Prieka bruņinieks, palocījis galvu, dod Valdniecei zīmi. Virs viņas galvas spīd maiga gaisma, kas spēcina sievieti ar saules siltumu un kvēli. Tas ir tikai prožektors. Lampas gaisma kļūst spilgtāka. Šakālis atglauž kādu šķipsnu, kas atrisusi no izsmalcināti ieveidotajiem matiem, un man mīļi uzsmaida.
Sākas tiešraide.
„Sabiedrības ļaudis,” Oktāvija iesāk. „Šeit runā jūsu Valdniece. Kopš cilvēces ausmas laikiem mūsu sugas sāga dziedāta par cilšu kariem. Tā dziedāta par pārbaudījumiem, upuriem, uzdrīkstēšanos pārkāpt dabas liktās robežas. Tad pēc gadiem ilga un smaga darba zemē mēs pacēlāmies līdz zvaigznēm. Mēs saistījām sevi ar pienākumu. Mēs atmetām savas vēlmes un savas alkas, lai pieņemtu krāsu hierarhiju, nevis tāpēc, lai apspiestu vairumu dažu triumfa dēļ, kā Arējs un šis... terorists liek
Soo jums domāt, bet gan tādēļ, lai nodrošinātu cilvēces nemirstību ar kārtības un izaugsmes principiem. Nemirstība bija garantēta, līdz šis vīrs mums mēģināja to nozagt.”
Viņa norāda uz mani ar garu, elegantu pirkstu.
„Šis vīrs, reiz cildens jūsu un jūsu ģimeņu kalps, būtu varējis kļūt par savas krāsas spožāko dēlu. Kā jaunietis viņš tika atbalstīts. Saņēma godalgas. Taču viņš izvēlējās uzpūtību. Gribēja uztiept zvaigznēm savu ego. Kļūt par iekarotāju. Viņš aizmirsa par savu pienākumu. Viņš aizmirsa mūsu kārtības iemeslu un ir ieslīdzis tumsā, raudams mūsu pasaules sev līdzi.
Taču mēs viņa tumsā nekritīsim. Nē. Mēs neklanīsimies ļaunuma spēku priekšā.” Viņa uzliek roku uz sirds. „Mēs... mēs esam Sabiedrība. Mēs esam Zelts, Sudrabs, Varš, Zilais, Baltais, Oranžais, Zaļais, Violetais, Dzeltenais, Pelēkais, Brūnais, Sārtais, Obsidiāns un Sarkanais. Saites, kas mūs vieno, ir spēcīgākas par varu, kas pūlas mūs šķirt. Septiņsimt gadu Zelts ir bijis cilvēces gans, nesis gaismu, kur valdīja tumsa, pārticību, kur plosījās bads. Šodien mēs nesam mieru, kur iesācies karš. Tomēr, lai miers valdītu, mums beidzot jāiznīcina šis slepkava, kurš ienesis karu visās mūsu mājās.”
Viņa pagriežas pret mani ar bezjūtīgu skatienu, kas atgādina, kā viņa vēroja manu divkauju ar Kasiju. Kā viņa būtu ļāvusi man nomirt, tad iemalkojusi savu vīnu un turpinājusi vakariņot. Pat tagad viņas acīs esmu tikai gruzis. Viņa jau domā tālāk par šo mirkli. Tālāk par brīdi, kad manas asinis uz grīdas būs atdzisušas un tie būs aizvilkuši mani prom secēšanai.
„Likosas Derov, ar Nolīgumā man piešķirto varu pasludinu tevi par vainīgu sazvērestībā ar mērķi veikt teroraktus.” Lūkojos tieši holo-Kameras optiskajā lēcā, jo zinu, cik daudz neskaitāmu dvēseļu mani šobrīd vēro. Cik daudz neskaitāmu acu vēros vēl ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs. „Pasludinu tevi par vainīgu Marsa iedzīvotāju masu slepkavībā.” Klausos pa ausu galam. Krūtīs dun sirds. Tā tricina manas kreisās rokas pirkstus. Lec rīklē. Tas mirklis ir klāt. Pār mani gāžas beigas. „Pasludinu tevi par vainīgu slepkavībā.” Šis mirklis, šis laika sprīdis
ir manas dzīves kopsavilkums. Tas ir mans kliedziens tukšumā. „Un es pasludinu tevi par vainīgu nodevībā pret savu Sabiedrību...”
Bet es negribu nekādu kliedzienu.
Lai tas paliek Rokam. Lai paliek zeltiem. Dodiet man ko vairāk! To, ko viņiem nesaprast. Dodiet man manas tautas niknumu. Visu paverdzināto tautu naidu. Kamēr Valdniece pasludina savu spriedumu, kamēr Šakālis gaida, kad varēs to izpildīt, un Mustanga nometusies ceļos uz grīdas, bet Kasijs gaida starp prētoriešiem un bruņiniekiem, Aja redz, kā es skatos uz garo, blondo bruņinieku, un satraukti sper soli uz priekšu, jo zina, ka kaut kas nav kārtībā, es atgāžu galvu un iegaudojos.
Es gaudoju par savu sievu un savu tēvu. Par Ragnāru, Kvinnu, Pakšu un Nerolu. Par visiem, ko esmu zaudējis. Par visiem, ko viņi paņēmuši.
Es gaudoju, jo esmu Likosas ellesnirējs. Esmu Marsa Pļāvējs. Un par ieeju šajā bunkurā esmu samaksājis ar savu miesu tikai tāpēc, lai nostātos Oktāvijas priekšā, lai mirtu kopā ar draugiem vai spriestu taisnu tiesu mūsu ienaidniekiem.
Valdniece pamāj Šakālim, lai izpilda spriedumu. Viņš piespiež stobru pie mana pakauša un nospiež gaili. Ierocis atsitas viņa rokā. Apsvilinādams manu skalpu, tas izspļauj uguni. Labajā ausī zvana mežonīgs troksnis. Tomēr es nesaļimstu. Manā galvā neieurbjas lode. No stobra izvijas dūmu strēle. Un, palūkojies uz pistoli, Šakālis visu saprot.
„Nē...” Viņš atkāpjas no manis, nomet pistoli un mēģina izvilkt
slāti.
„Oktāvij!” Aja iekliedzas un metas uz priekšu.
Taču tieši tad, šajā mirklī Valdniece izdzird kaut ko aiz kameras un pagriezusies ierauga prētoriešu sargu ar pieliektu galvu — viņa puls-lerocis nokrīt uz grīdas, kad caur muti izduras briesmīga, sarkana mēle. Vienīgi tā nav mēle. Tā ir Kasija asiņainā slāte, kas ieslīdēja prētorieša galvā caur pakausi un iznāca laukā starp viņa zobiem. Tā ieslīd atpakaļ mutē. Trīs sargi ir krituši, pirms Valdniece pagūst bilst kaut vienu nolāpītu vārdu. Aiz noslaktētajiem vīriem stāv Kasijs; viņa galva ir noliekta, slāto sarkana, viņš kreisajā rokā tur manas un Mustangas vestes tālvadības pulti.
„Bellona?” Tas ir viss, ko Valdniece pagūst izdvest, līdz viņš nospiež pogu. Mustangas tērauda veste atsprādzējas un nokrīt uz grīdas. Manējā seko. Mustanga metas pacelt miruša prētorieša pulsleroci. Atbrīvots no važām, es pieceļos, izrauju no metāla vestes rokas un izvelku tajā noslēpto nazi. Metos pie Valdnieces. Ātrāk, nekā viņa paspēj samirkšķināt acis, caur melno žaketi ietriecu asmeni viņas vēdera lejasdaļas mīkstumā. Valdniece noelšas. Iepleš acis. Dažas collas no manējām. Viņas elpa smaržo pēc kafijas. Jūtu, kā noplīvo viņas skropstas, kad ieduru viņai vēderā vēl sešas reizes un pēdējā reizē grūžu asmeni augšup uz viņas krūšu kaulu. Viņai atveroties, pār maniem pirkstu kauliņiem un krūtīm līst asinis.
„Oktāvij!” Aja skrien man virsū. Viņa ir pusceļā, kad, uz ceļiem tupēdama, Mustanga iešauj viņas bruņotajā sānā no pulsleroča. Trieciens nogāž Aju no kājām un pār telpu iemet koka sanāksmju galdā blakus Sevro un Antonijas līķiem, kur gandrīz saspiež Lisanderu. Redzēdami, kā viņu Valdniece kāpjas atpakaļ ar uzšķērstu vēderu, izvilkuši pie jostām piekārtās slātes un iedarbinājuši dūcošos vairogus, Patiesības bruņinieks un Prieka bruņinieks uzbrūk Kasijam. Bez bruņām, tērpts tikai asinīm notraipītajā, zaļajā cietumnieka kombinezonā, Kasijs zibenīgi metas uz priekšu un caur aci sadur pārsteigto Patiesības bruņinieku līdz pat galvvidum.
Šakālis noāķē no jostas manu slāti un cērt man ar to. Speru soli sānis un uzbrūku viņam. Viņš, niknumā kliegdams, cērt vēlreiz, bet pārtveru viņa roku un triecu pieri viņa sejā, tad izsitu pamatu no kājām un nogāžu uz grīdas. Paņemu savu slāti un pienagloju viņa kreiso roku pie grīdas tā, ka brīva ir tikai roka bez plaukstas. Viņš auro. Siekalas šķīst man sejā. Sper man ar kājām. Triecu celi pret viņa pieri un pametu viņu apdullinātu un pienaglotu pie grīdas.
„Derov!” cīnīdamies ar Prieka bruņinieku, man uzsauc Kasijs. „Aiz muguras!”
Man aiz muguras no sašķaidītā galda atliekām ceļas Aja. Niknumā ieplestām acīm. Bēgu no viņas, lai palīdzētu Kasijam un Mustan-gai, jo zinu, ka tagad, kad man nav labās plaukstas, viņa mani nogalinās dažu sekunžu laikā. Uz Kasija zaļā kombinezona ir tumšas asinis. Labāk bruņotais Prieka bruņinieks pamatīgi sagriezis viņa kreiso kāju, izmantodams savu svaru un kreisajā rokā pulsējošo egīdas vairogu, lai gūtu pārspēku. Mustanga paķer divas slātes no mirušajiem prētoriešiem un pamet vienu man. Skrējienā notveru to kreisajā rokā. Noregulēju rokturi. Slāte izstiepjas nāvējošā garumā. Kasijs saņem vēl vienu cirtienu kājā un, aizķēries aiz kāda līķa, pakrīt, bet nākamo cirtienu bloķē ar pulsDūri, tā sabojādams ieroci. Pret mani pavērsta Prieka bruņinieka mugura. Viņš jūt, ka tuvojos, bet ir par vēlu. Klusi palecos gaisā un raidu plašu cirtienu viņa mugurā — sitiens palēninās, kreisajai rokai sastopoties ar trīsošo pulsVairoga pretestību dažus centimetrus no bruņām, bet tad raujas uz priekšu, iegriezies viņa debeszilajās bruņu plāksnēs, muskuļos un kaulos. Asmens izslīd caur viņu no kreisā pleca līdz labajam gurnam, diagonāli sašķeldams ķermeni divās daļās. Tas sabrūk uz grīdas.