- Šim ir kas sakāms, - Herilaks paziņoja, pagrūdis uz priekšu Ortnaru. Pasīkā mednieka sejā kvēloja naids; pirms runas viņš pataustīja zilumus uz sava kakla. Balss skanēja samocīti.
- Varbūt es kļūdījos, nogalinot maragu, bet es to nenožēloju. Tas ir tas, ko samadars man lika pateikt. Kas darīts, padarīts. Bet tu mēģināji nogalināt mani, savādais cilvēk, un to nu nebūs viegli aizmirst. Tomēr tavas saites ar šo maragu bijušas stiprākas, nekā es domāju, es arī nevēlos vēl kaut ko par šo lietu zināt. Tā nu es varu teikt, ka tava mugura var nebīties mana šķēpa uzgaļa. Kā teiksi tu?
Abi mednieki vēroja Keriku stingā klusumā, un viņš saprata, ka ir laiks pieņemt lēmumu. Inlēnu ir mirusi, un nekas nevar atgriezt viņai dzīvību. Viņš spēja saprast Ortnara salto naidu pēc samada apkaušanas. Viņš to saprata labāk nekā jebkurš cits.
- Tava mugura var nebities mana šķēpa uzgaļa, Ortnar, - viņš atbildēja.
- Ar to šai lietai gals! - Herilaks secināja, un tā jau bija pavēle. - Nerunāsim vairs par to. Ortnar, tu nesīsi stirnas rumpi. Šovakar mums būs ugunskurs un labas vakariņas. Ej kopā ar Keriku; taku tu zini! Pusdienlaikā met mieru! Tad es jums pievienošos. Tajos kokos ir slēpnis. Ja maragi mums seko, es drīz vien to zināšu.
Kādu laiku abi vīri soļoja klusēdami. Taka bija labi redzama, zemē dziļi iegriezušās šļūceņu slieces, aizvedot gandrīz līdz pašam ielejas galam un tālāk nogriežoties pāri grēdai uz nākamo ieleju. Ortnars, smagās nastas nospiests, smagi elsa. Pamanījis ielejas dziļumā rāmu upīti, viņš iestenējās:
- Noiesim mazliet pie ūdens, savādniek, un tad iesim tālāk.
Mednieks nometa buku zemē, iegremdēja seju ūdenī un elsodams iznira.
- Mani sauc Keriks, Amahasta dēls, - Keriks aizrādīja. - Vai tev šķiet pagrūti to atcerēties?
- Esi mierīgs, Kerik. Mana rīkle vēl sūrst kopš mūsu nesenās saķeršanās. Es negribēju apvainot, bet tu tiešām izskaties savāds. Tev ir tikai rugāji matu un bārdas vietā.
- Ar laiku tie izaugs, - Keriks pārvilka delnu pār seju.
- Protams, tā varētu gan domāt. Tomēr tagad izskatās savādi. Un tas riņķis ap kaklu? Kāpēc tu to valkā? Kāpēc nepārgriez?
- Še, izdari to! - Keriks pasniedza riņķi, kuru nesa rokā un smaidīja, kamēr Ortnars bezpalīdzīgi zāģēja caurspīdīgo materiālu ar šķēpa uzgaļa šķautni.
- Mīksts un gluds, bet pārgriezt nevar.
- Jilanē var daudz ko, kas mums nav pa spēkam. Ja es pastāstītu, kā tas izveidots, tu tikpat neticētu.
- Tu zini viņu noslēpumus? Nūja, tev jau jāzina. Pastāsti man par nāves nūjām! Mēs vienu atņēmām, bet nesapratām, ko ar to darīt. Pēcāk tā sāka smirdēt, un mēs to pārgriezām un atklājām, ka tas ir kaut kāds neradījums.
- Šo dzīvnieku sauc hezocans. Tas ir īpašs radījums. Kamēr jauns, tas spēj staigāt kā citi dzīvnieki. Pieaudzis kļūst nekustīgs, tāds, kā tu redzēji. Bet tas arvien jābaro. Jāieliek arī dzelkšņi, un tad, pareizi saspiests, tas dzelkšņus izšauj.
Ortnaram pat mute pavērās piepūlē kaut ko saprast.
- Bet kā tas var būt? Kur tad šādus dzīvniekus var atrast?
- Nekur. Tas ir maragu noslēpums. Es esmu redzējis, ko viņi dara, bet kā nav ne jausmas. Viņi prot likt dzīvniekiem darīt dīvainas lietas. Viņi prot tos izaudzēt jebkurai vajadzībai. To grūti izskaidrot.
- Un vēl grūtāk saprast. Ir laiks doties ceļā. Tagad tava kārta stiept buku.
- Herilaks lika to darīt tev.
- Tā gan. Bet tu grasies palīdzēt to apēst.
Ortnars pasmaidīja, un arī Keriks gluži neviļus atbildēja ar smaidu.
- Lai notiek. Dod šurp! Bet drīz vien tu dabūsi to atpakaļ. Vai tikai Herilaks neteica, ka mums būs ugunskurs? - Pēkšņas atmiņas pildīja viņa muti siekalām. Cepta gaļa… Esmu aizmirsis, kā tā garšo.
- Vai tad maragi gaļu ēd jēlu?
- Nē. Tas ir, jā un nē. To kaut kā samīkstina. Ar laiku pie tādas pierod.
- Kāpēc viņi to necep, kā pienākas?
- Tāpēc, ka… - Keriks domīgs apstājās uz takas. - Tāpēc, ka viņiem nav ugunskuru. Es nekad par to nebiju iedomājies. Manuprāt, viņiem uguns nav vajadzīga, jo viņi dzivo tur, kur allaž ir silti. Dažkārt vēsās naktīs vai drēgnās dienās mēs ievīstām ies… Nav tāda vārda… Siltās, mīkstās mantiņās.
- Ādās? Kažokos?
- Nē. Dzivos radījumos, kas silda.
- Izklausās pretīgi. Jo vairāk es uzzinu par taviem maragiem, jo derdzīgāki tie šķiet. Nesaprotu, kā tu varēji paciest tādu dzīvi.
- Man nebija lielas izvēles, - Keriks drūmi aizrādīja un turpināja ceļu klusēdams.
īsu bridi pēc tam, kad gājēji bija sasnieguši naktsguļas vietu, viņiem pievienojās Herilaks.
- Mums uz pēdām neviena nav. Viņi devušies atpakaļ.
- Cepta gaļa, - Ortnars tīksminājās, šmakstinādams lūpas. - Žēl, ka mums uguns nav lidzi.
Šie vārdi aizskāra kādu stīgu Kerika atmiņā.
- Es esmu to darījis… Sargājis uguni laivas priekšgalā.
- Tas ir puišeļa darbs, - Herilaks paskaidroja. - Medniekam jāprot pašam izgatavot uguni. Vai tu zini, kā to dara?
Keriks svārstījās.
- Es atceros, ka esmu vērojis to darām. Bet kā - neatceros. Tas bija tik sen…
- Tad skaties! Tagad tu esi tanus un tev jāzina šīs lietas, ja vēlies reiz kļūt mednieks.
Tā izrādījās laikietilpīga norise. Herilaks nolauza nokaltušu, ietrunējušu zaru, rūpigi apgrieza un izdrāza no tā gludu nūjiņu. Kamēr viņš to darīja, Ortnars mežā salūkoja riekšu praula krikumu. Viņš tos sašķaidīja un sagrūda smalkā pulverī. Herilaks tikām bija piešķīris nūjiņai vēlamo formu, nošķēlis citas koka šķilas virsmu līdzenu un ar šķēpa smaili izurbis iedobīti.
Pēc visiem sagatavošanas darbiem Herilaks paņēma Ortnara loku un aptina stiegru ap rūpīgi izveidoto nūjiņu. Viņš apsēdās zemē, ar kāju stingri piespieda šķilu, tad ievietoja nūjiņas smailo galu iedobītē un sāka vilkt loku šurpu turpu, liekot nūjiņai virpuļot. Ortnars pa brīdim iebēra bedrītē samalto praulu, kamēr Herilaks virpināja ierīci, cik vien ātri jaudāja. Gaisā uzvijās sīka dūmu vērpetīte un tūdaļ arī noplaka. Herilaks, piepūlē aizelsies, meta mieru.