Stalana izrāva ieroci no Kerika tvēriena un turēja, lidz atguva savaldību. Tikai eistaā tieši aiz muguras lika viņai sevi pārvarēt. Ja viņi būtu divatā, astazous jau būtu notriekts zemē. Atsākot runu, viņas balss skanēja vēl čērkstošāk.
- Šis ierocis nogalina. Atliek tikai sažņaugt viņa ķermeni vienā rokā - te, kur tava roka jau atrodas, - un ar otras īkšķi saspiest tā pamatni - šeit.
Atskanēja ass sprakšķis, un dzelksnis, nevienu neapdraudot, aizlidoja jūrā.
- Šeit tiek ielādēti dzelkšņi. Kad hezocans saņem vajadzīgo impulsu, tas N izdala niecīgu porciju sekrēta, kurš momentāni pārtop tvaikā, ar lielu spēku
izgrūžot dzelksni. Ielādēšanas brīdī dzelkšņi ir nekaitīgi. Toties, virzoties caur stobru, dzelksnis notrinas gar dziedzeri, kurš izdala tik spēcigu indi, ka pilnīgi nesaredzama pilīte vienā mirklī nogalina tik lielu dzivnieku kā nenitesks.
- No tevis iznāks lieliska skolotāja, - Vaintē iestarpināja ar žultainu apbrīnu, piešķirot vārdiem daudznozīmību. - Tagad vari ari beigt.
Stalana nosvieda hezocanu pie Kerika kājām un naski apcirtās. Tomēr ne tik strauji, lai viņš nepamanītu svelošo naidu viņas kustībās. Šīs jūtas bija spēcīgas un abpusējas. Iepazīstot ieroci un dīdoties nākamo medību gaidās, Keriks drīz vien piemirsa neseno incidentu; tiesa gan, ne tik pilnīgi, lai atļautos nokļūt Stalanas tuvumā, vienlaikus atrodoties ārpus pārējo redzeslauka. Tagad būtu gudrāk allažiņ uzturēties tālāk no mednieces, it īpaši medību laikā. Indīgie dzelkšņi Keriku var ķert tikpat viegli kā jebkuru citu dzīvnieku.
Kad nākamajā dienā pienāca laiks medibām, Keriks izvēlējās ceļu tikai pēc tam, kad redzēja, kurp dodas Stalana un pārējās, proti, viņš aizgāja pretējā virzienā. Iespēja kļūt par negadījuma upuri nevilināja.
Lempīgā Inlēnu saites galā medības neatviegloja, bet Keriks darīja, ko spēja. Palīdzēja arī zināma veiksme, un turpmākajās dienās, atgriežoties pludmalē, Inlēnu stiepa ne vienu vien stirnu. Tomēr par pašām stirnām svarīgākas bija izjūtas, kas viņu pārņēma, caur augsto zāli lavoties pie medījuma. Tā bija augstākā bauda. Viņš pat nepamanīja, pa kuru laiku paspējis nogurt; ēstgriba izrādījās tikpat negausīga, cik miegs - dziļš. Ceļā uz ziemeļiem medības turpinājās, un ik dienu Keriks pamanīja, ka prot atkal kaut ko jaunu. Tajā brīdī, kad viņi no okeāna iegriezās platā upē, viņš jau jutās tikpat stiprs kā senāk. Pagāja tikai dažas dienas, un jilanē jau piedzīvoja savu pirmo kauju, pirmo šīsvasaras slaktiņu.
Keriks pa to laiku uzturējās savā parastajā vietā - apmetnē upes krastā. Putna izdarītajos uzņēmumos varēja redzēt, ka astazoi gar upi virzās šurp, tāpēc slēpnis bija iekārtots ļoti rūpīgi. Tā nebija Kerika darīšana. Viņš sakrustotām kājām tupēja zemē, ar nagu knibināja vaļā hezocana muti un bāza tajā gaļas kripatiņas, domādams par nākamajām medībām. Inlēnu ir tik trokšņaina! Labi vēl, ka iemācījusies apstāšanās brīžos stāvēt klusu un nekustīgi. Viņš nākamreiz apies sastaptajam stirnu ganāmpulkam ar lielu līkumu, apgulsies pa vējam no viņiem un nogaidīs. Stirnas manīsies tālāk no citām medniecēm un uzskries viņam tieši virsū. Tas ir labs plāns.
Viņa prātuļošanu pārrāva attāls spiedziens. Pat Inlēnu salēcās un palūkojās apkārt. Kliedzieni atkārtojās, kļuva skaļāki un tuvāki. Keriks pielēca kājās, sažņaudzis ieroci abās rokās šaušanas gatavībā. Atkal atskanēja brēciens, kuru pavadija smagi būkšķi.
Pār augsto krastu pārvēlās griezīgs ķērciens, un tūdaļ arī iznira milzīga galva. Gari, balti triekņi, pacelts snuķis, apdullinoša, spalga taurēšana…
- Nošauj astazou! - Inlēnu lūdzās. - Nošauj, nošauj!
Keriks piesvieda hezocanu pie acs un skatījās gar to uz dzīvnieka tumšo, pētošo aci.
- Karus… - viņš noteica un uguni neatklāja. Inlēnu izbailēs vaimanāja.
Mastodonts no jauna pacēla snuķi un notaurējās, apgriezās un izzuda skatienam.
«Karus.» Kāpēc viņš tā teica? Ko tas nozīmēja? Milzīgais radījums bija licis viņam iztrūkties, tomēr nenieka nebiedēja. Un savādais vārds - Karus; tas uzjundīja veselu atmiņu jūkli. Gan siltu un mājīgu, gan nāves saltu. Keriks nodrebēja un aizgainīja tās. Cīņa, šķiet, risinās jau ļoti tuvu. Lielo, pinkaino zvēru sabiedējis tuvās kaujas troksnis. Keriks jutās priecīgs, ka nav to nogalējis.
- Eistaā sūta mani pēc kādas, kuru sauc Kerika, - teica fārgaja, lēnām pietuvojusies gar upes krastu. Viņu bija savainojis kāds ass priekšmets, un nokārušos roku klāja plašs apsējs. Gar sāniem lejup pa kāju ritēja asinis.
- Nomazgājies! - Keriks pavēlēja, parāva saiti, un Inlēnu piesvempās kājās. Hezocans gaļas kriksīti bija nolocījis, un Keriks aizdarīja tam muti, jo citādi sīkie, smailie zobiņi varēja vieglītēm, bet ļoti nepatīkami iekost.
Viņi kājoja gar krastu, līdz nokļuva uz blīvi nomīdītas takas, un nogriezās sānis. Ceļā viņi sastapa vēl vairākas ievainotas fārgajas. Dažas bija apstājušās, citas saļimušas zemē, nespēdamas vairs paiet. Viena mirusi gulēja uz takas: acis plaši ieplestas, žoklis atkāries… Kauja bijusi sīva.
Tad Keriks ieraudzīja pirmos tanu līķus. Vīrieši un sievietes gulēja sakrauti kaudzē, bet zīdaiņu sīkie ķermenīši mētājās visapkārt. Aiz viņiem rēgojās mastodonts, saļimis starp pārlauztiem baļķiem saiņu un vīstokļu jūklī.
Spēcīgas emocijas - vai varbūt tieši otrādi: jūtu trūkums - apstulbināja Keriku, un viņš turpināja ceļu klusēdams. Šie te ir astazoi: tie jāapsit. Tie ir tani, - kāpēc viņiem tāds liktenis? Tie ir nolādētie astazoi, kas apslaktējuši jilanē vīrišķus un jaunuļus liedagā. Bet kāda viņam patiesībā daļa gar to visu! Viņš taču tajos liedagos savu kāju nav spēris!