„Četras minūtes,” nobļaujas Holideja un palīdz man pārvarēt ceļu pār tiltu līdz nosēšanās laukumam. Beigās viņa ļauj man nokrist zemē. Man aiz muguras Trigs nogulda uz betona Viktru. Cieta ledus garoza padara betonu slidenu un dūmu pelēku. Vējš sanesis sniegu gar vidukļa augstuma betona sienu, kas norobežo apaļo nosēšanās laukumu no tūkstoš metru dziļā kritiena.
„Garajā aptverē astoņdesmit, reliktā — sešas,” māsai uzsauc Trigs. „Tad man viss cauri.”
„Man ir divpadsmit,” nomezdama zemē nelielu skārda cilindru, atbild Holideja. Tas nopaukšķ, un gaisā sāk virpuļot zaļi dūmi. „Jānotur tas tilts.”
„Man ir sešas mīnas.”
„Izliec tās.”
Viņš aizskrien pa tiltu, kura galā vīd vairākas sprādzienizturigas durvis, kas ir daudz lielākas par dienesta ieeju, caur kuru iznācām no sāna. Drebēdams un apžilbis sniegā, pievelku Viktru sev tuvāk un cenšos patverties zemās sienas aizvējā. Uz viņas melnā lietusmēteļa krājas sniegpārslas. Tās nolaižas pār mums kā pelni, kas cēlās gaisā, kad es kopā ar Kasīju un Sevro nodedzināju Minervas cietoksni un nozagu viņu pavāru. „Viss būs labi,” saku viņai. „Mēs izkulsimies.” Pār zemo betona sienu palūkojos uz pilsētu tālu lejā. Tā ir savādi mierpilna. Elektromagnētiskā pulsa sprādziens apklusinājis visas tās skaņas, visu kņadu. Noskatos, kā sevišķi liela sniegpārsla, vēja līgani nesta, nosēžas uz manas dūres.
Kā es te nokļuvu? Zēns no raktuvēm nu kļuvis par drebošu, godību zaudējušu karavadoni, kurš lūkojas lejup uz aptumšotu pilsētu un par spīti visam cer, ka varēs atgriezties mājās. Aizveru acis un vēlos, kaut būtu pie saviem draugiem, pie ģimenes.
„Trīs minūtes,” man aiz muguras saka Holideja. Viņa kā sargādama uzliek cimdoto plaukstu man uz pleca un raugās, vai debesīs nav mūsu ienaidnieku. „Trīs minūtes, un būsim no šejienes prom. Tikai trīs minūtes.”
Vēlos, kaut es spētu viņai noticēt, bet vairs nesnieg.
6. UPURI
Samiedzis acis lūkojos debesis, kur virs Holidejas galvas pār Atikas dvīņu smailēm izveidojas zaigojošs aizsargvairogs, kas norobežo mūs no mākoņiem un debesīm virs tiem. Vairoga ģenerators būs bijis tālāk, nekā sniedzas elektromagnētiskā pulsa sprādziena iedarbība. Caur to palīgi nevarēs ierasties.
„Trig! Nāc atpakaļ!” sauc Holideja, kad viņš izlicis uz tilta pēdējo
mīnu.
Ziemas rītu caururbj viens vienīgs šāviens. Trausls un salts tas atbalsojas gaisā. Tam seko citi. Blikš! B/īki! Blīkš! Ap viņu pašķīst sniegs. Trigs skrien atpakaļ, un Holideja atbalstās pret sienu, lai brāli piesegtu; viņas ierocis sitas pret plecu. Piepūlē ceļos sēdus. Kad mēģinu spilgtajā saulē koncentrēt skatienu, sāp acis. Manā priekšā pašķīst betons. Šķēpeles saskrāpē seju. Bailēs drebēdams, pieliecos. Šakāļa vīri atraduši rezerves ieročus.
Pabāžu galvu vēlreiz. Caur samiegtiem plakstiņiem redzu, ka Trigs piespiests pie sienas pusceļā līdz mums un ievilkts apšaudē ar gāzes šaujamieročiem bruņotu pelēko vienību. Karavīri tuvojas caur cietokšņa sprādzienizturīgajām durvīm, kas tilta galā nu ir plaši atvērtas. Divi krīt. Vēl divi nostājas netālu no tuva rādiusa kājnieku mīnas un izgaist dūmu mutulī, kad Trigs to sašauj pie viņu kājām. ī lol ideja nogāž vēl vienu brīdī, kad Trigs, no ložu kārtas ievainots plecā, klupdams
atgriežas savā aizsegā. Viņš ietriec stimulantu šļirci sev augšstilbā un ir gatavs turpināt kauju. Kāda lode sašķaida betonu man degungalā un atlēkdama ar gaļīgu troksni ietriecas Holidejai ribās tieši zem paduses, kur bruņas ir vājākas.
Viņa pakrīt. Lodes piespiež mani noliekties viņai līdzās. Pār mūsu galvām līst betona šķembas. Viņa izspļauj asinis un elpo ar mikliem, gļotainiem sēcieniem.
„Iestrēga plaušās,” viņa noelšas un no kājas somas neveikli izvelk stimulantu. Ja savienojumi viņas bruņās nebūtu pārcepināti, medikaments tiktu injicēts automātiski. Tagad Holidejai nākas atlauzt iepakojumu un ievadīt dozu pašrocīgi. Palīdzu, izvilkdams vienu no mikrošļir-cēm, un injicēju to viņai kaklā. Kad narkotikas ieplūst asinsritē, viņas acu zīlītes ieplešas, elpa izlīdzinās. Viktra man blakus guļ aizvērtām acīm.
Šaušana mitējas. Uzmanīgi pabāžu galvu. Apmēram sešdesmit metrus no mums Šakāļa pelēkie slēpjas aiz betona sienas un kolonnām aiz tilta. Trigs pārlādē savu ieroci. Vienīgo skaņu rada vējš. Kaut kas nav lāgā. Bīdamies klusuma, nopētu debesis. Tuvojas Zelts. Jūtu to kaujas pulsā.
„Trig!” es kliedzu, līdz augums sāk drebēt. „Bēdz!”
Holideja redz manu sejas izteiksmi. Viņa ar pūlēm pieceļas un sāpēs noelšas, kad Trigs pamet savu aizsegu un, zābakiem slīdot uz apledojušā tilta, skrien mūsu virzienā. Viņš nokrīt, bet tad pieceļas kājās, šausmu pārņemts, cenšas mūs sasniegt. Pārvēlu. Viņam aiz muguras pa cietokšņa durvīm izskrien Aja au Grimma, garām pelēkajiem, garām obsidiāniem, kas uzglūn no ēnām. Viņa ir ģērbusies savā melnajā formastērpa žaketē. Ar savām garajām kājām viņa tūlīt panāk Trigu. Tas ir viens no skumjākajiem skatiem, ko esmu redzējis.
Izšauju no savas pistoles. Holideja izšauj aptveri tukšu. Mēs trāpām tikai gaisam. Aja sper soli sānis, pagriežas un, kad Trigs ir desmit soļus no mums, uzdur viņu caur krūtīm uz savas slātes. No krūšu kaula izspiežas slapjš, mirdzošs metāls. Viņa acis šokā ieplešas. Pār lūpām izlaužas kluss vaids. Tad, pacelts gaisā, Trigs kliedz. Viņš ir uzdurts uz Ajas slātes kā bezpalīdzīga dīķmalas varde, ko pārsteidzis kāda zēna pašdarināts šķēps.
„Trig...” nočukst Holideja.
Vilkdams laukā slāti, klūpu Ajas virzienā, bet, kad pelēko raidītās lodes šķaida betonu ap mums, Holideja parauj mani atpakaļ aiz sienas. Viņas asinis kausē sniegu. „Neesi stulbenis!” viņa nikni dveš, ar pēdējiem spēkiem novilkdama mani zemē sev līdzās. „Mēs nevaram viņam palīdzēt.”
„Viņš ir tavs brālis!”
„ Viņš nav misija. Tu esi!”
„Derov!” no tilta sauc Aja. Bāliem un klusiem vaibstiem Holideja lūkojas pār sienas malu uz Aju un savu brāli. Bruņiniece tur Trigu uz slātes ar vienu roku. Viņš lokās, uzdurts uz asmens. Slīd tuvāk zobena rokturim. „Manu labo cilvēk, laiks, kad varēji slēpties aiz citu mugurām, ir galā. Nāc laukā!”
„Nemaz nemēģini,” murmina Holideja.
„Nāc laukā!” uzsauc Aja. Viņa nometTrigu no asmens pār tilta malu. Viņš krīt divsimt metrus, līdz augums sašķīst pret granīta klintsradzi.
Holideja izdveš slimīgu, smokošu skaņu. Viņa paceļ savu tukšo ieroci un nospiež gaili Ajas virzienā kādu duci reižu. Aja pieliecas, pirms ir aptvērusi, ka Holidejas ierocim beigusies munīcija. Parauju Holideju lejā brīdī, kad viņas krūtīs tēmēta snaipera lode ietriecas viņas ierocī, sašķaida to gabalos un izrauj no rokas, salaužot pirkstu. Drebēdami sēžam, muguras piespieduši pie betona, un starp mums bezsamaņā guļ Viktra.
„Piedodiet!” izspiežu. Viņa mani nedzird. Viņas rokas dreb spēcīgāk nekā manējās. Svešādo skatienu neaizmiglo asaras. No savilktās sejas atkāpies viss sārtums.
„Viņi atnāks,” Holideja saka pēc klusa brīža. Viņas skatiens seko zaļajiem dūmiem. „Viņiem jāatnāk.” No apģērba un mutes kaktiņa sūcas asinis, kas sasalst pusceļā uz kakla. Holideja satver zābakā iebāztā naža spalu un mēģina piecelties, tomēr viņas ķermenis ir padevies. Elpa mitra un bieza, tā ož pēc vara. „Viņi atnāks.”
„Kāds ir plāns?” jautāju viņai. Holideja aizver acis. Es viņu sakratu. „Kā viņi nāks?”