„Ja kāda komanda uzbruks, tās būs Volāra un Julii,” saka Šakālis. „Viņas ir tā labākie ieroči un palīdzēja ieņemt mēnesLauzēju.”
„Volāra ir obsidiāna?” Valdniece vaicā. „Jā?”
„Obsidiānu karaliene,” saka Mustanga. „Jums vajadzētu viņu satikt. Jūs Sofijai atgādinātu viņas māti.”
„Obsidiānu karaliene... viņi ir apvienojušies?” Valdniece noraizējusies jautā Kasijam. „Vai tā ir taisnība? Mani politiķi teica, ka vienota cilšu vadība nav iespējama.”
„Un viņi kļūdījās,” atbild Kasijs.
Antonija izmanto mirkli, lai paspīdētu Valdnieces acis. „Tie ir tikai obsidiāni Derova paspārnē, mana kundze. Dienvidu cilšu apvienība.”
Valdniece izliekas, ka viņu nedzird. „Man tas nepatīk. Jau Citadelē vien mums ir simtiem obsidiānu...”
„Viņi ir uzticami,” saka Aja.
„Kā tu zini?” jautā Kasijs. „Vai ir kādi no Marsa?”
Oktāvija apstiprinoši palūkojas uz Aju. „Lielākā daļa,” Aja atzīst. „Pat Nulles leģions. Marsa obsidiāni ir vislabākie.”
„Es gribu, lai bunkurā viņu nebūtu,” saka Oktāvija. „Tūlīt pat!” Viens no prētoriešiem dodas izpildīt viņas pavēli.
„Vai viņa ir tikpat briesmīga kā viņas brālis?” Aja jautā Kasijam. „Vēl ļaunāka,” iesmējusies saka Mustanga, atrazdamās uz ceļiem. „Daudz ļaunāka un apķērīgāka. Viņa cīnās kopā ar sieviešu karotāju baru. Viņa ir zvērējusi asinszvērestu, ka atradis tevi, Aja. Dzers tavas asinis un Valhallā izmantos tavu galvaskausu par biķeri. Sēfija nāk. Un tu nevari viņu apturēt.”
Aja un Oktāvija noraizējušās saskatās. „Lai uzbruktu Citadelei, viņiem vispirms būtu jānolaižas uz Lunas,” saka Aja. „Tas nav iespējams.” „Kā viņi nāks?” man prasa Kasijs. Pakratu galvu un savā uzpurnī smejos par viņu. Aja iesper pa manas labās rokas stumbeni. Sāpēs saliekdamies ap roku, gandrīz zaudēju samaņu. „Kā viņi nāks?” Kasijs atkārto. Neatbildu. Viņš paaicina Prieka bruņinieku. „Pieturi viņa otru roku.” Prieks sagrābj manu kreiso roku un izstiepj to sānis. „Kā viņi nāks?” viņš prasa nevis man, bet Mustangai. „Ja nepateiksi, es nocirtīšu arī viņa otru plaukstu. Un pēc tam arī pēdas, degunu un acis. Kā Volāra šeit nonāks?” „Tu viņu nogalināsi tik un tā,” Mustanga nikni atcērt. „Tāpēc ej ellē!” „No tevis ir atkarīgs, cik lēni viņš mirs,” saka Kasijs.
„Kurš ir teicis, ka viņi jau nav piezemējušies?” jautā Mustanga. „Ko?”
„Pateicoties Dzīvsudrabam, viņi ieradās labības kuģos no Zemes. Nosēdās pirms vairākām stundām. Un šobrīd tuvojas Citadelei. Desmit tūkstoši vīru. Vai tad nezinājāt?”
„Desmit tūkstoši?” Lisanders nomurmina, sēdēdams krēslā holobed-res malā. Uz galda viņa priekšā stāv vecāsmātes Rītausmas scepteris. Metru garš zelta un dzelzs izstrādājums ar Sabiedrības trijstūri galā un sažuvušo tā obsidiāna karavadoņa sirdi, kurš gandrīz pirms piecsimt gadiem vadīja Tumšo sacelšanos. „Leģioni ir izvietoti, lai apturētu iebrukumu no kosmosa. Obsidiāni pārraus mūsu aizsardzību, pirms tie pagūs atgriezties.”
„Es likšu prētoriešiem gatavoties un atsaukšu divus leģionus,” soļodama uz durvīm, saka Aja.
„Nē.” Oktāvija nekustīgi stāv un apdomājas. „Nē, Aja, tu paliec pie manis.” Viņa pagriežas pret prētoriešu kapteini. „Legāt, ejiet, izvietojiet virszemē papildu aizsardzību. Ņemiet savu vadu. Šeit viņi nav nepieciešami. Man ir mani bruņinieki. Katrs kuģis, kas tuvojas Citadelei, jānotriec. Man vienalga pat tad, ja tas apgalvo, ka uz klāja ir pats Pelnu valdnieks. Vai sapratāt?”
„Tiks izdarīts.” Legāts un atlikušie prētorieši aizsteidzas, atstādami telpu tukšu, ja neskaita Kasiju, trīs olimpiskos bruņiniekus, Antoniju, Šakāli, Valdnieci, trīs prētoriešu sargus un mūs, gūstekņus. Aja iespiež plaukstu vadības panelī pie durvīm. Slēptuve aiz prētoriešiem tiek aizslēgta. No sienām rotēdamas izslīd vēl vienas biezākas durvis, kas lēni izolē mūs no ārpasaules.
„Piedod, Aja,” saka Oktāvija, kad sieviete atgriežas pie viņas. „Es zinu, ka tu vēlies būt kopā ar saviem vīriem, bet mēs jau zaudējām Moiru. Es nevaru riskēt un pazaudēt arī tevi.”
„Zinu,” atbild Aja, tomēr viņas vilšanās ir acīmredzama. „Prētorieši parūpēsies par ordu. Vai pievērsīsimies otrai problēmai?”
Oktāvija pamet skatu uz Šakāli, un viņš tikko manāmi paloka galvu. „Severa-Julii, nāc priekšā!” saka Oktāvija.
Pārsteigta, ka tiek izsaukta, Antonija paklausa. Viņas sejā iezogas cerību pilns smaidiņš. Bez šaubām, viņa saņems atzinību par šodien paveikto. Antonija saņem rokas aiz muguras un gaida savas Valdnieces priekšā.
„Saki man, prētore Julii, vai biji iesaukta piebiedroties Zobena armādai, kad tā šī gada jūnijā devās pakļaut pavadoņu valdniekus?”
Antonija sarauc pieri. „Mana kundze, es nesaprotu...”
„Tas ir diezgan vienkāršs jautājums. Atbildi, cik labi vien spēj.” „Biju iesaukta. Es komandēju savas ģimenes kuģus, kā ari Piekto un Sesto leģionu.”
„Roka au Fabii vadībā?”
,Jā, mana kundze.”
„Tad saki man, kā tas nākas, ka tu joprojām esi dzīva, bet tavs imperators nē?”
„Es tik tikko pamanījos aizbēgt no kaujas,” saka Antonija, ievērojusi, ka iztaujāšana ieņēmusi bīstamu virzienu. Atbilstoši mainās viņas balss intonācija. „Tā bija... briesmīga katastrofa, mana kundze. Tā kā Tēbē bija noslēpušies gaudoņi, Roks... imperators Fabii iekrita dubultā slazdā, lai gan tā nebija viņa vaina. Ikviens būtu rīkojies tāpat. Es centos izglābt viņa pavēlniecību, sapulcināt mūsu kuģus pretuzbrukumam. Taču Derovs jau bija sasniedzis viņa komandtiltiņu. Un mums visapkārt dega dedzesKuģi. Neatšķīrām draugu no ienaidnieka. Troksnis, ar kādu obsi-diānu orda gāzās viņu kuģos, joprojām mani vajā sapņos...”
„Mele.” Mustanga nicinoši nosprauslājas.
„Un tā jūs atkāpāties.”
„Par šausmīgu cenu, jā, mana kundze. Es izglābu tik daudz Sabiedrības kuģu, cik spēju. Es izglābu savus vīrus, zinādama, ka viņi būs nepieciešami nākamajā kaujā. Tas bija viss, ko varēju darīt.”
„Izglābjot tik daudzus, tu rīkojies cildeni,” saka Valdniece.
„Pald—”
„Katrā ziņā tā būtu, ja tu runātu patiesību.”
„Kā lūdzu?”
„Neliekas, ka es jebkad būtu stostījusies, meitēn. Toties domāju, ka tu aizbēgi no kaujas, pamezdama savu posteni un savu imperatoru ienaidniekam.”
„Vai jūs saucat mani par meli, mana kundze?”
„Acīmredzot,” saka Mustanga.
„Es necietīšu, ka tiek nomelnots mans gods!” Antonija aizsvilusies saka Mustangai un izriež krūtis. „Tas ir zem...”
„Ak, liecies mierā, bērns,” viņu pārtrauc Valdniece. ,,Tc tu esi dziļos ūdeņos ar lielākām zivīm nekā pati. Redzi, no kaujas izbēga vēl citi, kuri pārraidīja mums savus kaujas analīzes datus, lai mēs zinātu, kas notika. Lai varētu izvērtēt zaudējumus un redzēt, kā Antonija no Severu-Julii nama apkaunoja savu vārdu un zaudēja mums kauju, pamezdama savu prētoru, kad viņš lūdza palīdzību, un glābdama savu ādu, aizbēga uz joslu, kur pēc tam pazaudēja savus kuģus.”
„Kauju zaudēja Fabii,” viņa indīgi saka. „Nevis es.”
„Jo viņa sabiedrotie viņu pameta,” murrā Aja. „Viņš būtu varējis izglābt savu pavēlniecību, ja tu nebūtu pametusi viņa ierindu haosā.”
„Fabii pieļāva kļūdas,” saka Valdniece. „Bet viņš bija cildens cilvēks un uzticams savas krāsas kalps. Viņš bija pat pietiekami cildens, lai pats atņemtu sev dzīvību, pieņemtu un samaksātu par to, ka ir zaudējis, un novērstu to, ka tiek pratināts vai izmantots kā ķīlnieks. Viņa pēdējais manevrs, iznīcinot dumpinieku piestātnes, bija varoņdarbs. Viņš bija Dzelzs zelts. Bet tu... tu, piedauzīgā gļēvule, aizbēgi kā maza meitene, kas pieslapinājusi savu Iesvētību kleitu. Tu pameti viņu, lai izglābtos pati. Tagad visu priekšā nomelno viņa vārdu. Viņa drauga priekšā.” Viņa sargājoši norāda uz Kasiju. „Tavi vīri redzēja reptili, kas tevī slēpjas, tāpēc vērsās pret tevi. Tāpēc zaudēji savus kuģus māsai, kura ir par tevi labāka.” „Ikvienam, kurš par mani izsaka šādus apgalvojumus, ar prieku stāšos pretī Asinsaplī,” dusmās drebēdama, paziņo Antonija. „Bezsejas skauģi manu godu neaptraipīs! Cik skumji, ka viņi safabricējuši pierādījumus, lai nomelnotu manu labo vārdu. Bez šaubām, viņiem ir slēpti motīvi. Iespējams, nodomi attiecībā uz manu kompāniju vai ieguldījumiem, vai ari viņi mēģina nomelnot Zeltu kā tādu. Adrij, pasaki Valdniecei, cik tas viss ir smieklīgi!”