Viņa pamet ar zodu uz nolaišanās platformas malu. „Klausies.”
„Derov! ’ vēju pārkliedz Kasija balss. Viņš ir piebiedrojies Ajai. „Derov no Likosas, nāc laukā!” Viņa skanīgā balss nepiedien šim mirklim. Pārāk karaliska un augsta, to nav skārušas bēdas, kas aprijušas mūs. Izslauku no acīm asaras. „Tev jāizlemj, kas galu galā būsi, Derov. Vai nāksi ārā kā vīrs? Vai mums jāizsvēpē tevi kā žurku no alas?”
Mani sagrābj dusmas, bet es negribu celties. Reiz es būtu to darījis — kad nēsāju zelta bruņas un domāju, ka izsliešos pār Ēo slepkavu un atklāšu, kas esmu, kamēr degs viņa pilsētas un kritis viņa kasta. Tomēr man šo bruņu vairs nav. Pļāvēja masku ir saēdušas šaubas un tumsa. Es esmu tikai zēns, drebu, raujos čokurā un slēpjos no sava ienaidnieka, jo zinu, kāda ir neveiksmes cena, un man ir tik ļoti bail.
Bet es neļaušu tiem sevi sagrābt. Es nebūšu viņu upuris un neļaušu Viktrai atkal nonākt viņu nagos.
„Piekāst visu!" saku. Pagrābju Holideju aiz apkakles un Viktru aiz rokas, piepūlē mirdzošam acīm, saules atspīduma sniegā apžilbināts, nejutīgu seju, no visa spēka velku viņas no mūsu paslēptuves līdz nosēšanās platformas malai, kur gaudo vējš.
Mani ienaidnieki klusē.
Tas tik ir skats — streipuļojošs, melns stāvs, kurš velk savus draugus, iegrimušas acis, veca, bada nomocīta dēmona seja, bārdains un izsmiekla vērts — tas noteikti ir nožēlojami. Divdesmit metrus man aiz muguras abi olimpiskie bruņinieki cēli stāv uz tilta vietā, kur tas savienots ar nosēšanās laukumu, un viņiem aiz muguras ierindā vairāk nekā piecdesmit pelēko un obsidiānu, kas iznākuši pa cietokšņa durvīm. No Ajas sudraba slātes pil asinis. Tomēr tā nav viņas slāte. Tā pieder Lor-narn — viņa to paņēma no skolotāja līķa. Mitrajās čībās raustās mani kāju pirksti.
Plašā kalnu cietokšņa priekšā viņu vīri šķiet tik sīciņi. Viņu metāla šaujamieroči tik nožēlojami un prasti. Paraugos pa labi lejup no tilta. Vairāku kilometru attālumā no tālas kalnu virsotnes, ko neaizsniedza elektromagnētiskā pulsa lādiņš, paceļas karavīru transporta kuģis. Viņi mums tuvojas caur zemu mākoņu kārtu. Tiem seko ločSpārns.
„Derov!” man uzsauc Kasijs, kamēr abi ar Aju no tilta uzkāpj uz platformas. „Tu nevari aizbēgt.” Viņš raugās manī ar neizdibināmu skatienu. „Ir iedarbināts vairogs. Debesis ir bloķētas. Neviens kuģis neieradīsies tev pakaļ.” Viņš paskatās uz zaļajiem dūmiem, kas no skārda cilindra ziemas gaisā ceļas pār nosēšanās laukumu. „Pieņem savu likteni.”
Nesdams no kalna norautas sniegpārslas, starp mums gaudo vējš.
„Sekciju?” prasu. „Tev šķiet, ka to esmu pelnījis?”
„Tu esi terorists. Lai kādas bija tavas tiesības, tu no tām esi atteicies.”
„Tiesības?” nicīgi izsaucos pār Viktras un Holidejas galvām. „Paraut savas pakārtās sievas pēdas? Noskatīties, kā mirst mans tēvs?” Mēģinu nospļauties, bet tas pielīp man pie lūpām. „Ar kādām tiesībām jūs viņus man atņēmāt?”
„Par to nav vērts strīdēties. Tu esi terorists, kā tādam tev jāsaņem taisnīgs sods.”
„Tad kādēļ tu ar mani runā, nolāpītais liekuli?”
„Jo gods nav zaudējis savu nozīmi. Gods atbalsojas pāri laikiem." Viņa tēva vārdi. Taču no viņa lūpām tie izskan tikpat tukši, kā atbalsojas man ausīs. Šis karš viņam atņēmis visu. Redzu Kasija acīs, cik salauzts viņš ir. Cik ļoti viņš cenšas būt sava tēva dēls. Ja viņš varētu, tad izvēlētos atgriezties atpakaļ pie ugunskura, ko kūrām Institūta kalnienēs. Viņš atgrieztos laimīgajos laikos, kad dzīve bija vienkārša, kad draugi šķita patiesi. Tomēr ilgas pēc pagātnes nenomazgā asinis ne no manām, ne viņa rokām.
Klausos no ielejas plūstošajos vēja vaidos. Mani papēži sniedzas līdz nolaišanās platformas malai. Zem manis nav nekā, izņemot gaisu. Gaisu un satumsušās pilsētas reljefu, kas klāj ieleju divtūkstoš metru zem manis.
„Viņš grasās lēkt,” Kasijam klusi saka Aja. „Mums ir vajadzīgs tas ķermenis.”
„Derov... nedari to,” saka Kasijs, bet viņa skatiens saka man, lai lecu, saka, lai rodu šādu izeju, nevis padodos, nevis dodos uz Lunu, kur mani sašķēlēs gabalos. Šis ir godājams risinājums. Viņš atkal apsedz mani ar savu apmetni.
Ienīstu viņu par to.
„Tu domā, ka esi godājams?” nošņācu. „Tu domā, ka esi labs? Kas tev ir palicis, ko mīlēt? Kā vārdā tu cīnies?” Manos vārdos iezogas dusmas. „Tu esi viens, Kasij. Bet es tāds neesmu. Ne tad, kad Pārejā stājos pretī tavam brālim. Ne tad, kad slēpos starp jums. Ne tad, kad biju ieslodzīts tumsā. Pat ne tagad.” Aizāķējis pirkstus aiz cilpām viņas bruņās, satveru bezsamaņā ieslīgušo Holideju, cik stipri vien spēju. Turu Viktras roku. Mani papēži skrāpējas pret betona dzegu. „Ieklausies vējā, Kasij! Ieklausies nolāpītajā vējā!”
Abi bruņinieki piešķiebj galvas. Tik un tā viņi nesaprot savādo dārdoņu, kas ceļas no ielejas, jo kā gan Zelta dēls un meita jebkad spētu atpazīt skaņu, ar kādu nagUrbis graužas caur klinti? Kā gan viņi spētu uzminēt, ka mani ļaudis nāks nevis pa gaisu, bet caur mūsu planētas sirdi?
„Ardievu, Kasij,” saku. „Gaidi mani.” Un ar abām kājām atgrūžos no malas, atmuguriski iemezdams sevi tukšā gaisā un paraudams Holideju un Viktru sev līdzi.
7. ZEMES BITES
Krītam pretī izkusušai acij, kas paveras piesnigušās pilsētas centrā. Tur, zemei pampstot uz augšu, starp rūpnīcu rindām dreb un sasveras ēkas. Plaisā un lūst caurules. Caur plaisām asfaltā šaujas šņācoša tvaika strūklas. Lokā viena pēc otras uzliesmo gāzes eksplozijas, izvīdamas liesmu pavedienus ielās, kas viļņojas un ceļas augšup, it kā pats Marss stieptos sešu stāvu augstumā, lai dzemdētu kādu aizvēsturisku milzi. Un tad, kad zeme un pilsēta tālāk vairs nespēj izstiepties, ziemīgajā gaisā no tās izsprāgst nagUrbis — titāniska metāla roka ar izkusušiem pirkstiem, kas kūp un tver, bet tad pazūd, jo, paraudams sev līdzi pusi pilsētas kvartāla, nagUrbis iegrimst atpakaļ Marsā.
Mēs krītam pārāk strauji.
Nolēcu par ātru.
Pretī traucas zeme.
Tad gaisā nokrakšķ skaņas triecienvilnis.
Pēc tam vēl viens. Un vēl viens, līdz, dzemdējot mazu armiju, no nagUrbja izgrābtā tuneļa tumsas atbalso vesels koris. Mums pretī no tuneļa izvirst divi, divdesmit, piecdesmit bruņoti stāvi gravZābakos. Pa labi, pa kreisi no manis. Nokrāsoti asinssarkani, tie izgāž pulsa šāviņus pret debesīm man aiz muguras. Mani mati ceļas stāvus, un es jūtu ozona smaržu. Triecoties cauri gaisa molekulām, pārkarsēto munīciju ieskauj zila gaisma. Pie pleciem piemontētas mini šautenes vemj nāvi.
Starp Arēja dēliem, kas ceļas augšup, iznirst kāds tumšsarkans, bruņots vīrs ar tēva dzelkšņoto ķiveri galvā un noķer Viktru, pirms viņa ir atsitusies pret kāda debesskrāpja jumtu. No viņa ķiveres skaļruņiem plūst vilku gaudas. Tas ir pats Arējs. Mans labākais draugs visās šajās pasaulēs nav par mani aizmirsis. Viņš ir ieradies ar savu impērijas gāzēju, teroristu un atstumto leģionu — gaudoņiem. Viņam aiz muguras lido ducis metāla sieviešu un vīriešu, ap kuru pleciem vējā pland vilkādas. Lielākais no viņiem tērpts tīrās, baltās bruņās ar ziliem plaukstu nospiedumiem, kas rotā krūtis un rokas. Viņa melno kažokādas apmetni vidū šķeļ sarkana svītra. Uz mirkli nodomāju, ka tas ir Pakss, kurš atgriezies no mirušajiem, lai nāktu man palīgā. Taču, kad šis vīrs noķer mani un Holideju, redzu zilajā krāsā uz bruņām ierakstītās zīmes. Tās radušās Marsa dienvidpolā. Tas ir Ragnārs Volārs, Valkīru virsotņu princis. Viņš pamet Holideju citam gaudonim un uzliek mani sev uz muguras tā, lai, ielikdams pirkstus bruņu sprādzēs, varu aplikt rokas viņam ap kaklu. Tad viņš sasveras un caur kūpošo ielejas pilsētu traucas uz tuneli, uzsaukdams man: „Turies cieši, mazo brāli!"