- Vārds ir tas, kurš tev dots. Viņa bija Fārnekseja, tā-kura-meklē-jēgu- bezjēdzībā, un šis noziegums viņai maksāja dzīvību. Ar to tā arī beidzas - šī jūsu bērnišķīgā ticība, šīs neķītrās domas, kuras vairāk piedienētu koraļļiem vai brūnai ģēm.
Viņa dziļi un konvulsīvi ievilka elpu, visiem spēkiem cenzdamās savaldīties.
- Vai tiešām tu nesaproti, ko es piedāvāju? Vienīgo izeju! Dzīvi pret tevis izraudzīto nāvi. Esi ar mani, un tu kāpsi augstu! Ja šī šķebīgā ticība tev tik svarīga, tad tici taču, bet ne vārda par to man vai jelkurai citai jilanē! Turi to zem sava apmetņa, un neviens to neredzēs. Tu spēsi!
- Es nespēju. Patiesība ir patiesība - tā jāsludina skaļi…
Ārprātā rēkdama, Vaintē sagrāba Engas kaklu, vienlaikus ar īkšķiem mežonīgi plucinot viņas seksti, nolieca spītnieci pie zemes un trina ar seju pret spuras kokaino ādu.
- Lūk, kas ir taisnība! - viņa auroja, pagriezusi Engu pret sevi, lai būtu skaidri saprotams ik vārds. - Īstenība un patiesība ir putnu sūdi, ko es izsmērēšu pa tavu stulbo viepli! Un jaunceļamā pilsēta mežonīgajos džungļos, smags darbs un nekādu ērtību, kas tev tik pierastas! Lūk, tava likteņa loze! Un vēl - neizbēgamā nāve! Kā es te stāvu! Ja tu neatmetīsi savu augstprātību, savu kuslo īdēšanu…
Vaintē izdzirdēja vāju, šņācošu skaņu, apcirtās un ieraudzīja kapteini, kura bija kāpusi augšup uz dzegas un tagad centās atkal strauji pazust no viņas redzesloka.
- Nāc šurp! - Vaintē izsaucās, nosviezdama Engu uz dzegas. - Kā saprast šo traucējumu? Šo ķīķerēšanu?!
- Es negribēju… Es netīšām, augstība, es jau pazūdu, - Erifneisa runāja vienkārši, bez izteiksmes smalkumiem, - tik ļoti viņa bija apjukusi.
- Tad kas gan tevi dzina šurp?
- Pludmale. Es tikai gribēju jums parādīt balto pludmali. Tieši aiz zemes strēles, kuru jūs redzat priekšā, būs dzemdību liedags.
Vaintē atvieglota uzelpoja, sajutusi iespēju novērsties no pretīgās ainas. Pretīgās gan, - jo viņa bija zaudējusi savaldību. Kaut ko tādu viņa atļāvās reti, apzinādamās, ka tādējādi nodod trumpjus citām tieši rokās. Kaut vai šī kapteine! Viņa tagad izplatīs tenkas, un neko labu tas nevēstija. Un viss Engas, nepateicīgās un stulbās Engas dēļ. Turpmāk viņa pati var lemt savu likteni, pati sev piespriest pelnīto sodu! Vaintē cieši satvēra apmali, viņas niknums izplēnēja, elpa kļuva rāmāka, un viņa ielūkojās zaļajā krasta līnijā tepat rokas stiepiena attālumā. Ar acs kaktiņu viņa redzēja, ka Enga pietraušas kājās, alkdama redzēt pludmali tāpat kā visi.
- Mēs piestāsim tik tuvu, cik vien būs iespējams, - Erifneisa teica. - Cieši pie krasta.
«Mūsu nākotne,» Vaintē domāja. «Pirmā triumfālā vaislinieku aplekšana, pirmais dējums, pirmais perējums, pirmais efenbarus dodas jūrā.» Viņas niknums bija izplēnējis, un viņa gandrīz smaidīja, iedomājusies treknos, kūtros vīrišķus stulbi zvilnam saulē un auklējam mazuļus drošajās somās - ādas krokās astes- galā. Un pirmās jaundzimušās! Neaizmirstams brīdis jaunajā pilsētā…
Apkalpe vadīja araketo aizvien ciešāk pie krasta, jau gandrīz starp plīstošajām viļņu galotnēm. Krasts slīdēja garām, un redzeslokā parādījās pludmale. Brīnišķīgs liedags.
Pavērās aina, kas Engai un kapteinei laupīja valodu. Vaintē nebalsī iekliedzās. Gludajā smiltī izkaisītie, līdz nepazīšanai sakropļotie līķi izvilināja no viņas dvēseles dziļumiem baisu aizsaules vaidu, kas draudīgi aizvēlās pār viļņiem, izzūdot tālē…
III
Vaintē sāpju kliedziens spēji apsīka. Kad viņa atkal ierunājās, bija zudusi visa etiķetes uzspiestā frāžainiba. Steidzīgi teiktais grieza ausīs ar savu nesamākslotību un raupjumu.
- Kapteini Nekavējoties ved krastā desmit spēcīgākās apkalpes locekles! Ar hezocaniem rokās. Un atstāj araketo reidā!
Viņa pārtrausās pār spuras čukuru, apdomājās un norādīja uz Engu.
- Tu nāksi ar mani!
Vaintē rāpās lejup pa araketo muguru, cērtot kāju nagus raupjajā ādā un āķējoties ar pirkstgaliem krevei līdzīgajās krokās, līdz sasniedza dzidro ūdeni un laidās peldus. Enga sekoja.
Viņas iznira no viļņiem tieši pie noslaktētā vīrišķa līķa. Ap brūcēm melnā mākonī ņirbēja mušas, aizsedzot dūruma vietu un asins recekļus ap to. Enga, to redzot, sagrīļojās kā nemanāma vēja šūpota un neviļus savija pirkstus ar īkšķiem ciešā ņudzeklī bērnu dienu sāpju žestā.
Vaintē turējās. Viņa stāvēja cieta un stingra kā klints, un ne vaibsts viņas sejā nenotrīsēja. Tikai skatiens mēmi iztaustīja slaktiņa ainu.
- Es gribu uzmeklēt nezvērus, kas to izdarījuši, - viņa noskaldīja, neļaujot vārdiem nodot izjūtas, paspēra soli un noliecās pār rumpi. - Viņi nonāvējuši, bet nav ēduši. Tiem ir nagi vai ilkņi, vai ragi - paveries uz šīm brūcēm! Redzi? Un ne vien vīrišķis, bet arī uzraudzes ir mirušas. Nokautas tādā pat veidā. Kur ir apsardze?!
Viņa pavērsās ar seju pret kapteini, kura šai mirklī parādījās no jūras ar bruņotām cīnītājām, un deva zīmi virzīties uz priekšu.
- Izkārtoties ķēdē, turēt ieročus gatavībā un izķemmēt pludmali! Atrast sardzes, kurām bija jābūt šeit, un izsekot, kurp ved šīs pēdas! Ātri!
Viņa vēroja tās izklīstam, līdz sadzirdēja Engas balsi.
- Vaintē, es nesaprotu, kādi radījumi varētu cirst šādas brūces. Katrs ievainojums ir atsevišķs dūriens vai griezums, it kā radījumam būtu viens pats rags vai nags.
- Neniteskam ir viens rags uz deguna, liels un resns; arī arakzastam ir viens pats rags.