Выбрать главу

-  Amahasts…

Amahasts. Šis vārds kā aizbīdnis atbrīvoja atmiņu straumi, kas nu klusu vēlās pār Keriku. Karus, viņa mastodonts, kuru nokāva, viņam klātesot. Tēvs, Amahasts, - nogalināts līdz ar visu samadu. Atmiņu aina izplūda un sakusa ar īstenību - šiem liķiem, kas mētājās visās malās. Slaktiņš, gadi… Daudz gadu jau aizritējis. Caur šīm atmiņām nemanāmi izlauzās mednieka vārdi:

-  Nogalini viņus, Kerik, nogalini, kā viņi nogalināja mūs. Mūs visus.

Keriks apcirtās un, neievērodams Inlēnu, kura meimuroja pakaļ, metās bēgt no mednieka un viņa balss, projām no šiem atmiņu plūdiem. Bet glābiņa vairs nebija. Viņš spraucās starp bruņotajām fārgajām līdz zāļainas nogāzes virsotnei, kur pavērās skats uz okeānu, sakņupa zemē, apkampa ceļus un blenza selgā neredzošām acīm.

Patiesībā viņš redzēja Amahastu, savu tēvu. Un savu samadu. Sākumā ne­skaidri, bet pamazām iezīmējās aizvien taustāmākas detaļas. Atmiņas nebija zu­dušas; tās izrādījās tikai apraktas un noslāpētas, bet joprojām dzivas. Acis pildīja bērna asaras. Gara acīm skatot sava samada asiņaino bojāeju, asaras, ko viņš nebija izlējis, bērns būdams, tagad riesās zem plakstiem un ritēja lejup pa vai­giem. Šī aina salija ar Herilaka svaigi apslaktēto samadu… Lai izdzīvotu šos ga­ros gadus pie jilanē, viņam tas viss bija jāaizmirst. Viņš bija izdzīvojis, aizmirsis…

Bet tagad viņš atmiņās pats sev šķita kā divi cilvēki: astazous, kurš runā kā jilanē, un mazs tanu zēns.

Zēns? Viņš palūkojās uz savām rokām, salieca pirkstus… Viņš vairs nebija zēns. Šajos ilgajos gados viņš bija izaudzis. Nu viņš bija virs, tikai nenieka nezināja par vīra dzīvi. Pār viņu nāca apskaidrība: tēvs un citi mednieki, atmiņās tik lieli, droši vien bijuši viņa augumā.

Pielēcis kājās, Keriks dusmās skaļi un izaicinoši ierēcās. Kas viņš tāds?! Kur tāds radies?! Kas ar viņu notiek?! Izjūtu virpulī viņš tomēr atskārta, ka kaut kas velkoši sažņaudz viņa kaklu. Viņš neizpratnē pagriezās un atklāja, ka Inlēnu vieglītēm rausta sasaiti. Plaši ieplestās acis un drebelīgās kustības liecināja, ka Kerika savādā rīcība viņu uztrauc un biedē.

Keriks bija gatavs viņu nonāvēt.

-   Marags! - viņš kliedza, jau ceļot augšup delnā sažņaugto ieroci. Tomēr niknums apdzisa kā uzliesmojis, un puisis kaunīgi nolaida šaujamo. Šī vienkāršā radība, vēl vairāk cietumniece nekā viņš pats, bija pilnīgi nekaitīga.

-  Dzīvo mierā, Inlēnu, - viņš noteica. - Viss ir kārtībā. Dzīvo mierā.

Nomierinājusies Inlēnu atkal atsēdās uz savas astes un omulīgi blisinājās

pret vakara sauli. Keriks raudzījās viņai garām uz noru, kur gaidīja Herilaks.

Ko gaidīja? Atbildi, protams. Atbildi uz jautājumu, uz ko Keriks nespēja atbildēt, kaut arī jautājums bija pilnīgi skaidrs.

Kas viņš ir? Fiziski - tanus. Vīrs ar bērna domām, kurš nekad nav izaudzis kā tanus. Ja tā padomā - tas nu būtu skaidrs un acīmredzams. Šis zēns, lai izdzīvotu, kļuva par jilanē. Ari tur neskaidrību nav. Jilanē savā dvēselē, tanus - vērotājam no malas.

Tiktāl sarežģījumu nav. Bet tālāk… Kas ar viņu notiks tālāk? Ja viņš neko nedarīs, tad dzīve ari turpmāk ritēs apmēram tāpat, kā lidz šim. Viņa stāvoklis paliks augsts, tieši pie eistaā elkoņa, drošībā un godā. Kā jilanē.

Bet - vai viņš to vēlas? Vai tā ir viņa nākotne? Nekad agrāk viņš nebija prātojis par tādām lietām, pat nenojauzdams, ka varētu nobriest tamlīdzīgs kon­flikts. Viņš paraustīja plecus, kā nokratīdams neredzamu nastu. Pārāk daudz jāizlemj tik isā bridi. Viņš bija radis visu lēnām salikt pa plauktiņiem. Viņš darīs, kā Vaintē lika: iztaujās astazou. Gan jau vēlāk būs laiks pārcilāt šis pretrunas, bet šobrīd viņam jau galva sāpēja.

Izrādījās, ka nekas nav mainījies. Herilaks sasiets gulēja zemē un trīs fārga­jas stāvēja sardzē bezierunu paklausībā. Keriks pavērās lejup uz mednieku un pūlējās kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca. Herilaks pirmais pārtrauca klusumu.

-  Dari, kā es saku! - viņš čukstēja. - Nogalini maragus, atbrīvo mani un bēdz kopā ar mani! Uz kalniem, pretī ziemas sniegiem, raženām medibām, ugunsku­ram teltī. Atgriezies pie savējiem!

Lai arī tikai izčukstēti, vārdi atbalsojās Kerika galvā kā pērkona rībiens.

-  Nē! - viņš iekliedzās. - Tu klusēsi! Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem, un tikai! Nelūgts tu nerunāsi…

-  Tu esi zudis, manu zēn, zudis, bet ne aizmirsts. Viņi centušies padarīt tevi par sev līdzīgo, bet tu neesi viņējais. Tu esi tanus. Tieši šobrīd tu varētu atgriezties pie samada.

Keriks nikni klaigāja, pavēlot Herilakam klusēt, bet nespēja apslāpēt ne med­nieka balsi, nedz arī vārdu jēgu. Tomēr viņš nepadevās. Izšķirošo soli spēra fārgaja - tā, kura joprojām turēja rokā mednieka šķēpu. Viņa neko nesaprata, bet redzēja, ka risinās konflikts. Atminējusies eistaā sākotnējos rīkojumus, viņa metās talkā un vairākas reizes ieblieza Herilakam pa ribām.

-  Nē! - Keriks skaļi ierēcās tanu mēlē. - Tu nedrīksti!

Viņa roka vadija ieroci gandrīz neapzināti; fārgaja sakņupa un izlaida garu. Joprojām dusmu ārprāta varā viņš pagriezās un izšāva arī uz otru fārgaju, kas, neticīgi iepletusi muti, nogāzās zemē. Trešā lūkoja celt pretī savu ieroci, bet sabruka līdz ar citām. Keriks turpināja haotiski spaidīt hezocanu, līdz dzelkšņi kā sari noklāja fārgaju līķus. Tukšo ieroci Keriks aizmeta projām.

-  Re, pacel šķēpu! - Herilaks pavēlēja. - Pārgriez manas saites!

Keriks pieklupa pie fārgajas un izrāva šķēpu no tās nedzīvā tvēriena, inlēnu klumburoja līdzi. Jauneklis atbrīvoja Herilaka potītes un plaukstas.

-  Kas ir? Kas te notiek! - nikni uzsauca Vaintē.