Tad izdzirdu savu ienaidnieku.
Viņa melno zābaku klikšķus.
Tikko manāmās izmaiņas apkārtējo uzvedībā.
Bailes.
Kaulu mednieki pašķiras un noskatās, kā pa galvenā gaiteņa muti angārā ienāk viņu saimnieks vēl duča skūtgalvainu, milzīgu zelta miesassargu pavadībā. Katrs Viktras augumā. Uz viņu apkaklītēm un slāšu rokturiem smej galvaskausi. Pie pleciem grab kauli, ienaidniekiem nocirstie pirksti. Nocirsti Lomam, Fičneram, maniem gaudoņiem. Šie ir manas paaudzes slepkavas. No viņiem gandrīz vai pil augstprātība. Kad viņi uz mani palūkojas, nežēlīgajās acīs redzu nevis naidu, bet gan visaptverošu līdzjūtības trūkumu.
Teicu Šakālim, ka neienīstu viņu. Tie bija meli. Naids ir viss, ko jūtu, kad redzu, kā viņš tuvojas pār laukumu, magnētiskās lentes makstī pie jostas iekāris pistoli, ar ko noslepkavoja manu tēvoci. Viņa bruņas ir zeltītas. Uz tām rēc zelta lauvas. Torsa sānos iestrādātas cilvēka ribas, kurās iegravēti pa gabalu nesaskatāmi raksti. Mati rūpīgi sasukāti un pāršķirti sānis. Rokā griežas un griežas sudraba irbulis. Antonija sper soli viņam pretī, bet apstājas, kad ierauga, ka viņš iet pie Sevro, nevis viņas.
„Labi. Visi kauli veseli.” Izpētījis Sevro līķi, viņš pieiet pie savas māsas. „Sveicināta, Virdžīnij. Aptrūcies vārdu?”
„Ko man teikt?” viņa prasa caur sakostiem zobiem. „Kādus vārdus man sacīt briesmonim?”
„LIm.” Viņš saņem pirkstos māsas zodu, likdams Kasija rokai aizslīdēt līdz slātei pie jostas. Lailata un kaulu mednieki sagrieztu viņu gabalos jau tajā mirklī, kad viņš to izvilktu. „Mēs esam kopā pret visu pasauli,” Šakālis maigi saka. „Vai atceries, kā man to teici?”
„Nē.”
„Mēs bijām mazi. Māte bija tikko mirusi. Es nespēju beigt raudāt. Un tu teici, ka nekad mani nepametīsi. Bet tad tevi kaut kur uzaicināja Klaudijs. Un tu par mani pilnīgi aizmirsi. Un es paliku lielajā, vecajā namā un raudāju, jo jau tad zināju, ka esmu viens.” Viņš ar pirksta galu uzsit pa viņas degunu. „Dažas nākamās stundas būs pārbaudījums tam, kāds cilvēks tu esi, māsiņ. Nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu, kas slēpjas zem visas šīs bramanības.”
Tālāk viņš pievēršas man un palaiž vaļīgāk uzpurni. Pat nospiests uz ceļiem, lieku viņam izskatīties pēc pundura. Esmu piecdesmit kilogramus smagāks. Tomēr viņa klātbūtne ir kā jūra — tā ir savāda, plaša un tumša, pilna apslēptu dzīļu un varas. Viņa klusums ir viņa rēciens. Tagad redzu viņā tēvu. Uzminējis manu gājienu pret Lunu, viņš mani piemuļķojis, un nu baidos, ka veltīgs būs viss, ko esmu paveicis.
,,Tc nu mēs atkal esam,” viņš saka. Es neatbildu. „Vai atpazīsti šīs?”
Viņš slidina stilu gar savu bruņu ribām un pienāk tuvāk, lai redzu gravējumus. „Mans tēvs uzskatīja, ka vīru veido viņa darbi. Es drīzāk domāju, ka ienaidnieki. Vai tev patīk?” Viņš pienāk vēl tuvāk. Vienā no ribām iegravēta dzelkšņota ķivere. Citā — kastē ielikta galva.
Šakālis valkā Fičnera krūškurvi.
No manis izlaužas dusmu kliedziens, un es mēģinu iekost viņam sejā, aurodams kā ievainots dzīvnieks un iztrūcinādams Mustangu. Raujos no tvēriena, kurā mani tur abi vīri, un trīcu naidā, kamēr Šakālis skatās, kā raustos. Kasijs lūkojas grīdā un izvairās no Mustangas skatiena. No manis izlaužas balss, tā skan teju kā sveša. Tas dzīļu dēmons, ko no manis spēj izsaukt vienīgi Šakālis. „Es tevi nodīrāšu!” saku.
Garlaikots Šakālis nogroza acis un uzsit knipi. „Uzlieciet uzpurni atpakaļ.” Tarss aizspiež man muti. Šakālis iepleš rokas, it kā sveiktu viesībās divus sen neredzētus draugus. „Kasij! Antonij!” viņš izsaucas. ,,D ienas varoņi. Mana dārga... kas ar tevi noticis?” Viņš jautā, ieraudzījis Antonijas seju. Mana gūsta laikā viņi bija mīļākie. Dažkārt jutu Šakāli smaržojam pēc viņas parfīma, kad viņš nāca mani apmeklēt pirms kastes. Vai Antonija garāmejot mēdza novilkt ar nagu gar viņa kaklu. Nu viņš pieiet pie viņas un, saņēmis zodu plaukstā, pagriež Antonijas galvu, lai izpētītu sejai nodarītos bojājumus. „Vai to izdarīja Derovs?”
„Mana māsa,” viņa izlabo, juzdama manāmu nepatiku pret šādu pētīšanu. Cietumā viņa savu seju apraudāja ilgāk nekā pašas mātes nāvi. „Tā kuce par to samaksās. Un es to salabošu, neraizējies.” Viņa izraujas no Šakāļa tvēriena.
„Izbeidz,” viņš asi pavēl. „Kāpēc labot?”
„Tā ir pretīga.”
„Pretīga? Mana dārgā, tavas rētas esi tu pati. Tās vēsta tavu stāstu.”
„Šis ir Viktras stāsts, nevis manējais.”
„Tu tik un tā esi daiļa.” Viņš saudzīgi saņem Antonijas zodu un maigi noskūpsta viņu uz lūpām. Šakālim viņa ir vienaldzīga. Kā Mustanga teica, mēs viņam esam tikai gaļas gabali. Lai gan Antonija ir ļaunākā būtne, ko jebkad esmu sastapis, viņa grib būt mīlēta. Novērtēta. Šakālis zina, kā to izmantot.
„Tā piederēja Barkam,” Antonija saka un sniedz Šakālim Sevro pistoli. Viņš ar īkšķi noglauž spalā iegravētos gaudojošos vilkus.
„Smalks izstrādājums,” viņš saka. Šakālis noņem no magnētiskās maksts savu ieroci un, pametis to miesassargam, liek tā vietā Sevro pistoli. Protams, viņš paņem mana drauga pistoli kā trofeju.
Iemirgojas Šakāļa viedpulkstenis, un viņš, pacēlis roku, pieprasa klusumu. „Jā, imperator?”
Pelnu valdnieks Šakāļa priekšā parādās gaisā kā milzīga, bezmie-sīga galva. Zem biezām uzacīm glūn drūmas zelta acis. Pār biezo, melno formastērpa apkakli karājas ļenganā kakla āda. „Augusi, ienaidnieks ir ceļā. Priekšgalā dedzesKuģi."
„Viņi nāk tam pakaļ,” saka Kasijs.
„Cik daudz?” jautā Šakālis.
„ Vairāk nekā sešdesmit. Puse nes sarkanās lapsas ģerboni."
„Vai vēlaties, lai aizcērtu lamatas?”
„ Vel ne. Uzņemšos vadību pār jāšu kuģiem."
„Jūs zināt nosacījumus.”
Pelnu valdnieks sakniebj savu plato muti. „Zinu. Kā plānots, jums jāturpina ceļš pie Valdnieces. Pavadiet Rita bruņinieku un viņa sūtījumu līdz, Citadelei. Tur to arestēs mana meita. Tagad ejiet, par Zeltu!'
„Par Zeltu.”
Galva pagaist.
Šakālis pamet skatu uz obsidiāniem, kas vilka mani pa kravas rampu. „Vergi, atgriezieties pie prētora Likcna uz komandtilta. Jūs vairs neesat nepieciešami.” Obsidiāni aiziet, neteikuši ne vārda. Kad viņi aizgājuši, Šakālis uzlūko trīsdesmit kaulu medniekus.
„Rita bruņinieks sniedzis mums iespēju šodien uzvarēt šajā karā. Telemani ieradīsies pēc manas māsas. Gaudoņi un Arēja dēli nāks pēc Pļāvēja. Viņi tos nedabūs. Esam atbildīgi par viņu nogādāšanu mūsu Valdniecei un viņas stratēģiem Citadelē.”
Viņš uzrunā Antoniju un Kasiju. „Atmetiet savas sīkās domstarpības. Šodien mēs esam Zelts. Varēsim kašķēties, kad būsim satriekuši sacelšanos putekļos. Daudzi no jums dzīvoja kopā ar mani alu tumsā. Jūs man līdzās redzējāt, kā šis... radījums nozaga to, kas pieder mums. Viņi atņems mums visu. Mūsu mājas. Mūsu vergus. Mūsu tiesības valdīt. Šodien mēs cīnīsimies, lai saglabātu to, kas ir mūsu. Šodien karosim, lai novērstu mūsu laikmeta galu!”
Viņi ieklausās viņa vārdos un degsmes pilni gaida pavēles. Redzēt kultu, ko viņš ap sevi izveidojis, ir šausminoši. Šakālis pārņēmis manas uzvedības un runas metodes un iekļāvis tās savā stājā un žestos. Viņš turpina evolucionēt.
Šakālis novēršas no saviem vīriem, kad Lailata atnes atpakaļ manu sirpjAsmeni, kas nokaitēts dzinēja karstumā, un sniedz to viņam ar rokturi pa priekšu. „Lailata, tev jāpaliek flotē.”
„Vai esi drošs?”
„Tu esi mana apdrošināšana.”