnojamas novērošanas spējas. Bet tagad palūkojies tajā, kad es to ielikšu sanduū.
Akotolpa bakstīja ar īkšķi, līdz sanduū sānos pavērās sprauga, un ieslidināja tajā plātnīti. Tad viņa pašķielēja augšup vērstajā acī un, bakstīdama sanduū jutekļos vajadzīgās instrukcijas, klusi krekšķināja. Savu padarījusi, Akotolpa atliecās un deva vietu Kerikam.
- Aizver vienu aci! Ar otru ielūkojies te. Ko tu redzi?
Ktuik'. nrirnd/oļa noko. Tikai gaismas ņirbu. Viņš mirkšķināja, cilāja galvu - un bnidzot leniudzljal Caurspīdīgas radībiņas, kas ņipri vēcināja taustekļus. Jauneklis neizpratnē pievērsās Akotolpai:
F_"s kaut ko redzēju - tādus kā kustīgus zvēriņus. Kas tie tādi?
- Dzīvnieki, sīksīki dzīvnieciņi šajā ūdens lāsē. Lēcas palielina viņu attēlus. Tu apjēdz, par ko es runāju?
- Nē.
- Bez šaubām. Tu nekad neapjēgsi. Tavs saprāts līdzinās tiem tur astazoiem - aiz muguras. Vācies!
Keriks apcirtās un iepleta muti. Sienas nišā klusi stāvēja bārdains tanus. Tad viņš aptvēra, ka tas ir tikai izbāzenis. Tas viņam neko neizteica, un viņš veicīgi atstāja telpu.
Atpakaļceļā saule karsēja plecus, Inlēnu pacietīgi klumzāja nopakaļ… Keriks tomēr jutās dīvaini satraukts. Domās un valodā viņš ir jilanē. Augumā - astazous. Tas nozīmē, ka viņš nav ne šis, ne tas, un šī doma jaunekli ļoti nomāca.Viņš ir jilanē - lūk, kas viņš ir, un nevienam par to nav ne mazāko šaubu!
Atkal un atkal viņš domās atkārtoja šos vārdus, bet pirksti neapzināti knaibīja silto tanus miesu.
XXVII
- Laiks doties ceļā! - Stalana paziņoja. - Šie attēli sniedz visu, kas vajadzīgs.
- Parādi! - Vaintē pastiepa roku. Viņas palīdzes un fārgajas saspiedās tuvāk, tīkodamas kaut ko saskatīt, bet žests lika viņām atkāpties. Stalana pasniedza attēlus - rūpigi, pa vienam, sīki izskaidrojot, kas katrā redzams.
- Šie ir pirmie. Redzamas dziļās ielejas, kur astazoi parasti ziemo. Bet pērn- ziem ielejas palika iekaltas ledos. Tā arī nepienāca atkusnis, kas līdz ar jaunu gadalaiku atnestu dzīvību, tāpēc astazoiem jādodas uz dienvidiem gādāt iztiku.
«Uz dienvidiem, tālāk no neierastās spelgoņas,» Vaintē prātoja, «tāpat kā mēs bēgam uz dienvidiem no Inegbanas bargajām ziemām.» Viņa aizgainīja šo derdzīgo domu, vēl lāgā to pat neiedomājusies. «Starp šiem diviem faktiem nav nekādas līdzības, tāpat kā starp jilanē un astazoiem. Tā ir tīra sagadīšanās. Galvenais, ka tiem radijumiem jānāk uz dienvidiem iztikas meklējumos.» Viņa ierunājās balsī: