Ķermeņi atsitas pret grīdu pilnīgā klusumā.
Mustanga piesteidzas pie manis. Viņa atglauž zeltaino matu ērkuli, un viņas seju šķeļ drudžains smaids. Palīdzu Kasijam piecelties no grīdas.
„Kā tēloju?” sāpēs saviebies, viņš pavaicā.
„Ne gluži tik labi, kā cīnies ar zobenu,” saku, uzmetis skatu Kasija kritušajiem pretiniekiem. Viņš plati pasmaida, kaujā būdams dzīvāks nekā jebkur citur. Jūtu sirdī dūrienu, jo zinu, ka šādi vajadzēja būt vienmēr. Ilgojos pēc dienām, kad kopā jājām pa augstienēm un izlikāmies, ka esam pasaules valdnieki. Smaidu viņam pretī, esmu ievainots, asiņojošs, bet gandrīz izdziedēts pirmo reizi, kopš sevi atceros.
„Vai varat flirtu pataupīt vēlākam laikam?” prasa Mustanga.
Plecu pie pleca ar viņu pagriežamies, lai stātos pretī nāvējošākajam cilvēkam Saules sistēmā. Viņa ir noliekusies pār smagi ievainoto Oktā-viju, kura aizrāpojusi līdz holoklāja malai, gulēdama uz muguras, elso un tur savu vēderu ar abām rokām. Oktāvija ir bāla un dreb. Pār Lisandera un Ajas seju rit asaras; zēns ieskrējis holoklājā, lai palīdzētu vecmāmiņai.
„Aja!” no grīdas kliedz Šakālis. „Nogalini viņus! Atver durvis vai nobeidz viņus!” Viņš zaudējis prātu. Raustās uz grīdas, mēģina ar rokas stumbeni aizsniegt slātes pātagas slēdzi. Tas atrodas trīs ar pusi pēdas virs viņa, tāpēc nav aizsniedzams. „Atver tās!” viņš saka, griezdams zobus.
Tomēr, lai atvērtu durvis, Ajai tās jāsasniedz. Un, lai tās sasniegtu, viņai jātiek garām man un maniem draugiem, bet tad jāpagriež mums mugura, lai ievadītu kodu. Aja būs šeit iesprostota, līdz mirsim vai nu mēs, vai viņa.
„Aja, atdod mums Valdnieci! Viņai jāsaņem sods,” saku, zinādams, kā Aja uz to atbildētu, bet ņemu vērā, ka holoklājs joprojām ir ieslēgts. Joprojām pārraida, kā grīdu slaka zeltu asinis.
Aja nepagriežas, lai uz mums paskatītos. Vēl ne. Viņas lielās plaukstas glāsta Oktāvijas seju. Viņa šūpo veco sievieti kā māte, kura auklē bērnu. „Paliec dzīva!” viņa tai saka. „Es dabūšu tevi no šejienes prom. Es apsolu. Tikai paliec dzīva, Oktāvij!”
Oktāvija vāri pamāj. Lisanders pieskaras Ajas rokai. „Pasteidzies! Lūdzu!”
„Nokausējiet viņu" čukst Mustanga. „Viņa ir tā, kurai tikšķ pulksteņu.”
„Neļaujiet viņai iedzīt sevi stūrī" es saku. „Virzieties laterāli, kā plānojām. Kasij, joprojām varēsi trāpīt?”
„Tu tikai mēģini turēt līdzi!” viņš atbild.
Aja pieceļas un izslējās pilnā augumā — nomācoša muskuļu un bruņu masa, labākā skolniece, kura mācījusies pie diženākā slātes meistara, kādu Sabiedrība jebkad pazinusi. Sejā drūma, nenolasāma izteiksme. Uz tumši zilajām Veidmaiņas bruņinieces bruņām neuzkrītoši ņirb jūras pūķi. Pleci gandrīz tikpat plati kā Ragnāram. Kaut es būtu varējis šurp atvest Sēfiju! Viņa paceļ pusotru metru garu sudraba asmeni, kas radīts, lai slepkavotu, un ieņem Vītolceļa ziemas stāju — zobens kā lāpa pacelts sānis, kreisā kāja priekšā, viegli iesēdusies saliektos ceļos. Mēs ar Mustangu slīdam sānis, ieņemdami pozīcijas pie labās un kreisās rokas. Kasijs, tagad mūsu labākais cīnītājs, paliek vidū. Ajas izsalkušais skatiens aprij mūsu vājās vietas. To, kā Kasijs pieklibo, manu nocirsto labo plaukstu, Mustangas sīko augumu un šķēršļu izvietojumu uz grīdas. Un tad viņa uzbrūk.
Cīnoties ar vairākiem pretiniekiem vienlaicīgi, pastāv divas stratēģijas. Pirmā ir izmantot viņus vienu pret otru. Taču Kasijs un es kaujā allaž esam bijuši uz viena viļņa, un Mustanga ir spējīga adaptēties. Tāpēc Aja izvēlas otru iespēju — pilnu uzbrukumu man, pirms Kasijs vai Mustanga var nākt palīgā. Viņa mani uzskata par vājāko no mums trim. Un viņai ir taisnība. Viņas pātaga sadzeļ manu seju ātrāk, nekā spēju pacelt asmeni. Paraujos atpakaļ, gandrīz zaudēdams aci. Pazaudēju līdzsvara centru. Viņa nāk man virsū ar cietu asmeni un poētiskā rūpīgi izpildītu kustību virpulī cenšas piespiest mani pacelt manu slāti pozīcijā, kas ļautu tai izpildīt manevru, kas tiek saukts par Apgrieztajiem spārniem. Tajā viņa mēģina atbalstīt savu asmeni pret manējo, lai ar tā galu pieskartos manas zobena rokas plecam un iegrieztu to līdz pat plaukstas locītavai, tādējādi nošķeļot muskuļus un cīpslas visas rokas garumā. Padejojot atpakaļ, neļauju Ajai uzsākt kustību un lavierēju starp līķiem, kamēr viņai tuvojas Kasijs un Mustanga. Kasijs tuvojas sasteigti un pārcenšas, tāpat kā gandrīz izdarīju es.
Tomēr Aja neizmanto slāti. Viņa aktivizē savus gravZābakus pēkšņā uzliesmojumā un triecas viņam virsū — miesā un kaulos ietriecas divsimt kilogrami bruņās tērptas iezīmētās, ko paātrina gravZābaki. Gandrīz dzirdams, kā nograb viņa skelets. Viņa augums saliecas ap Aju, piere atsitas pret viņas bruņoto plecu. Viņš saļimst, un pretiniece pienaglo viņu pie grīdas. Mustanga piesteidzas no sāna, lai apturētu Aju, pirms viņa piebeigusi Kasiju. Taču Aja gaidīja, ka Mustanga uzbruks, un izmantoja Kasiju, lai viņu pievilinātu. Viņa atstāj Mustangas vēderā seklu brūci, un daudz netrūkst, lai bruņiniece būtu uzšķērdusi Mustangas zarnas.
No mugurpuses metu Ajai ar savu slāti. Viņa kaut kā to jūt vai dzird un paliecas sānis, bet ierocis netrāpa un ieduras holoklāja sienā, kas to šķir no atpūtas telpas. Aja sper Mustangai, trāpīdama pa ceļgalu un pasizdama to atpakaļ. Nevaru pateikt, vai tas tie izmežģīts, bet Mustanga klupdama atkāpjas, izstiepusi slāti, un Aja pagriezusies pievēršas man, jo man nav ieroča.
„Velns velns velns velns velns,” es šņācu, taustīdamies gar prētorie-šiem, lai atrastu kādu no viņu slātēm. Atrodu pulsPistoli un akli šauju sev aiz muguras. Sarkani uzplaiksnīdams, Ajas pulsVairogs absorbē šāvienus. Viņa skrien man virsu un izsit ieroci man no rokas. Pavēlies atpakaļ, izbēgu vēlreiz, lai gan jūtu garu, svilinošu cirtienu pacelēs, tad atgūstu savu slāti, izlēcis no holoklāja loka un aizskrējis līdz atpūtas zonai vairākas pēdas virs tā. Aja paceļ pulsDūri un izšauj uz mani. Nokritu uz grīdas, un viņas šāviens netrāpa. Tērauda griesti virs manis izkūst un sāk pilēt lejup. Paveļos sānis.
Uz klāja zem manis skan slātes. Aizrāpoju līdz malai, lai atkal iesaistītos kaujā. Aja sašķēlēs mūs sloksnēs, un viss, ko varu panākt bēgot, ir viņas atgriešanās pie Kasija un Mustangas. Aja triecas virsū Kasijam, izmantodama pret viņu klibo kāju un jauno brūci plecā. Pirms viņš tiek pieveikts, Mustanga uzbrūk no mugurpuses, bet Aja pieliecas zem Mustangas cirtiena, kustēdamās tā, it kā būtu izstudējusi šo cīņu, pirms tā bija sākusies.
Aptveru, ka viņu nepieveiksim. No tā mēs baidījāmies. Zaudēt plaukstu arī neietilpa manos plānos. Viņa nogalinās mūs vienu pēc otra.