Nākamajā mēģinājumā dūmu grīstīti izdevās pārvērst sīkā liesmiņā. Mednieki vēl uzkaisīja koksnes putekļus, uzmanīgi papūta, sakļāva delnas ap plaukstošo uguntiņu un aizgrābtībā smējās. Liesmai augot, tai pievienoja aizvien vairāk malkas, un pēc tam ļāva ugunskuram noplakt kvēlojošu izdedžu dobītē. Drīz vien uz oglēm jau čurkstēja gaļa. un Keriks alkaini ieelpoja pilnībā aizmirsto cepeša smaržu.
Karstais cepetis svilināja pirkstus, bet ceļinieki tik plēsa lielus gabalus un kāri rija, līdz tauki un sviedri pludoja pār seju. Keriks savu mūžu nebija baudījis neko līdzīgu.
Nakti viņi pārgulēja, pavērsuši pēdas pret iegrožoto ugunskuru, - sasildījušies, pieēdušies un apmierināti.
Nakts vidū Herilaks gāja piesviest ugunij malku, un Keriks pamodās. Melnajās debesis spoži mirdzēja zvaigznes, Mednieka zvaigznājs skāra austrumu apvārsni… Pirmo reizi kopš bēgšanas Keriks jutās mierīgs, drošībā starp abiem medniekiem. Viņiem neseko. Jilanē viņus vairs neatrast!
Jilanē? Un - neatradīs? Vai tiešām tas iespējams? Viņš taču labāk par šiem medniekiem zināja, cik ienaidnieks ir nepielūdzams. Cik stiprs. Gaisa plēsoņas lidos un atradīs ikvienu tanu jebkurā ielejā, pļavā… Glābiņa nav. Pat sapnis pārtrūcis, pat šis patvērums laupīts!
Keriks svaidījās bezmiegā, neizbēgamas iznicības priekšnojautu pārņemts. Viņš vēroja, kā izbalo austrumu pamale un viena pēc otras apdziest zvaigznes. Sākās jauna diena. Jauna diena jaunā dzīvē.
III
Pēc vakardienas gājuma Kerika samilzušās pēdas svila un sūrstēja. Viņš sēdēja uz klintsbluķa, zelēja sīkstas, bet gardas gaļas lēkšķi un vannoja kājas vēsajā straumē. Pēdas gan klāja bieza, raupja āda, bet viņš nebija radis staigāt pa akmeņainu zemi. Skrambas un jēlumi uz kājām nesolīja daudz prieka no topošās smagās dienas. Herilaks pamanija, kas nodarbina Keriku, un norādīja uz garu šķēlumu viņa labajā papēdi.
- Kaut kas jādara lietas labā.
Viņi ar Ortnaru valkāja izturīgus, atsperīgus madrapus, kurus veidoja divas ģērētas, ar zarnas auklu sasaistītas ādas sloksnes. Tīk pilnīgiem apaviem vajadzīgo izejvielu līdzi nebija, tomēr pie rokas gadījās citi materiāli. Herilaks atrada akmeņus, kas pareizi šķeļas, un atskaldīja sīkas, asas plāksnītes. Viņa vadībā Ortnars noplēsa stirnai ādu un tekošā ūdenī tīri nokasīja zemādas audus. Herilaks no tās izgrieza četrstūrus un tievas sloksnītes, lielos gabalus aptina ap Kerika kājām, bet ar tievajiem sasēja.
- Šimbrižam gana labs, - viņš secināja. - Lidz tam laikam, kad āda sacietēs un sāks smirdēt, mēs jau būsim tālu projām.
Keriks pacēla nomesto buka ādu un atklāja, ka gurnu apsējs viņam kā radīts: atliek tikai saspraust ar raga žuburiņu.Viņš nokasīja ādu tīru, kā redzējis darām
Ortnaru, un noņēma mīksto ādas maišeli, kuru valkāja jau ilgus gadus. Tas ļengani gulēja uz viņa delnas; iekšpusē vīdēja gļotaini dzīvie piesūcekņi… Pēkšņā riebumā jauneklis aizsvieda to straumē. Šī dzīve ir pagājība; tagad viņš ir tanus.
Strauji pagriežoties, Keriks paklupa pār riņķi, kas rotājis Inlēnu kaklu visus šos garos gadus. Saite viņus joprojām saistīja. Viņš pacēla šo nīsto gludo, caurspīdīgo, nesalaužamo veidojumu un negantās dusmās trieca to pret akmens šķautni, tad pakampa citu akmeni un dauzīja, līdz niknums rimās. Gredzens pat nebija saskrāpēts.
Ortnars to vēroja ar interesi, pastiepa roku un paglaudīja neiebojāto virsmu.
- Nesagriežams, nesadauzāms… Cietāks par akmeni. Tiešām - neko tādu neesmu redzējis. Ūdenī tas neuzbriest?
- Nekas tam nav bīstams.
- Arī karstā, verdošā ūdenī nešķīst?
- Neesmu mēģinājis. Pilsētā nekā tāda nebija. Tu nevari uzvārīt ūdeni bez uguns…
Keriks izrunāja šos vārdus un sastinga, piekalis skatienu riņķim un lokanajai saitei, tad lēnām pacēla acis pret dūmojošo ugunskuru krastā. Nekāds ūdens, arī karsts ne! Tikai kaut kas tāds, par ko jilanē nekā nezina.
Uguns!
Tas taču nav izslēgts. Viela nav ne akmens, ne metāls. Tā var kust, degt vai vismaz kļūt mīksta. Ja tā, varbūt to varēs pārgriezt.
Ortnars ievēroja Kerika skatienu un aizrautībā saberzēja rokas.
- Kāpēc gan ne! Uguns varētu līdzēt. Tu teici - maragiem nav uguns?
- Nav.
- Ļauj pamēģināt!
Ortnars pacēla nosviesto riņķi un iegrūda to dūmojošajos pelnos.
Nekas nenotika. Keriks drūmi vēroja, kā Ortnars noberž pelnus no glumās virsmas. Atkal neskarta, tikai pirkstus svilina. Ortnars tos spļaudīdamies sūkāja, bet nepadevās. Ar pagali uzrušinājis no pelniem liesmu, viņš pagaidīja, lai tā pieķeras kokam, aizskāra riņķi un brēkdams aizsvieda to, jo tas aizsvilās un dega, pa brīdim ar sprakšķi uzliesmodams.
Keriks vēroja, kā liesma aug, izspļauj melnus dūmu mutuļus un sāk traukties augšup pa saiti pretī viņa sejai. Viņš nedomājot metās atpakaļ - projām no dzeļošā karstuma - un ar plunkšķi pazuda upē.
Iznirts Keriks atklāja, ka pār roku un pakrūti, kur degošā saite skārusi ādu, stiepjas sarkana švīka. Taustošiem pirkstiem viņš čamdīja astīti, kuras gals karājās viņam pār krūtīm.
Miers ar to! Šī saistība, kas regulējusi viņa dzivi, šis iegrožojums, ar ko allaž bijis jārēķinās tik garus gadus… Miers ar to! Viņš stalti izslējās, nejuzdams apdegumus, jo šķita, ka plecus vairs nenospiež smaga nasta. Viņa pēdējā saite ar jilanē ir sarauta!