Keriks apcirtās un redzēja to slejamies pār viņu. Mute vaļā, zobi mirdz… Tikai tagad viņš pirmo reizi miglaini atminējās, kā šie zobi pārplēsa meitenes rīkli. Redzēja šīs pašas zobu rindas virs sevis, kad Vaintē jāteniski sēdēja uz viņa, apmierinājumā rēkdama. Abpusējā apmierinājumā, jo arī viņu tas tīkami satrauca.
Tīksme un riebums - tagad viņš atminējās abus.
Vaintē kaut ko teica, bet Keriks nedzirdēja. Viņa izkliedza kādu rīkojumu, ko viņš noteikti nespētu izpildīt; tāpēc viņš aizgriezās.
Turpmākā rīcība bija tik dabiska un tik likumsakarīga, ka neprasīja ne pārdomas, ne pūliņus. Šķēps paslējās, šāvās uz priekšu un iegrima dziļi Vaintē sānos. Viņa sakampa to un izrāva laukā. Izšļācās asinis, augums saliecās, un Vaintē atmuguriski krita, izzuzdama skatienam.
- Bēdz! - Herilaks auroja, raudams Keriku aiz pleca. - Nāc man līdzi! Tu vairs nevari palikt šeit - pēc visa šitā! Tev jānāk ar mani. Tas ir vienīgais, ko tu šobrid vari!
Viņš saņēma Kerika roku un rāva viņu uz tumšo mūžameža sienu aiz noras. Keriks, mirkli pretojies, metās viņam pakaļ, brīkšķinādams paaugu un neapzināti žņaudzīdams saujā tikko paceltu šķēpu. Viņam līdzi protestēdama lumpačoja Inlēnu.
Skrējējiem izzūdot no redzeslauka, izdzisa arī viņu soļu duna. Norā atkal iestājās klusums.
Nāves klusums.
2. gramata
I
Skaļi ķērcot, gaisā uzspurdza vārnu bars, apmeta dažus plašus lokus un sasēdās atpakaļ lapotnē. Vēju gandrīz nemanīja, un pēcpusdienas tveice kļuva spiedīga, tomēr bērzu un ozolu biezā lapotne sniedza pavēni, kura mieru traucēja tikai atsevišķi šaudīgi saules zaķīši, sabirzdami pret leknās zāles ceriem un sijādamies pār biezo zemsedzi.
Pat Herilaka spēki bija izsīkuši, ievainojumi no jauna atvērušies un asinis saķepējušas matus un bārdu, kas netīrās lēkšķēs lipa viņam pie sāniem. Viņš aizvēra acis un atlaidās; krūtis nevienmērīgi cilājās.
Herilakam pretī atlaidās Inlēnu, neviļus atdarinādama viņa pozu, un atkāra žokli, cenšoties atdzesēt savu ķermeni pēc nepatīkamās piepūles tveicē.
Keriks nejutās tik piekusis kā ceļabiedri. Viņš labi apzinājās, kas notiek un kur atrodas: kalnu pakājē tieši pie jūras. Viņi bija bēguši skriešus, līdz Inlēnu vairs nespēja paskriet, un, tiklīdz viņa apstājās, saļima arī Herilaks. Bēgšanas laikā Kerika paniskā apmātība pamazām gaisa, atbrīvojot vietu stindzinošām bailēm.
Ko viņš izdarijis?!
Šis jautājums vienlaikus bija arī atbilde. Keriks saprata, kas noticis. Viņš iznīcinājis pats sevi. Viņš noslepkavojis eistaā. Tagad, kad spējās emocijas apsīkušas, viņš vairs nesaprata, kas tā par apmātību, kas dzinusi uz tik ārprātīgu soli. Ar vienu pašu šķēpa triecienu viņš pārcirtis visas saites, kas turējušas viņu pie jilanē, un ikvienas jilanē naidu vērsis pret sevi. Dzīve, kādu viņš to pazinis, nu ir galā, tāpat kā pati Vaintē. Viņam nav atpakaļceļa uz Alpīsakas ērtībām, uz viņam tik pierasto vieglo dzivi. Nākotni veidoja tukšums un migla ar vienu vienīgu drošu orientieri - nāvi. Nodrebējis drūmās priekšnojautās, viņš pagriezās un pašķīra krūmus, lai palūkotos lejup uz nogāzi. Nekas nekustējās. Nekas neliecināja par vajāšanu. Vēl jau ne, bet šaubu nebija - tā neizpaliks. Eistaā slepkavam vis neļaus izsprukt nesoditam.
Atgriešanās nav iespējama. Pēc visa, ko viņš izdarījis… Pagātnei pārvilkta svītra. Tagad viņš ir izstumtais, jilanē starp astazoiem. Vientuļāks nekā jebkad.
Viņa domas pārtrauca Herilaka balss, un pagāja krietns brīdis, līdz viņš spēja izlobīt vārdu jēgu.
- Tev labi sanāca, Kerik. Tīrs dūriens. Nožmiedzi to, kurš visus komandēja.
- Komandēja… Maigi teikts! Vadoni, pilsētas galvu, visaugstāko virsaiti! - Kerika balss zaudējuma apjausmā skanēja stivi.
- Jo labāk!
- Labāk? Viņas nāve nozimē arī manu nāvi!
- Viņas? Pretīgais marags bija mātīte? Neticami…
- Viņas visas ir sievietes. Vīriešus tur ieslēgtus.
Herilaks paslējās uz elkoņiem un salti pavērās uz Inlēnu.
- Tu teiksi - arī šī ir mātīte?
- Visas.
- Padod šķēpu. Tūdaļ būs par vienu mazāk.
- Nē!
Keriks parāva šķēpu uz savu pusi, pirms vēl Herilaka pirksti paspēja to sakampt.
- Tikai ne Inlēnu! Viņa ir pilnīgi nekaitīga, tāda pati gūstekne kā es. Viņu tu neaiztiksi!
- Kāpēc ne? Vai tad ne viņai lidzīgie iznīcināja manu samadu, nokāva visus kā vienu? Dod šurp šķēpu! Es viņu nokaušu, un tu būsi brīvs. Cik ilgi, tavuprāt, tu staigāsi, sasaistīts ar viņu?
- Tu nedarīsi viņai pāri, skaidrs?
Keriks pats brinījās par savām siltajām jūtām pret Inlēnu. Līdz šim viņa bijusi tukša vieta. Viņš to manīja tikai pārvietojoties - kā traucēkli. Toties tagad viņas klātbūtne sniedza tādu kā drošības sajūtu.
- Ja nevēlies viņu nomušīt, tad pastrādā ar uzgaļa šķautni! Pārgriez taču saiti!
- To nevar pārgriezt. Skaties! Akmens nespēj to pat ieskrambāt. - Viņš bez panākumiem vīlēja gludo, cieto virsmu. - Daži tava samada ļaudis izbēga. - Šāda saruna varētu likt Herilakam uz brīdi aizmirst Inlēnu. - Tā man teica. Man teica arī, ka viņiem seko.
- Tu zini arī, kuri tie ir? Un cik daudz?
- Neko nezinu. Tikai to, ka daži aizbēga.
- Tad man jāpadomā. Lai kuri arī tie būtu, viņi neies tālāk uz dienvidiem. Paši zina, ka labāk tā nedarīt. Viņi atgriezīsies pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies. Jā, tieši tā. Atpakaļ savās pēdās līdz tuvākajam ūdenim - strautam, pie kura mēs pārlaidām pagājušo nakti. Ari mums jādodas turp. - Viņš pacēla skatienu uz Keriku. - Vai mums sekoja?