„Viņa obsidiāni nav apmācīti starpplanētu karadarbībā,” saka viens no prētoriem.
„Vai vēlaties to pastāstīt Fabii?” vaicā Valdniece. „Vai varbūt viņa mātei? Viņa ir kopā ar pārējiem senatoriem, ko man vajadzēja sasaukt palātā, pirms tie varēja laisties kā mazas mušiņas un ņemt līdzi arī savus kuģus.”
„Gļēvulīgie politiķi...” kāds nomurmina.
Līdz ar mirdzošajām hologrammām telpā atrodas arī neliela Zelta karavīru grupa. Viņu ir vairāk, nekā biju gaidījis. Divi olimpiskie bruņinieki, desmit prētorieši un Lisanders. Nu jau desmit gadus vecs, un, kopš pēdējo reizi viņu redzēju, zēns izaudzis gandrīz par puspēdu garāks. Viņam rokās viedpulkstenis, kurā veikt detalizētas piezīmes par vecāsmātes sarunu; kad ienākam, viņš uzsmaida Kasijam un vēro mani ar tramīgu interesi, ar kādu varētu pētīt aiz rūdītā stikla iesprostotu tīģeri. Viņa kristāldzidrās, zeltītās acis ievēro manas važas, Aju un to, ka man nocirsta plauksta. Viņš prātā pieklauvē pie stikla, lai redzētu, cik biezs tas īsti ir.
Kad ienākam, abi olimpiskie bruņinieki klusi sasveicinās ar Kasiju, lai netraucētu Valdnieces sanāksmi, lai gan viņa manu klātbūtni jau ievērojusi ar bezkaislīgu skatienu. Abi bruņinieki ir pamatīgi bruņoti un gatavi aizsargāt savu Valdnieci.
Lielāko daļu velvēto griestu virs Valdnieces galvas sedz lodveida hologramma, kurā redzams smalki izstrādāts pavadoņa attēls. Pelnu valdnieka flote kā tīkls sedz Lunas tumšo pusi, kur atrodas Citadele.
4X9
Kauja rit pilnā sparā. Tomēr maniem spēkiem nav ne jausmas, ka Šakālis to vien gaida, kad varēs mesties tiem virsū no flanga un sadauzīt pret Pelnu valdnieka kalēja laktu. Ja vien es varētu sazināties ar Orionu, viņa varētu rast kādu veidu, kā to novērst.
Šakālis klusi apsēžas malā un pacietīgi skatās, kā Pelnu valdnieks sniedz norādījumus kādai dedzesKuģu grupai.
„Kasij, tu nolādētais asinssuns!” dobjā baritonā izsaucas Patiesības bruņinieks. Viņa acis ir šauras un aziātiskas. Viņš ir no Zemes, daudz kompaktāks par mums, marsiešiem. „Vai tas patiešām ir viņš?”
„Miesa un asinis. Nolaupīju viņu no paša flagmaņa,” stāsta Kasijs, iesperdams man, lai metos ceļos, un pavilkdams aiz matiem galvu, lai viņi var labāk saskatīt manu seju. Viņš nomet zemē Sevro, un bruņinieki nopēta medījumu. Prieka bruņinieks šūpo galvu. Viņš ir tievāks par Kasiju un divtik aristokrātisks, cēlies no senas vcnčricšu ģimenes. Reiz satiku viņu duelī uz Marsa.
„Arī Augusta? Vai tik tev nesmaida visa pasaules veiksme! Un Aja nomedīja to obsidiānu. Bailes un Mīla noķers Viktru un to balto raganu...”
„Es būtu gatavs nogalināt, lai tiktu pie Viktras,” ap mani riņķodams, saka Patiesības bruņinieks. „Tā tik būtu deja. Saki, Kasij, vai neesi ar viņu gulējis?”
„Es nestāstu, ko esmu skūpstījis.” Kasijs pamet zodu kaujas virzienā. „Kā mums sokas?”
„Labāk nekā Eabii. Viņi ir sīksti. Grūti iespiest tos stūrī, nepārtraukti mēģina tuvoties, lai var likt lietā savus obsidiānus, bet Pelnu valdnieks tur tos pa gabalu. ArhiGubernatora flote būs veseris, kas pieliks šai kaujai punktu. Tā jau tuvojas no flanga, vai redzi?” Bruņinieks ar ilgam lūkojas hologrammā. Kasijs to ievēro.
„Tu vēl vienmēr vari piebiedroties,” Kasijs piedāvā. „Pasūti kuģi!”
„Tas prasītu stundas,” atbild Patiesības bruņinieks. „Kaujā jau piedalās četri bruņinieki. Kādam jāsargā Oktāvija. Un mani kuģi tiek turēti rezervē, lai apsargātu dienas pusi. Ja viņi uzsāks Dzelzs lietu, kas šobrīd jau maz ticams, mums būs vajadzīgi vīri uz zemes. Jānomazgā viņa seja.”
„Ko?”
„Barkas seja. Tā ir pārāk asiņaina. Ja atkal neiejauksies hakeri, drīz sāksim tiešraidi. Sabotieri traucēja operācijas. Vēl citi Dzīvsudraba zēni. Visādi datorgalvas un demokrāciskas padibenes, maldīgi iztēlojušies, ka ir nenotverami. Pagājušajā naktī ar dzinēju vienību uzgājām vienu no viņu midzeņiem.”
„Labākais veids, kā apturēt hakeri? Karsts metāls,” piebilst Prieks.
„Ienaidnieks ir drosmīgs, to nevar noliegt,” telpas centrā saka Pelnu valdnieks, kura hologramma divtik plata kā viņa adjunktu attēli. „Esam nogriezuši atkāpšanās ceļu, bet viņi joprojām stāv ar mums aci pret aci." Viņš atrodas uz korvetes savas flotes aizmugurē, un viņa signāls tiek retranslēts caur dučiem citu kuģu. Pelnu valdnieka flote pārvietojas ar skaistu precizitāti, ne mirkli neļaujot mūsu kuģiem tuvoties vairāk par piecdesmit kilometriem.
Roks raizējās par kritušajiem. Viņš nevēlējās iznīcināt skaistos, trīssimt gadus vecos kuģus, ko biju sagrābis. Pelnu valdnieku šādas rūpes neierobežo. Viņš kā mežonis aiztriec kuģus aizmirstībā. Pie velna viņu mantojumu, pie velna dzīvības, pie velna izdevumus — viņš ir iznīcinātājs. Šeit, kad viņa mugura piespiesta pie sienas, viņš uzvarēs par katru cenu. Skatoties, kā cieš mana flote, sāp sirds.
„Ziņojiet par tālāku attīstību,” saka Valdniece. „Ja iespējams, vēlos, lai Dakšo au Telemanu saņemat dzīvu. Pārējie nav svarīgi, tostarp arī viņa tēvs un Julii.”
„Jā, mana kundze." Vecais slepkava militāri sveicina un pazūd. Ar sagurušu nopūtu Valdniece pagriežas, lai uzlūkotu savu Rīta bruņinieku, un izstiepj rokas, it kā sveiktu sen neredzētu bērnu. „Kasij.” Kad viņš paklanījies, Valdniece viņu apskauj un noskūpsta pieri ar to pašu familiaritāti, ar kādu reiz izturējās pret Mustangu. „Kad dzirdēju, kas notika uz ledus, mana sirds lūza. Es domāju, ka esi nogalināts!”
„Ajai bija visas tiesības tā domāt. Bet es atvainojos, ka atgriešanās no miroņiem man prasīja tik daudz laika, mana kundze. Man bija jāpabeidz iesāktas darīšanas.”
„Skaidrs,” Valdniece saka, Īpaši nelikdamās nc zinis par mani. Tā vietā viņa koncentrējas uz Mustangu. „Esmu droša, ka tu esi uzvarējis šajā karā, Kasij. Jūs abi.” Viņa bez smaida paloka galvu Šakāļa virzienā. „Pateicoties taviem kuģiem, šī būs īsa kauja.”
„Mums prieks kalpot,” ar zinošu smaidu atbild Šakālis.
„Jā,” Valdniece saka savādā, gandrīz nostalģiskā intonācijā. Viņas pirksti slīd pār rētām uz Kasīja platā kakla. „Vai viņi tevi kāra?”
„O, viņi mēģināja. Ar to īsti nepietika.” Viņš pasmīn.
„Tu man atgādini Lornu jaunībā.” Zinu, ka Virdžīnijai Valdniece reiz teica, ka viņa tai atgādina viņu pašu bērnībā. Pieķeršanās ir patiesāka nekā Šakālim pret viņa vīriem, bet viņa tik un tā ir cilvēku kolekcionāre. Tik un tā izmanto mīlestību un lojalitāti par vairogiem pašas aizsardzībai. Saraukusi degunu par metāla uzpurni, kas sedz manu seju, Valdniece norāda uz mani.
„Vai zini, kas viņam padomā? Jebkas, kas var iztraucēt mūsu uzvaru...”
„Cik zinu, viņš plāno uzbrukumu Citadelei.”
„Kasij, apklusti...” aizsvilstas Mustanga. „Tu viņai esi vienaldzīgs!” „Un tev?" jautā Valdniece. „Mēs zinām, kas tev nav vienaldzīgs, Virdžīnij. Un uz ko esi gatava, lai to iegūtu.”
„No gaisa vai zemes?” vaicā Šakālis. „Uzbrukums.”
„No zemes, ja nemaldos.”
„Kāpēc nepieminēji to, kad bijām kosmosā?”
„Tev vairāk interesēja nocirst Derova roku.”
Šakālis ignorē dzēlienu. „Cik nagUrbju ir uz Lunas?”
„Neviena, kas darbotos. Pat ne pamestajās raktuvēs,” atbild Valdniece. „Par to mēs parūpējāmies.”