- Viņas mūs atradušas! Ar mani ir pagalam.
Herilaks klusēdams pamāja viņam, pacēla šķēpu, piecēlās un pavērās lejup uz strautu. Ūdens turpināja šļakstēt, tad iebrikšķējās arī krūmi - tepat aiz līkuma. Herilaks jau pacēla šķēpu, kad parādijās mednieks.
- Ortnars! - viņš nočukstēja un tūdaļ arī skaļi iesaucās. Ortnaru kliedziens iztrūcināja; viņš sarāvās, atkal iztaisnojās un māja pretī. Stāvs pauda spēku izsīkumu, solis šķita ļodzīgs, un šķēps kalpoja par atbalstu. Tikai pienācis tuvāk, viņš pamanīja Inlēnu un sažņaudza šķēpu, lai mestu ar to naidniecei, bet Herilaks viņu atturēja.
- Mierā! Marags ir gūsteknis. Vai tu esi viens pats?
- Jā. Tagad jā. - Viņš smagi sabruka zemē, ļāva turpat līdzās noslīdēt lokam un tukšam bultu makam, bet paturēja rokā šķēpu un nikni skatījās uz Inlēnu. - Ar mani kopā bija Teldžess; kad uzbruka maragi, mēs tieši tobrid no medībām atgriezāmies pie samada. Mēs cīnījāmies, līdz iztērējām visas bultas. Viņi nāca virsū ar nāves nūjām. Neko vairs nevarējām darīt. Visi aiz mums bija krituši. Es liku viņam mukt, bet viņš atpalika, jo skrēja par lēnu. Viņi sekoja, tad Teldžess pieņēma cīņu un krita. Es turpināju ceļu viens pats. Un tagad pasaki - kas šitie par radījumiem?!
- Es neesmu radijums. Es esmu tanus! - Keriks nikni atcirta.
- Tādu tanu nu gan neesmu redzējis. Bez matiem, bez šķēpa, saistīts ar maragu…
- Klusu! - Herilaks iejaucās. - Tas ir Keriks, Amahasta dēls. Viņa māte ir mana māsa. Viņš bija maragu gūsteknis.
Ortnars ar dūri noslaucīja muti.
- Es runāju pārsteidzīgi. Šī bijusi nāves diena. Es esmu Ortnars un sveicu tevi. - Viņa seja saviebās drūma humora izteiksmē. - Laipni lūdzam pie Herilaka samada, gan stipri mazā skaitā. - Viņš paraudzījās augšup. - Šonakt būs daudz jaunu zvaigžņu.
Saule grima aiz apvāršņa, un šajā augstumā gaiss jau vērtās dzestrs. Inlēnu atlika pie malas rūpīgi apgrauzto kaulu un paskatījās uz Keriku.
- Pazemīgi lūdz, zemāka augstākai, kur ir apmetņi?
- Te nav apmetņu, Inlēnu.
- Man salst.
Arī Keriks nodrebinājās, bet ne aiz aukstuma.
- Nevaru tev palīdzēt, Inlēnu. Tas nav manos spēkos.
II
Inlēnu rītu nesagaidīja.
Gaismas svīdā Keriks, no aukstuma drebēdams, pamodās. Zālē mirguļoja rasa, un no strauta cēlās migla. Viņš pagriezās pret Inlēnu un redzēja, ka tās mute ir plaši ieplesta un skatiens - nedzīvs.
«Salna,» Keriks nodomāja. «Viņa nomira salnas naktī.» Tad viņš ieraudzīja asins lāmu zem viņas galvas. Inlēnu rīkli pāršķēlusi šķēpa smaile, dāvājot viņai klusumu un mieru. Kurš bijis šis mežonis?!
Herilaks vēl dusēja, bet Ortnara acis raudzījās viņā ar saltu skatienu.
- Tu tas biji! - Keriks iekliedzās un pielēca kājās. - Miegā nokāvi nekaitīgu būtni!
- Es nožmiedzu maragu. - Ortnara balss pauda necieņu. - Nogalināt maragus allaž ir svētigs darbs.
Ārprāta dusmās Keriks sniedzās pēc Herilaka šķēpa. Bet viņš nespēja to pacelt; lielais mednieks cieši turēja kātu.
- Radījums ir miris. Beigas ar viņu, - Herilaks teica. - Jebkurā gadījumā aukstums viņu drīz vien būtu nokāvis.
Keriks mitējās raustīt šķēpu un piepeši uzklupa Ortnaram, sagrābdams viņa rīkli žņaudzošā tvērienā. Paša Kerika kaklu aizžņaudza stīpa; Inlēnu līķis ar visu masu vilkās viņam līdzi, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Ortnars locījās viņa skavās un grābstījās pēc šķēpa, bet Keriks ar celi iespieda mednieka roku dubļos. Ortnars vārgi pretojās un ar brīvās rokas nagiem skrāpēja Kerika sānus, bet tas savās dusmās nekā nemanīja.
Ja Herilaks neiejauktos. Ortnaram būtu gals. Viņš satvēra Kerika delnas savās lielajās rokās un atrāva tās sānis. Ortnars čīkstoši tvēra pēc elpas, vaidēdams un berzēdams kaklu. Kerika aklais niknums apdzisa. Tiklīdz viņš beidza lauzties, Herilaks viņu atlaida.
- Tanus nenogalina tanu, - viņš aizrādīja.
Keriks sāka iebilst, bet tūdaļ arī apklusa. Tur neko nevar labot; Inlēnu ir mirusi. Viņas slepkavas nonāvēšana neko nemainītu. Un Herilakam taisnība: ziema viņu tik un tā būtu nobeigusi.
Keriks apsēdās lidzās sastingušajam ķermenim un blenza saullēktā. Galu galā, ko tad Inlēnu viņam nozīmējusi? Stulba fārgaja, kas allaž maisījusies pa kājām. Viņas nāve sarāva pēdējās saites ar Alpīsaku. Tā tam jābūt. Tagad viņš ir tanus. Nu var aizmirst, ka viņš jelkad bijis jilanē.
Piepeši Keriks aptvēra, ka sažņaudzis rokā lokano saiti, kas vieno viņu ar Inlēnu. Viņš vēl nav brīvs! Un šo saiti pārgriezt nav iespējams… Nelūgta nāca apjausma par vienīgo iespēju, kā tikt brivam. Viņš satriekts pacēla acis uz Herilaku. Samadars saprotoši pamāja.
- Es darīšu, kas jādara. Aizgriezies: tev šis skats nebūs tīkams.
Keriks pievērsās strautam, bet skaidri dzirdēja, kas notiek viņam aiz muguras. Ortnars aizstreipuļoja līdz ūdenim, lai nomazgātu seju un kaklu, un Keriks bļāva nopakaļ ķengas, cenšoties apslāpēt šīs skaņas.
Drīz vien viss bija galā. Herilaks noslaucīja kaklariņķi pret zāli un pasniedza Kerikam, kurš, savukārt, devās pie strauta un ilgi mazgāja to burbuļojošajā ūdenī. Pēc tam viņš satvēra riņķi abās rokās un devās augšup pa straumi, projām no šīs vietas. Viņš nevēlējās redzēt, kas tur krastā palicis.
Sadzirdējis medniekus tuvojamies, viņš strauji pagriezās pret viņiem, bīdamies, ka viņu var nonāvēt no mugurpuses.