- Mēs esam veikušas šo ceļu. Tā tur priekšā ir Džendazi. Kapteine apņēmās nogādāt mūs Alpīsakā šopēcpusdien, - Vaintē ar acs kaktiņu vēroja Engu, bet tā klusēja, bezkaislīgi apstiprinot Vaintē vārdus ar īkšķu kustību. Žests nebija aizskarošs, bet nepauda arī nekādu pārdzīvojumu. Slikta zīme, bet Vaintē netaisījās ļauties dusmām vai atkāpties no sava nodoma. Viņa pagriezās un nostājās aci pret aci ar savu efenselē.
- Šķirties no tēva mīlestības un doties jūras skavās - tā ir pirmā smeldze dzīvē, - Vaintē teica.
- Un pirmā svētlaime ir biedrenes, kas tevi tur sagaida, - Enga piemetināja, nobeidzot pazīstamo parunu. - Es noliecu galvu nožēlā, Vaintē, jo tu atgādini man manu savtību, kas tevi sāpinājusi …
- Es nevēlos pazemību vai atvainošanos - pat ne tavas nepiedienīgās rīcības pamatojumu. Es nespēju izskaidrot, kā tas gadījies, ka tu un tavas sekotājas nav mirušas, kā pienākas. Es to neapspriedīšu. Es šobrīd vispār nedomāju par sevi. Tu, tieši tu esi mana rūpe. Neba nu es rūpēšos par tām maldinātajām būtnēm tilpnē. Ja viņām pietika domas gaišuma upurēt savu brīvību nepiedienīgai filozofijai, tad būs arī gana prāta, lai kļūtu par labām strādniecēm. Pilsēta viņām pielietojumu atradīs. Un tev arī, bet ne jau kā katordzniecei.
- Es nelūdzu atbrīvot mani no ķēdēm.
- Tev tas arī nebija jādara. Es tā liku. Mani apkaunoja, ka manā klātbūtnē kāda no mana efenbarus ir savažota kā prasta noziedzniece.
- Es nekad neesmu gribējusi apkaunot tevi vai mūsu efenbaru, - Enga vairs neizklausījās pazemīga, - es rīkojos saskaņā ar savu ticību. Ar pārliecību, kura ir tik stipra, ka pilnībā izmainījusi manu dzivi, tāpat kā būtu varējusi pārvērst tavējo, efenselē! Bet ir patīkami dzirdēt, ka tu izjūti kaunu, jo kauns veido daļu pašatklāsmes, kas ir šīs ticības pamatā.
- Klusē! Ne mani tu esi apkaunojusi, bet mūsu efenbaru! Pati es izjūtu vien dusmas! Šobrīd mēs esam divatā: neviena nedzird, ko es saku. Es būšu pazudusi, ja tu izpļāpāsies, bet es arī zinu, ka tu to neizmantosi ļaunprātīgi. Uzklausi mani! Atgriezies pie pārējām! Kad jūs vedīs krastā, tevi sakals ar viņām kopā, bet ne uz ilgu laiku. Tiklīdz šis kuģis dosies atpakaļ, es tev dāvāšu brīvību, un tu strādāsi kopā ar mani. Alpīsaka ir mana sūtība, un man nepieciešama tava palīdzība. Pārdomā labi! Tu zini, kādas briesmu lietas notiek. Aukstie ziemeļu vēji uzbrūk aizvien negantāk. Divas pilsētas ir izmirušas, un nav šaubu, ka nākošā būs Inegbana. Mūsu pilsētas viedās valdnieces tālredzīgi nolēmušas audzēt jaunu pilsētu, pirms tas noticis. Kad Inegbana mirs, mūs jau gaidīs Alpisaka. Augsto godu kļūt par jaunās pilsētas eistaā smagā cīņā esmu guvusi es. Es arī vadīšu tās izaugsmi un gatavošu to dienai, kad ieradīsies mūsu ļaudis. Man būs nepieciešams atbalsts. Būs vajadzīgs draudzeņu pulks, kuras smagi strādās, kuras celsies līdz ar mani. Es aicinu tevi pie sevis, Enga, aicinu kalpot man dižajā darbā. Tu esi mana efenselē. Mēs kopā devāmies jūrā, kopā augām, kopā pametām dzelmi kā viena efenbarus biedrenes. Tās ir saites, ko tik viegli nesarausi. Esi ar mani, celies ar mani, kļūsti mana labā roka. Tu nevari man atteikt! Vienojušās?
Enga bija nolaidusi galvu. Pirms viņa pacēla acis, viņas plaukstas sakrustojās saistības žestā, un sakļautās rokas izslējās priekšā sejai.
- Es nevaru. Esmu saistīta ar savu draudzi, ar Dzīvības Meitām vēl ciešākām saitēm nekā ar savu efenbaru. Viņas ir sekojušas manam aicinājumam…
- Tu aicināji viņas mežonībā un trimdā! Un neizbēgamā nāvē!
- Ceru, ka ne. Esmu tikai runājusi taisnibu. Esmu runājusi Jūganinepsas sludināto patiesību, kas dāvāja viņai mūžīgo dzīvošanu. Viņai, man, mums visām. Tu un pārējās jilanē esat pārāk aklas, lai redzētu. Tikai viens var atdot redzi tev un viņām: nāvesziņas atklāsme, kas sniegtu jums dzīvesziņu.
Aiz dusmām ne savā ādā Vaintē, uz mirkli zaudējusi runas dāvanas, cēla rokas pret Engu kā bērns, atklājot skatienam liesmaini sarkanās delnas un visaizskarošākajā žestā piegrūžot tās Engai pie pašas sejas. Enga pat nepakustējās, it kā nemanītu viņas niknumu, un uzrunāja viņu tik maigi, ka vēl vairāk satracināja Vaintē.
- Tā nevajag, Vaintē. Tu vari pievienoties mums un atklāt, kas ir dižāks par personīgajām vēlmēm, varenāks nekā piederība efenbarum…
- Varenāks par piederību savai pilsētai?!
- Iespējams… Jo pārsniedz visu…
- Es pat nezinu, kā lai sauc to, ko tu te… Tu nozaimo visu, kā dēļ mēs dzīvojam, un es nevaru izjust neko citu kā vien dziļu riebumu. Jilanē ir dzīvojušas kā jilanē, kopš izšķīlies laiks! Te pēkšņi šajā kārtībā kā parazīts dzīvā miesā iegraužas jūsu Fārnekseja ar saviem nejēdzīgajiem sprediķiem! Un pret viņu izturas ar bezgalīgu iecietību, bet viņa tomēr nemitējas. Viņu brīdina, bet viņa spītīgi iet savu ceļu, līdz nav vairs citas izejas, kā vien izraidīt viņu no pilsētas. Bet viņa nenomirst! Viņa kļūst par pirmo dzīvo mironi! Nebijis glābējas Olpēsagas, viņa varbūt joprojām dzīvotu un sētu naidu!
- Jūganinepsa bija viņas vārds, jo caur viņu nāca patiesības atklāsme. Olpēsaga bija drīzāk posta nesēja, kura iznīcināja viņas miesu, bet ne šo atklāsmi.