Tomēr Adrijs klusē. „Adrij?”
„Es labāk baudītu suņa, nevis gļēvuļa uzticību,” viņš saka. „Lailatai bija taisnība. Tu esi vāja. Un tas ir bīstami.”
Antonija lūkojas visapkārt kā slīkstoša sieviete, kura jūt, kā ūdens smeļas pāri galvai un atvars velk viņu dziļāk, un nav nekā, kur pieķerties, nekā, kas viņu glābtu. Aja izslējās viņai aiz muguras ka tumšs vilnis, bet Oktāvija nolasa formālu spriedumu. „Antonija au Severa-Julii, Julii nama matrona, Piektā un Sestā leģiona Pirmās klases prētore, ar Sabiedrības Nolīgumā man piešķirto varu pasludinu tevi par vainīgu nodevībā un pienākuma nepildīšanā kara apstākļos un piespriežu tev nāvessodu.”
„Tu, kuce!” Antonija viņai uzšņāc un tad pagriežas pret Šakāli. „Tu nevari atļauties mani nogalināt! Adrij... Lūdzu!” Bet viņai vairs nav kuģu. Nav sejas. No pietūkušajām acīm rit asaras, viņa meklē šajā situācijā cerību, kādu izeju. Viņa to nesagaidīs, un, sastapusi manu skatienu, Antonija zina, par ko domāju. Ko sēsi, to pļausi. Tas par Viktru, Leu, Dadzi un visiem pārējiem, ko viņa upurējusi, lai varētu dzīvot. „Lūdzu...” viņa ieraudas.
Tomēr žēlastību nesagaidīt.
Aja no mugurpuses sagrābj Antonijas kaklu. Viņa nodreb šausmās un saļimst uz ceļiem, pat nemēģinādama cīnīties, kad milzīgā sieviete lēni spiež plaukstas kopā un sāk viņu žņaugt. Antonija sprauslā, noraustās un nomirst minūtes laikā. Kad viņa ir mirusi, Aja pabeidz nāvessoda izpildi, ar nežēlīgu pagriezienu salaužot sprandu un uzmetot viņu uz Sevro līķa.
„Kāds pretīgs radījums!” saka Valdniece un novēršas no Antonijas līķa. „Vismaz viņas mātei bija mugurkauls. Kasij, tavi apavi ir netīri.” Viņa cietumnieka čības klātas ar sakaltušām asinīm, kas nošķiedušas ari zaļā kombinezona bikšu staras. „Šeit ir kazarmu komplekss, virtuve, dušas. Sakopies! Mans sulainis jau stundām ilgi mēģina uzspiest man maltīti. Likšu viņam to šeit pasniegt tev. Tu nepalaidīsi garām kauju. Pelnu valdnieks solīja, ka tā ilgs vēl vismaz vairākas stundas. Lisander, vai parādīsi viņam ceļu?”
„Es jūs nepametīšu, mana kundze,” Kasijs ļoti cēli atraida piedāvājumu. „Ne tik ilgi, kamēr viss būs galā un šie briesmoņi tiks iznīcināti.” Patiesības bruņinieks nogroza acis par šādu izrādīšanos.
„Tu esi labs zēns,” Valdniece saka un pagriežas pret mani. „Tagad pienācis laiks tikt galā ar sarkano.”
61. SARKANAIS
Aja aizvelk mani pie Valdnieces kājām hologrammas laukuma centrā. Tirāniskās sievietes marmora sejā dziļi iegūlusi salti pavēlnieciska nicinājuma izteiksme. Viņas pleci gan ir noguruši, tos nospiež impērijas smagums un simts gadi ēnainu, negulētu nakšu. Viņas cieši saņemtajos matos ievijušās dziļas, sirmas upes. Acu kaktiņos ņudz zilas stīdziņas, ko atstājušas atkārtotas šūnu atjaunošanas terapijas procedūras. Viņai nav bijis miera no manis. Lai gan esmu nospiests ceļos un asiņoju, manu dvēseli mierina tas, ka esmu bijis cēlonis viņas bezmiega naktīm.
„Noņem viņa uzpurni,” Valdniece saka Ajai, kura stāv man aiz muguras un gatavojas izpildīt Valdnieces spriedumu. Oktāvijai pie sāniem stāv Patiesības bruņinieks un Prieka bruņinieks. Kasijs ar prētoriešiem savā zaļajā cietumnieka tērpā stāv pie Mustangas, bet Šakālis vēro, sēdēdams krēslā netālu no Lisandera, un malko sulaiņa atnesto kafiju. Izvingrinu žokli, kad noņemts uzpurnis.
„Iztēlojies pasauli bez jaunības augstprātības,” Oktāvija saka savai fūrijai.
„Iztēlojies pasauli bez vecuma alkatības,” aizsmacis atbildu. Aja triec dūri pret manu galvu. Pasaule nozib melna, un es gandrīz apgāžos.
„Ja gribējāt, lai viņš klusē, kāpēc noņēmāt uzpurni?” prasa Mustanga.
Šakālis iesmejas. „Labs jautājums, Oktāvij!”
Oktāvija velta viņam drūmu skatienu. „Jo pagājušajā reizē mēs nāvessodu izpildījām marionetei, un pasaules to zina. Šī ir miesa un asinis. Sarkanais, kurš sacēlās. Es gribu, lai tie zina, ka patiešām krīt viņš. Es gribu, lai tie zina, ka pat labākajiem no viņiem nav nozīmes.”
„Dod viņam vārdus, un viņš vienkārši tos pārvērtīs vēl vienā sauklī,” brīdina Šakālis.
„Oktāvij, vai jūs tiešām domājat, ka mans brālis jūs nenogalinās?” prasa Mustanga. „Viņš nenomierināsies, līdz nebūsiet mirusi. Līdz nebūsiet miruši jūs visi. Līdz viņš paņems jūsu scepteri un apsēdīsies jūsu tronī.” „Protams, ka viņš grib manu troni! Kurš negribētu?” saka Valdniece. „Kas ir mans pienākums, Lisander?”
„Aizsargāt savu troni. Radīt savienību, kur pavalstniekiem drošāk ir sekot, nevis cīnīties. Tā ir Valdnieka loma. Viņu mīl daži, baidās daudzi, un viņš vienmēr sevi pazīst.”
„Ļoti labi, Lisander,” viņa skumji uzslavē.
„Valdnieka nolūks nav valdīt, bet gan vadīt,” es saku.
Mani pat nedzirdot, viņa pievēršas Prieka bruņiniekam, kurš pie holobedres vadības pults gatavojas viņas pārraidei. „Vai tas ir gatavs?”
„Jā, mana kundze. Zaļie atjaunojuši saites. Tiešraide tiks pārraidīta visā Serdē.”
„Atvadies no sarkanā... Mustanga,” Aja saka, paplikšķinājusi pa Mustangas galvu.
„Pat nevari to izdarīt ar paša rokām?” prasu Šakālim. „Kas tu par vīru!
Viņš sarauc pieri. „Oktāvij, es gribu to izdarīt," pēkšņi saka Šakālis, pieceļas no sava krēsla un dodas uz holoklāju.
„Nāvessodus kā izpildvara veic olimpiskie bruņinieki,” saka Aja. „Tas uz jums neattiecas, arhiGubernator.”
„Neatminos, ka būtu lūdzis tavu atļauju.” Izdzirdējusi šādu apvainojumu, Aja atiež zobus, bet Valdnieces roka uz viņas pleca liek pievaldīt mēli.
„Ļauj viņam to,” saka Valdniece. Viņas piekāpšanās Šakālim šķiet savāda. Tā ir viņai neraksturīga, bet labi saskan ar savādo gaisotni, ko starp abiem šodien jūtu. Kāpēc lai viņš šeit būtu? Ne uz Lunas. Tas ir pietiekami acīmredzami. Bet kāpēc viņš atnācis uz vietu, kur Valdniecei pār viņu ir absolūta vara? Viņa varētu viņu nogalināt jebkurā brīdī. Kaut kas noteikti nodrošina viņa imunitāti. Kādu spēli viņš šeit spēlē? Kad Aja no manis atkāpjas, jūtu, ka arī Mustanga mēģina rast atbildes uz šiem jautājumiem. Prieka bruņinieks piedāvā Šakālim svilinātāju, bet viņš atsakās no ieroča. Tā vietā viņš no maksts izvelk Sevro pistoli un virpina to ap rādītājpirkstu.
„Viņš nav zelts,” Šakālis paskaidro. „Viņš nav pelnījis slāti vai oficiālu nāvessodu. Viņš aizies tāpat kā viņa tēvocis. Es labprāt palīdzēšu viņam to izdarīt. Turklāt piebeigt Derovu ar Sevro pistoli būtu... daudz poētiskāk, vai jums tā nešķiet, Oktāvij?”
„Lai tā būtu. Vai vēlaties vēl kaut ko?” Valdniece nogurusi jautā.
„Nē. Jūs esat bijusi ārkārtīgi viesmīlīga.” Šakālis ieņem Ajas vietu man blakus, bet Valdniece.pārvēršas mūsu acu priekšā. Pārgurums viņas sejā pagaist, un viņa pieņem mierīgo un mātišķo veidolu, atceros, kā Likosas holokanālos viņa neskaitāmas reizes man teica: „Uzupurēšanās. Paklausība. Izaugsme.” Toreiz Oktāvija šķita kā dieviete, kas tik tāla no mirstīgo pasaules, ka es būtu atdevis savu dzīvību, lai viņu iepriecinātu un liktu ar mani lepoties. Tagad es atdotu savu dzīvību, lai izbeigtu viņas.