Izrādās, ka dižais mednieks, kurš valkājis šo apģērbu, bijis blusu apsēsts. Piepeši būt par tanu vairs nešķita tik pievilcīgi. Nepieradusī mugura sūrstēja no gulēšanas uz cietas zemes, muskuļi smeldza pēc neierastās slodzes, un, lai ciešanu mērs butu pilns, pakrūti sažņaudza pēkšņas spazmas. Sīkstā, ceptā gaļa nejutās labi viņa vēderā; viņš traucās aiz tuvējā krūma.
Krampju lauzīts, Keriks ievēroja blusu rāpojam pa savu nosviesto kažoku. Viņš saspieda to starp nagiem un žākstīdamies slaucīja pirkstus zālē. Netīrs, sāpju plosīts, blusains un slims… Ko gan viņš daris starp šiem prastajiem astazoiem! Kāpēc viņš nav Alpīsakā? Pie eistaā sāniem viņš jutās ērti un omulīgi. Bet kāpēc neatgriezties? Vaintē atradusi galu uz šķēpa, bet kura gan nojauš, ka šķēpu vadījis Keriks! Neviena jau neredzēja. Vai prātīgāk nebūtu atgriezties?
Viņš rūpīgi nomazgājās un aizčāpoja augšup pa straumi padzerties. Krastā abi mednieki sēja kravu pie šļūceņa. Viņi var turpināt ceļu divatā.
Bet vai viņš maz vēlas atgriezties Alpīsakā? Jau kur tie gadi, kopš viņš sapņojis par bēgšanu! Un tagad taču brīvība ir rokā… Vai tad tā nebija viņa kvēlākā vēlēšanās? Tur ir jilanē pasaule, ne viņējā. Viņam tur nav vietas.
Bet starp taniem? Vai te ir viņa vieta?
Keriks sažņaugtām dūrēm stāvēja lidz ceļiem saltajā ūdenī. Zudis. Ne vienā, ne otrā pasaulē viņš neiederas. Vienpatis, izstumtais…
Herilaks viņu sauca. Vārds pāršķēla Kerika tumšās domas. Viņš izbrida krastā un gausi apvilka drānas.
- Mums jāiet, - Herilaks aizrādija.
- Kurp jūs dodaties? - Keriks, joprojām pretrunīgu izjūtu plosīts, vaicāja.
- Uz vakariem. Pie citiem medniekiem. Lai kopā atgrieztos apkaut maragus.
- Viņu ir pārāk daudz, pārāk liels spēks…
- Tad es kritīšu, un mana tharma pievienosies citu mana samada mednieku tharmām. Bet vispirms es atriebšu viņus. Tā mirt ir skaisti.
- Mirt nav skaisti…
Herilaks viņu klusēdams uzlūkoja, mazliet apjauzdams Kerika iekšējo cīņu. Ej nu sazini, ko šie gūsta gadi izdarījuši ar zēnu, kas tagad jau vīrs… Bet gadi aizrit, un tos vairs neatsaukt. Atpakaļceļa nav. Ceļš uz priekšu nebūs viegls, bet tikpat
jau cita nav.
Herilaks uzmanīgi nocēla pār galvu ādas siksniņu un ļāva nazim šūpoties Kerika acu priekšā.
- Tas piederēja tavam tēvam. Tu esi viņa dēls, ja reiz joprojām valkā mazo bērna nazīti, kuru izgatavoja tajā pašā reizē. Pakar kaklā arī šo. Valkā to, lai neaizmirstu tēva nāvi, sava samada nāvi… Un slepkavas! Sajūti sirdī naidu un apzinies, ka arī tu alksti atriebes!
Keriks vēl svārstījās, līdz beidzot izšķīrās. Viņš paņēma nazi un cieši sakļāva pirkstus ap cieto asmeni.
Par vēlu atkāpties. Alpīsaka viņam slēgta. Mūžam. Viņam jāizauklē sevī neremdināms naids pret tām, kas apkāvušas viņa ļaudis. Jāvar! Gan jau viņš spēs.
Bet šobrīd Keriks juta tikai šausminošu tukšumu dvēselē.
IV
Medībās neveicās. Ulfadans devās mežā jau mazā gaismiņā, bet atgriežoties nebija pat lāgā, ko parādit. Pie viņa jostas šūpojās viens vienīgs trusis - jauns un kārns, no kura kauliem varētu sakasīt ēdamo labi ja vienam cilvēkam. Kā lai iztiek viss viņa samads? Nonācis mežmalā, viņš apstājās zem liela ozola un lūkojās prērijā. Tālāk iet nebija dūšas.
Tur dzīvo maragi. No šīs vietas līdz pat pasaules malai, ja tāda vispār ir, saimnieko tikai šie nīstie, baisie radījumi. Dažus var likt uz kārā zoba. Viņš pats reiz nogaršoja kāda neliela knābjaiņa cisku - no tiem, kas te klejo lielos ganāmpulkos. Tomēr medniekam, kas pēc tāda tīko, ik brīdi uzglūn nāve. Zālē čum un mudž indigi maragi un visādas čūskas, lielas un mazas, raibu raibās. Vēl nelādzīgāki ir milzeņi, kuru rēcieni dārd kā pērkons un soļi rībina zemi kā zemestrīce. Kā allaž, domājot par maragiem, viņa pirksti neviļus pieskārās šāda giganta zobam, kas karājās viņam uz krūtīm. Tikai zobs - un tas pats apakšdelma garumā. Jaunības dullumā Ulfadans bija to ieguvis, riskējot ar dzīvību, lai pārgalvīgi padižotos. Koku aizsegā viņš bija vērojis, kā marags izlaiž garu, kā pretīgie maitēdāji plūkdamies dzīro pa milzīgo līķi. Tikai pēc tumsas iestāšanās, viņš sadūšojās atstāt slēpni un izlauzt šo zobu no atvāztajiem milzu žokļiem. Te parādījās kāds nakts marags, un tikai brinums glāba Ulfadana dzīvību. Gara, balta rēta pār visu gurnu vēl tagad atgādina, ka viņš neizspruka gluži sveikā. Nē, ārpus koku aizsega medījumu labāk nemeklēt.
Bet samads grib ēst. Un ēdamā, ko sameklēt vai nomedīt, kļūst aizvien mazāk. Pasaule pārvēršas, bet Ulfadans nezina, kāpēc. Aladjekss stāsta, ka kopš aizlaikiem, kad Ermanpadars no upes dūņām izveidoja tanu, pasaule bijusi nemainīga. Ziemu viņi devās kalnos, kur sniega sega pieturējās dziļa un briežus varēja viegli nomedīt. Pavasarī, sniegam kūstot, viņi devās lejup gar upes brāzmainajiem ūdeņiem, dažkārt līdz pat jūrai, pa kuru šaudījās zivis un kuras krastā auga vērtīgas lietas. Tomēr ne pārāk tālu uz dienvidiem, jo tur uzglūnēja maragi un nāve. Bet kalni un tumšie ziemeļu meži bija vienādiņ snieguši visu, kas nepieciešams.
Tagad tā vairs nav. Šobrīd kalni paliek nebeidzamas ziemas skavās, briežu bari izsīkst, sniegs mežos balsnī līdz pat vēlam pavasarim, un mūžsenie pārtikas avoti vairs nespēj uzturēt samadu. Pagaidām viņi ir iztikuši, jo upē šajā gadalaikā zivju netrūkst. Savā apmetnē pie upes viņi apvienojās ar Kelimanus samadu; tā tas notiek ik gadus. Šis ir tikšanās un sarunu laiks, jo jaunajiem vīriem jāatrod sev sievietes. Bet šobrīd tam neatliek laika, jo, kaut arī ēšanai zivju pietiek, ar uzkrājumiem ziemai būs trūcīgi. Un diez vai daudz būs to, kuri bez šīs rezerves sagaidīs pavasari.