— Jaunkundz, ejiet lejā, — Drinians viņai uzbrēca. Zinādama, ka sauszemes žurkas komanda uzskata par traucēkli, Lūsija gatavojās paklausīt. Tas nebija viegli. «Rītausmas ceļinieks» bija drausmīgi nosvēries uz labā
sāna, un klāja slīpums atgādināja mājas jumtu. Lūsijai vajadzēja aizrāpties līdz kāpņu augšgalam, turoties pie margām, un tad nostāties sānis un pagaidīt, līdz divi vīri uzkāpj pa tām augšā, un tad doties lejā tik piesardzīgi, cik vien iespējams. Bija jau labi, ka viņa spēja cieši turēties, jo kāpņu lejasgalā klājam atkal pāri uzbangoja vilnis, un viņa tajā iegrima līdz pleciem. Meitene bija jau gandrīz pilnīgi slapja no ūdens šaltīm un lietus, taču vilnis bija saltāks. Tad viņa pieskrēja pie kajītes durvīm, iespraucās iekšā un uz mirkli izslēdza no apziņas baismo skatu — kā kuģis milzu ātrumā triecas naktī, taču, protams, pietrūka spēka izslēgt šausmīgo trokšņu jūkli, kurā saplūda krakšķi, kaut kas līdzīgs vaidiem, brīkšķi, klaudzoņa, auri un duna, kas lejā skanēja daudz satraucošāk nekā uz klāja.
Vētra turpinājās visu nākamo un aiznākamo dienu. Tā turpinājās tik ilgi, līdz cilvēki lāgā nespēja pat atcerēties laiku pirms tās sākuma. Pie airu vadāmās sviras visu laiku vajadzēja stāvēt trim cilvēkiem — mazāk par trim nemaz nespēja noturēt kursu. Un vīriem nepārtraukti bija jāstāv pie sūkņa. Nevienam nebija lāgā, kad atpūsties, nevienu siltu ēdienu nevarēja pagatavot, un nekas nebija izžāvējams, un viens vīrs pārkrita pāri bortam, un saule kā nerādījās, tā nerādījās.
Kad šīs šausmas bija norimušas, Jūstess ierakstīja savā dienasgrāmatā:
« 3. septembri. Pirmā diena pēc nez cik ilga laika, kad es spēju rakstīt. Trīspadsmit dienas un naktis mūs trenkāja viesuļvētra. To es zinu, jo rūpīgi skaitīju, kaut ari visi citi apgalvo, ka tādu dienu bijis tikai divpadsmit. Patīkami atrasties bīstamā ceļojumā kopā ar cilvēkiem, kas neprot pat pareizi skaitīt! Pārlaidu drausmīgu laiku, milzīgas bangas stundu pēc stundas cēlās augšup un krita lejā, parasti tu, cilvēks, biji slapjš līdz ādai, un neviens mūs pat nemēģināja pacienāt ar kārtīgu maltīti. Lieki sacīt, ka te nav radio, nav pat nevienas raķetes, un līdz ar to nevar nevienam signalizēt pēc palīdzības. Tas viss pierāda (kā es viņiem cenšos iedzīt galvā), ka ir tīrais vājprāts doties jūrā tādā sapuvušā, mazā silē kā šī. Būtu jau pietiekami baismīgi atrasties te kopā ar pieklājīgiem ļaudīm, nevis ar sātaniem cilvēku izskatā. Kaspians ar Edmundu pret mani izturas vienkārši rupji. Tajā naktī, kad nolūza masts (tagad palicis tikai tāds strupulis), kaut arī es nepavisam nejutos vesels, viņi piespieda mani uznākt uz klāja un strādāt kā vergam. Lūsija arī piebalsoja, ka Rīpičīps ļoti labprāt nāktu palīgā, tikai viņš esot pārāk mazs. Savādi, bet viņa neaptver, ka viss, ko šis mazais zvērēns dara, ir domāts, lai parādītu sevi labākā gaismā. Pat viņai savā vecumā vajadzētu piemist kaut nelielam saprātam. Šodien drausmīgā tupele beidzot vairs nezvārojas, saule spīd un mēs visi spriedelējam, ko vajadzētu darīt. Pārtikas mums pietiek sešpadsmit dienām — protams, lielākā daļa no ēdamlietām ir galīgi negaršīgas. (Visas vistas tika aizskalotas pāri bortam. Pat ja tas nebūtu noticis, vētra neļautu viņām dēt.) Lielākais posts ir ar ūdeni. Šķiet, ka divām mucām bijušas sūces un nu tās ir tukšas. (Atkal jau Nārnijas lielā gudrība.) Ja lietosim to mazās devās, katrs puspind dienā, pietiks divpadsmitdienām. (Vēl ir krietni daudz ruma un vīna, taču pat viņi apjēdz, ka tas slāpes padarītu vēl lielākas.)
Protams, ja mēs varētu, tad prātīgākais būtu tagad nekavējoties pagriezties uz rietumiem un braukt uz Vientuļajām salām. Taču astoņpadsmit dienas aizritējušas, nobraucot līdz vietai, kur mēs pašlaik atrodamies, un vētra kuģi dzina trakā ātrumā. Pat ja vējš iegrieztos no austrumiem, būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks, lai tiktu atpakaļ. Turklāt pašlaik nav ne mazāko pazīmju, ka vējš varētu iegriezties no austrumiem — patiesībā vēja nemaz nav. Ja runā par airēšanos atpakaļ, tā aizņemtu pārāk ilgu laiku, un Kaspians teic, ka vīrieši ar puspinti ūdens dienā nevarēšot paairēt. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā nav taisnība. Mēģināju izskaidrot, ka sviedri patiesībā cilvēkus atvēsina, tāpēc vīriem būs vajadzīga mazāka ūdens deva nekā tad, ja tie strādātu. Viņš nelikās par maniem iebildumiem ne zinis, kā viņš dara vienmēr, ja nespēj rast atbildi. Pārējie visi balsoja, ka jābrauc tālāk — cerībā atrast zemi. Es uzskatīju par savu pienākumu norādīt, ka mēs nezinām, vai priekšā būs kāda zeme, un pūlējos piedabūt, lai viņi saskata briesmas, ko izraisa gaisa piļu celšana. Viņi nevis gudroja labāku plānu, bet nekaunīgi noprasīja, ko ierosinot es. Tā nu es samērā vēsi un mierīgi paskaidroju, ka esmu nolaupīts un aizvests šajā stulbajā ceļojumā bez manas piekrišanas, tāpēc diezin vai mans uzdevums ir izdabūt viņus no šīs ķezas.
4. septembrī. Joprojām bezvējš. Ļoti mazas pusdienu devas, turklāt es saņemu mazāk par citiem. Kaspians vienmēr ļoti veikli sadala ēdienu un domā, ka es neredzu! Lūsija nez kāpēc mēģināja man pieglaimoties, piedāvādama daļu savas devas, taču iejaucās tas stulbenis Edmunds, kas viņai to neparko neļāva. Diezgan karsta saule. Visu vakaru moka drausmīgas slāpes.
5.septembrī. joprojām bezvējš un ir stipri karsts. Visu dienu jūtos slikti, un nav šaubu, ka man ir paaugstināta temperatūra. Protams, šiem te nav pat tik daudz sajēgas, lai uz kuģa turētu termometru.
6.septembrī. drausmīga diena. pamodos naktī, apzinādamies, ka man ir drudzis un man noteikti jādabū malks ūdens. tā būtu teicis ikviens ārsts. Dievs zina, ka es nebūt neesmu tāds cilvēks, kas mēģinātu negodīgi iegūt kādu labumu, taču man pat sapņos nerādījās, ka šī ūdens normas ievērošana varētu attiekties uz slimu cilvēku. Patiesībā es arī būtu pamodinājis citus un palūdzis kādu malku, tikai man likās, ka nebūtu svarīgi viņus celt augšā. Tāpēc es uzslējos kājās, paņēmu savu krūzīti un uz pirkstgaliem izsteberēju no Melnā Cauruma, kur mēs gulējām, ļoti uzmanīdamies, lai neiztraucētu Kaspianu un Edmundu, jo, kopš iestājās karstums un sākās ūdens trūkums, viņi ļoti slikti gulēja. Allaž esmu pūlējies ievērot citu intereses, vienalga, vai viņi izturas pret mani laipni vai ne. Es veiksmīgi iekļuvu lielajā telpā, ja to var nosaukt par telpu: tur atrodas airētāju soli un bagāža. Ūdens tvertne ir viņā galā. Viss ritēja lieliski, taču, pirms es paspēju piesmelt krūzīti, mani satvēra neviens cits kā šis mazais gnīda un spiegs Rīps. Centos paskaidrot, ka dodos uz klāju ieelpot svaigu gaisu (ūdenim nebija nekāda sakara ar šo Rīpu), bet viņš man pavaicāja, kāpēc man rokās esot krūzīte. Viņš sacēla tādu troksni, ka pamodās visi kuģa ļaudis. Viņu izturēšanās pret mani bija gatavais skandāls. Es vaicāju (uzskatīju, ka tā būtu rīkojies ikviens), kāpēc Rīpičīps nakts vidū gramstās ap ūdens mucu. Viņš sacīja, ka esot pārāk mazs, lai būtu noderīgs uz klāja, tāpēc katru nakti sargājot ūdeni, lai vēl viens no vīriem varētu gulēt. Tagad jāpastāsta par viņu nejaucīgo netaisnīgumu: visi ticēja Rīpam. Vai tas jums pielec?
Biju spiests atvainoties, vai ari mazais, bīstamais neģēlis būtu uzbrucis man ar zobenu. Un tad Kaspians parādīja savu īsto —brutālo tirāna —seju un visiem skaļi paziņoja, ka ikviens, ko nākamībā pieķeršot «zogot» ūdeni, dabūšot «piecpadsmit». Es nezināju, ko tas nozīmē, līdz Edmunds man paskaidroja, — šo vārdu var atrast tajās grāmatās, ko lasa šīs Pevensiju atvases.