To dzirdot, Gampess notiekošajam sāka pievērst patiesu uzmanību. — Par to nu nevar būt nekādas runas, — viņš sacīja. —Tas ir ekonomiski neiespējami… ē… jūsu augstība droši vien joko.
Viņš apsvēra, vai būtu iespējams no šiem nelūgtajiem viesiem tikt vaļā. Būtu Gampess zinājis, ka Kaspianam līdzi ir tikai viens kuģis un viena kuģa komanda, viņš kādu brītiņu pabārstītu glaimīgus vārdus cerībā, ka naktī viņus visus varēs ielenkt un nogalināt. Taču vakar viņš bija redzējis pa jūras šaurumu braucam karakuģi un vērojis, kā tas (kā viņam šķita) signalizē saviem apsardzes kuģiem. Tobrīd viņš nebija zinājis, ka tas ir karaļa kuģis, jo vējš nebija tik stiprs, lai uzplandītu karaļa standartu un kļūtu redzams zelta lauva, tāpēc Gampess bija gaidījis, kā notikumi risināsies turpmāk. Tagad viņam likās, ka Bērnstedā Kaspianam ir vesela flote. Gampess savu mūžu nevarēja iedomāties, ka atrastos kāds, kas varētu ierasties Nerouheivenā, lai ar mazāk nekā piecdesmit vīriem pakļautu salas. Viņam pašam kaut kas tamlīdzīgs, protams, neienāktu ne prātā.
— Otrkārt, — Kaspians atsāka, — es vēlos zināt, kāpēc jūs — pretēji mūsu valsts senajām paražām un rīcības veidam — šeit esat pieļāvis neģēlīgās un cilvēku ciltij nepiedienīgās vergu tirdzniecības attīstību.
— Tas ir nepieciešami un neizbēgami, — atrunājās viņa Turība. — Varat man ticēt, ka tā ir būtiska iezīme salu ekonomiskajā attīstībā. No tās ir atkarīga mūsu pašreizējā labklājības līmeņa straujā celšanās.
— Kāds jums labums no vergiem?
— Mēs tos eksportējam, jūsu augstība. Galvenokārt mēs vergus pārdodam kalormeniem, bet mums ir arī citi tirgi. Te ir liels šīs tirdzniecības centrs.
— Ci tiem vārdiem sakot, —Kaspians secināja, —jums tie nav vajadzīgi. Sakiet, vai ir arī vēl kāds cits nolūks, vai arī jūs vienīgi pildāt kabatas ar naudu tādiem vīriem kā Pags?
—Tā kā jūs, augstība, esat gados jauns, —viņu pamācīja Gampess, veltīdams Kaspianam tēvišķīgu smaidu, — tad diez vai spējat izprast ar šo nodarbību saistīto tautsaimniecisko problēmu. Man ir statistikas dati, man ir diagrammas, man ir…
— Lai arī cik gados jauns es būtu, — atcirta Kaspians, — manuprāt, vergu tirdzniecības būtību es saprotu tikpat labi kā jūsu Turība. Un es neredzu, ka tā bagātinātu salas ar gaļu, maizi, alu, kokmateriāliem, kāpostiem, grāmatām, mūzikas instrumentiem, zirgiem, bruņojumu vai ko citu, kam piemistu kāda vērtība. Taču vienalga — tāda būtu vai nebūtu — šis tirdzniecības veids jāpārtrauc.
— Tas tak nozīmētu pulksteņa rādītājus pagriezt atpakaļ, — noelsās gubernators. — Vai jūs galīgi neapjēdzat, kas ir progress un attīstība?
— Es jūsu nosaukto parādību «aizmetņus» jau esmu redzējis,—Kaspians sacīja. —Nārnijā to dēvē par «pūšanas procesu». Vergu tirdzniecība ir jāaptur.
— Es tādu atbildību nevaru uzņemties, — sacīja Gampess.
— Lieliski, — atteica Kaspians, — mēs jūs atbrīvojam no amata. Milord Bērn, nāciet šurp! —Un, pirms Gampess paspēja apjēgt, kas notiek, Bērns Kaspiana priekšā nometās uz ceļgala, Kaspians viņa saliktās rokas saņēma savās plaukstās, un Bērns nodeva zvērestu, ka pārvaldīs Vientuļās salas saskaņā ar Nārnijas senajām paražām, tiesībām, rīcību un likumiem. Tad Kaspians pavēstīja: — Pēc manām domām, pietiks noņemties ar gubernatoriem. —To teicis, viņš iecēla Bērnu Vientuļo salu hercoga kārtā.
— Ja runa ir par jums, milord, — viņš sacīja Gampesam, — es atbrīvoju jūs no nodokļu parāda. Taču rīt līdz pusdienlaikam jums ar savējiem jāizvācas no pils, kas turpmāk būs hercoga rezidence.
— Paklausieties, tas viss ir ļoti jauki, — iebilda kāds no Gampesa sekretāriem, — tomēr varbūt jūs, kungi, beigsiet tēlot šos kumēdiņus un mēs nodarīsim nelielu darbiņu. Jautājuma būtība patiesībā ir…
— Jautājuma būtība ir, — iestarpināja hercogs, —vai jūs ar saviem pakalpiņiem atstāsiet šo namu bez pēriena vai ar to. Varat izvēlēties, kuru iespēju uzskatāt par labāku.
Kad viss šādā tīkamā gaisotnē bija nokārtojies, Kaspians lika atvest zirgus. Daži pilī atradās, kaut arī izskatījās ļoti slikti kopti. Kaspians kopā ar Bērnu, Drinianu un dažiem citiem iejāja pilsētā un devās uz vergu tirgu. Tas atradās garā, zemā celtnē līdzās ostai, un aina, kas viņiem tur pavērās, bija ļoti līdzīga jebkurai citai vairāksolīšanai, tas ir, telpā atradās liels ļaužu pūlis, un Pags, uzkāpis uz paaugstinājuma, aizsmakušā balsī auroja: — Nu, kungi, divdesmit trešais nosolāmais. Lielisks terebintiešu lauksaimniecības darbinieks, piemērots raktuvēm vai galerām. Nav vēl sasniedzis divdesmit piecu gadu vecumu. Mutē neviena bojāta zoba. Kārtīgs, muskuļots puisis. Teks, novelc viņam kreklu un ļauj kungiem aplūkot. Re, kādi muskuļi! Apskatiet viņa krūtis. Kungs tur stūrī sola desmit
pusmēnešus. Ser, jūs noteikti jokojat. Piecpadsmit! Astoņpadsmit! Par divdesmit trešo nosolāmo piedāvā astoņpadsmit. Vairāk par astoņpadsmit? Divdesmit vienu? Pateicos, ser. Divdesmit vienu sola par…
Taču tad Pags apklusa un palika ar vaļēju muti, ieraudzījis stāvus, kas, bruņām žvadzot, uzkāpa uz paaugstinājuma.
— Nārnijas karaļa priekšā visi uz ceļiem! — nokliedza hercogs. Ikviens dzirdēja ārā žvadzam zirglietas un zirgus kārpām zemi, un daudzi bija arī dzirdējuši baumas par nārniešu izkāpšanu krastā un par notikumiem pilī. Lielākā daļa paklausīja. Tos, kas tā nedarīja, līdzās stāvošie ar spēku novilka uz ceļiem. Daži izkliedza apsveikumus.
—Tu savu dzīvību, Pag, esi paspēlējis, vakar palaizdams
rokas pret Nārnijas karali, — sacīja Kaspians.—Taču tava nezināšana top piedota. Pirms stundas ceturkšņa visās mūsu zemēs vergu tirdzniecība tika aizliegta. Es pasludinu, ka ikviens vergs šajā tirgū ir brīvs.
Viņš pacēla roku, lai apklusinātu vergu gaviles, un turpināja: — Kur ir mani draugi?
— Tas mīļais, mazais meitēniņš un patīkamais jaunskungs? — glaimīgi smaidīdams, apvaicājās Pags. — Ziniet, tos jau izķēra uzreiz…
—Mēs esam te, mēs esam te, Kaspian, — reizē iesaucās Lūsija ar Edmundu. Tikmēr otrā stūrī nopīkstēja Rīpičīps: — Esmu jūsu rīcībā, sir! —Viņi visi gan izrādījās pārdoti, taču pircēji bija palikuši, lai nosolītu citus vergus, un tāpēc mūsu draugi nebija aizvesti. Pūlis pašķīrās, lai visus trīs palaistu uz priekšu, un notika sirsnīga sarokošanās un apsveicināšanās ar Kaspianu. Tūdaļ viņiem pienāca klāt divi tumšādaini kalormeni. Kalormeniem ir tumšas sejas un garas bārdas. Viņi ģērbjas platos virsvalkos un oranžos turbānos, un viņi ir gudri, bagāti, ar goddevīgām manierēm un nežēlīgi. Tā ir sena tauta. Viņi ļoti pieklājīgi paklanījās Kaspianam, norunāja garu garos komplimentus par pārticības strūklakām, kas rasina gudrības un tikuma dārzus, — un vēl ko citu tādā pašā garā —, taču, protams, vēlējās vienīgi atdabūt savu samaksāto naudu.
— To prasa jau godaprāts vien, kungi, — teica Kaspians. — Ikvienam, kas šodien pircis vergu, jāatdabū samaksātā nauda. Pag, atnesiet savus ieņēmumus līdz pēdējam minimam. (Minims ir četrdesmitā daļa no pusmēneša.)
— Vai jūsu labsirdīgā augstība grib padarīt mani par ubagu? — vaimanāja Pags.
— Visu savu mūžu jūs esat barojies no salauztām sirdīm — un, ja patiešām kļūsiet par ubagu, tad labāk tā, nekā būt par vergu. Taču kur ir vēl viens mans draugs?
—A,tas! —iesaucās Pags. —Ņemietviņuuzveselībām. Būšu pateicīgs, ja tikšu no viņa vaļā. Nekad savā mūžā tirgū neesmu redzējis tik neejošu preci. Beigās jau gribēju viņu atdot par pieciem pusmēnešiem, bet arī tad neviens negrasījās ņemt. Piemetu viņu kā piedevu citiem nosolāmajiem, taču tik un tā neviens neņēma. Negribēja piedurt viņam ne pirkstu. Negribēja pat viņu acīs redzēt. Tak, atved īgņu.