„Jā, mans kungs.”
Antonija nezina, par ko tie runā, un tas viņai nemaz nepatīk. Šakālis virpina rokā manu slāti. Tad, skatoties te uz mani, te Mustangu, viņam kaut kas ienāk prātā. „Kasij, cik ilgi Derovs turēja tevi gūstā?”
„Četrus mēnešus.”
„Četrus mēnešus. Tādā gadījumā es domāju, ka šis gods pienākas tev.” Viņš pamet sarkani nokaitēto asmeni Kasijam, kurš veikli noķer to aiz roktura. „Nogriez Derovam plaukstu!”
„Valdniece grib viņu..
„Dzīvu, jā. Un viņš tāds būs. Bet viņa nevēlas, lai Pļāvējs nonāk viņas bunkurā ar ķermenim piestiprinātu zobena roku, vai ne? Mums uzdots atņemt viņam visus ieročus. Neitralizē to dzīvnieku, un dosimies! Ja vien... tev ir iebildumi?”
„Nekādu iebildumu,” Kasijs atbild. Pienācis tuvāk, viņš augstu paceļ kvēlojošo metāla asmeni.
„Tad, lūk, par ko esi pārvērties?” prasa Mustanga. Kaunpilnu seju Kasijs iztur viņas skatienu. „Skaties uz mani, Derov!” Mustanga sauc. „Skaties uz mani!”
Piespiežu sevi aizmirst par asmeni. Skatīties uz Mustangu un smelties no viņas spēku. Tomēr, kad pārkarsētais metāls iegriežas manas labās plaukstas locītavas miesā un kaulā, es viņu aizmirstu. Sāpēs kliedzu un skatos uz vietu, kur bija mana plauksta, bet redzu stumbeni, no kura pa piededzinātiem kapilāriem slinki pil asinis. Gaisā aizvijas dūmi no manas sadedzinātās miesas. Un agonijā redzu, kā Šakālis no zemes paceļ manu plaukstu gaisā. Savu jaunāko trofeju.
„Hic sunt leones" viņš saka.
„Hic sunt leones," atbalso viņa vīri.
60. PŪĶA RĪKLĒ
Auklēdams apsvilušo labās rokas stumbeni, domāju par savu tēvoci un drebu sāpēs. Vai viņš tagad ir kopā ar manu tēvu? Vai sēž blakus Eo pie ugunskura un klausās putnu dziesmās? Vai viņi mani vēro? Caur nomelnējušo plaukstas locītavas miesu sūcas asinis. Sāpes dara aklu. Pārņēmušas visu manu ķermeni. Starp trīsdesmit kaulu medniekiem esmu piesprādzēts blakus Mustangai sēdeklī, kas atrodas vienā no divām paralēlām rindām armijas iznīcinātājkuģa pakaļgalā. Mums virs galvas pulsē svešādi zaļa gaisma. Kuģis kratās turbulencē. Uz Lunas plosās negaiss. Pilsētas ietītas milzīgos negaisa mākoņos. To dūmaku caurdur melni torņi. Uz namu jumtiem dejo gaismas punkti no oranžo un virsSarkano pieres lukturiem, maniem brāļiem, kuri vergo armijas jūgā, gatavodami ieročus, kas nīdēs viņu biedrus no Marsa. Militāras ainas izgaismo spožāki starmeši. Starp torņiem zib un lido melni, ar sarkanām bākugunīm nokaisīti apveidi — tur debesīs patrulē ločSpārnu eskadriļas un grav-Zābakus apvilkuši zelti mēro kilometriem lielo attālumu starp torņiem, kur pārbauda aizsargpozīcijas, gatavojas vētrai un saka pēdējos atvadu vārdus draugiem, skolasbiedriem un mīļākajiem.
Lidojot gar Eloriešu Operas namu, redzu, kā uz tā mūru augstākā robojuma rindā sastājušies zelti lūkojas debesīs; viņu krāšņās bruņu ķiveres rotātas ar ragiem, un zibens uzliesmojuma gaismā silueti izskatās pēc garguju trupas, kas gaida, kad no debesīm sāks līt elle.
Lidojam pretī mākoņu katlam, kas virpuļo ap visaugstākajiem debesskrāpjiem. Zem mākoņiem bloķētajās pilsētas ielās valda miers. Gaidot orbitālo uzlidojumu, viss ir tumšs, izņemot liesmu vēnas, kas asiņo no nemieriem Zudušajā pilsētā. Ugunsgrēku virzienā aiztraucas avārijas dienestu bākugunis. Stundām un dienām pilsēta ir aizturējusi elpu, un, jūtot, ka pēc dažiem mirkļiem varēs izelpot, tās vīles nospriegojas, plaušas izplešas, lai eksplodētu.
Nolaižamies uz apaļas nosēšanās platformas Valdnieces torņa virsotnē. Tur mūs sagaida Aja un prētoriešu grupa. Pirms nosēžamies, kaulu mednieki izlec no lidaparāta ar gravZābakiem, lai piesegtu tā nosēšanos. Vilkdams mani līdzi, no tā izkāpj Kasijs. Otrā rokā kā nomedītu briedi viņš velk Sevro. Aiz viņa Antonija grūž uz priekšu Mustangu. Pār Ajas tumšo seju rit pavadoņpilsētas ziemas lietus lāses. No viņas apkaklītes ceļas tvaiks, un nakti pāršķeļ žilbinošs smaids.
„Laipni lūgts mājās, Rīta bruņiniek. Valdniece jau gaida.”
Kilometru zem pavadoņa virsmas apstājas varenais, par armijas mītu kļuvušais gravLifts, kas pazīstams kā Pūķa rīkle; šņākdamas atveras tā durvis, kas pa blāvi apgaismotu betona gaiteni ved līdz vēl vienām ar Sabiedrības piramīdu izgreznotām durvīm. Tur zila gaisma noskenē Ajas acu zīlītes. Mehānismam un milzīgiem virzuļiem dūcot, piramīda sadalās uz pusēm. Tehnika šeit ir vecāka par Citadeli virs mums — sena, no laikiem, kad vienīgais Lunas ienaidnieks bija Zeme un Amerikas varenie elektromagnētiskie lielgabali iedvesa bailes visos Lunas iedzīvotājos. Tas, ka milzīgais Valdnieka bunkurs nav bijis būtiski jāmaina vairāk nekā septiņsimt gadus, tikai pierāda, cik prasmīgi arhitekti un disciplinēti karotāji bijuši prētorieši.
Prātoju, vai Fičners zināja, kā šeit izskatās. Diez vai. Šķiet, ka šo noslēpumu Aja paturētu pie sevis. Tomēr nezinu, vai pat viņa pārzina visus šīs vietas noslēpumus. Tuneļi, kas pa kreisi un pa labi atzarojas no šaurā gaiteņa, ir sen iebrukuši, un neviļus jādomā, kas reiz pa tiem staigājis un kas un kāpēc aizbēris.
Ejam garām pamatīgi apsargātām, ar hologrammām izgaismotām telpām. Tur speciālās gultās guļ savienoti zilie un zaļie, viņu ķermeņi pieslēgti intravenozās barošanas sistēmām, un pa galvaskausos iestrādātiem augšupsaites mezgliem caur smadzenēm plūst dati, bet skatieni pagaisuši kādā digitālā plānā. Šī ir Sabiedrības centrālā nervu sistēma. Oktāvija var vadīt karu no šejienes pat tad, ja pavadonis ap viņu tiktu sagrauts drupās.
Šejienes obsidiāni nēsā melnas drakonu galvaskausu ķiveres un tumši violetas bruņas. Gar īsajiem zobeniem viņiem pie jostām aizvijas vārdi cohon nihil. Nulles leģions. Nekad par viņiem nebiju dzirdējis, bet tagad redzu, ko viņi sargā — pēdējās blīva, neizrotāta metāla durvis, Sabiedrības slēptāko patvērumu. Tās novaidēdamās atveras, un tikai tad ieraugu Valdnieces apveidu pirmo reizi pēc pusotra gada, kad izlēcu pa viņas kaujas transporta kuģa pakaļgalu.
Gaitenī aizskan viņas patricietes balss. .. Jan, kuram gan rūp civilie zaudējumi? Vai jūrā jebkad izbeidzas sāls? Ja viņiem izdodas uzsākt Dzelzs lietu, notriec viņus, neraugoties uz postījumiem. Pēdējais, kas mums vajadzīgs, ir tas, lai šeit nokrīt obsidiānu orda, kas apvienosies ar nemierniekiem Zudušajā pilsētā...”
Sieviete, kura valda pār visu, pret ko jebkad esmu cīnījies, stāv apļveida pazeminājumā milzīgas, pelēki melnas telpas centrā, prētoru loka un Pelnu valdnieka hologrammu zilgmes izgaismota. Pusaplī ir vairāk nekā četrdesmit prētoru, viņas vadīto karu veterānu. Ar pašapmierinātām katedrāles statuju sejas izteiksmēm nežēlīgie radījumi noraugās, kā ienāku telpā, it kā vienmēr būtu zinājuši, ka šis brīdis pienāks. It kā manu galu būtu pelnījuši, nevis piedzīvojuši to nejaušības pēc, tāpat kā savu dzimšanu.
Viņi zina, ko nozīmē mans gūsts. Viņi nepārtraukti pārraidījuši šo ziņu manā flotē. Mēģinājuši ar hakeru uzbrukumiem pārņemt mūsu frekvences, lai izplatītu to manos kuģos. Izplatītu to uz Zemes ar mērķi apspiest sacelšanos tur, kā arī nosūtījuši signālu visā Serdē, lai novērstu tālākus civiliedzīvotāju nemierus. To pašu viņi izdarīs ar mana nāvessoda ierakstu. Tāpat arī Sevro līķi. Un varbūt arī Mustangas, par spīti garantijai, ko Kasijs uzskata, ka ir saņēmis. Paskatieties, kas notiek ar tiem, kas saceļas pret mums, viņi teiks. Paskatieties, kā Zelta priekšā krīt pat šie varenie nezvēri. Kurš vēl var stāties pretī Zeltam? Neviens!
Viņu tvēriens kļūs ciešāks.
Viņu vara nostiprināsies.
Ja šodien zaudēsim, ar neredzētu sparu dzims jauna zeltu paaudze, kāda nebūs redzēta kopš Zemes krišanas. Viņi būs redzējuši, kas apdraud viņu tautu, un tādus radījumus kā Aja un Šakālis audzinās tūkstošiem. Viņi cels jaunus institūtus, spēcinās savu armiju un apspiedīs manu tautu. Tāda ir iespējamā nākotne. Tā, no kuras Fičners baidījās visvairāk. Tā, kuras tuvošanos jūtu tagad, kad redzu, kā man garām paiet Šakālis un ieiet telpā.