Kad viņš jau bija cieši aizmidzis un krāca, pārējie ceļabiedri bija beiguši pusdienot un sāka nopietni raizēties par pazudušo.
—Jūstes!Jūstes!Ū-ū! —viņi sāka klaigāt, līdz aizsmaka. Kaspians sāka pūst ragā.
— Tuvumā viņa nekur nav, citādi viņš būtu mūs sadzirdējis, — teica nobālusī Lūsija.
— Pie velna ar to zeņķi, — piktojās Edmunds. — Sasodīts, kā viņam ienācis prātā tā aizlavīdes projām?
— Bet mums kaut kas jādara, —Lūsija iebilda. —Viņš var apmaldīties vai iekrist kādā bedrē, vai viņu var saņemt gūstā mežoņi.
— Vai saplosīt zvēri, — piebilda Drinians.
— Lai plosa uz veselībām, ja grib, — tādas ir manas domas, — noburkšķēja Rainss.
— Rainsa kungs, —sacīja Rīpičīps, —jūs nu gan nupat izrunājāties, kā jums nemaz nepiedien. Tas radījums gan nav mans draugs, taču viņa dzīslās rit karalienes asinis, un, kamēr viņš ir viens no mūsu brālības locekļiem, goda jūtas prasa, lai mēs viņu atrastu un atriebtu gadījumā, ja viņš izrādītos beigts.
— Protams, ka mums viņš jāatrod (ja mēs to spēsim), — noguris sacīja Kaspians. — Tā jau ir tā neērtība. Tas nozīmē, ka jāsastāda meklētāju grupa, kura dabūs krietni noņemties. Tas Jūstess ir sasodīts apgrūtinājums.
Pa to laiku Jūstess gulēja un gulēja — un gulēja. Viņu pamodināja sāpes rokā. Pa alas ieeju bija redzams, ka spīd mēness, un guļvieta uz dārgumu kaudzes, likās, bija kļuvusi daudz ērtāka: patiesībā Jūstess nekādas neērtības gandrīz vairs nejuta. Sākumā viņu mulsināja sāpes rokā, taču tad viņam iešāvās prātā, ka rokassprādze, ko viņš uzbīdījis virs elkoņa, dīvaini cieši apņem augšdelmu. Kamēr viņš gulēja, roka droši vien pietūkuši (tā bija kreisā roka).
Viņš pacēla labo roku, lai pataustītu kreiso, taču sadursūjās, nepakustinājis to ne par collu, un šausmās iekoda lūpā. Jo gandrīz viņa priekšā, mazliet pa labi, kur uz grīdas krita spožs mēnesstars, viņš redzēja kustamies kaut ko pretīgu. Šos apveidus viņš pazina: tā bija pūķa ķetna. Kad viņš bija pakustinājis savu roku, sakustējās arī ķetna, un, kad viņš kustību pārtrauca, apstājās arī tā.
— Vai dieniņ, kāds es esmu muļķis, — Jūstess nodomāja. —Tam zvēram tak bija biedrs vai biedrene, un tas nu guļ man līdzās.
Labu laiku viņš neiedomājās kaut mazliet pakustēties. Acu priekšā pacēlās divas tievas dūmu strūklas, kas mēnessgaismā izskatījās melnas; tieši tādas pašas bija nākušas pa otra pūķa degunu, pirms šis riebeklis nosprādzis. Tas tikļoti nobiedēja, ka Jūstess aizturēja elpu. Abas dūmu strūklas pazuda. Kad Jūstess nespēja vairs elpu aizturēt, viņš to palēnām izpūta; tajā pašā mirklī dūmu strūklas parādījās no jauna. Tomēr vēl joprojām viņš nebija izpratis īstenību.
Tad viņš nolēma ļoti piesardzīgi pavirzīties uz labo pusi un papūlēties izkļūt no alas. Varbūt šis radījums guļ, un — šā vai tā — tā bija Jūstesa vienīgā iespēja. Tomēr, protams, pirms virzīšanās pa kreisi, viņš turp palūkojās. Ak šausmas! Tajā pusē bija arī viena no pūķa ķetnām.
Neviens nenosodīs Jūstesu, jo šajā brīdī viņš sāka liet asaras. Viņš brīnījās, cik paša asaras ir lielas, skatīdamies, kā tās šļakstēdamas krīt uz dārgumiem viņa priekšā. Tās likās arī dīvaini karstas; no tām cēlās tvaiki.
Taču no raudāšanas nebija nekāda labuma. Viņam jāmēģina izlīst ārā abiem pūķiem pa vidu. Viņš pamazām mēģināja izstiept labo roku. Pūķa priekšējā ķetna labajā pusē atkārtoja viņa paša kustību. Tad Jūstess nodomāja, ka
pamēģinās ar kreiso. Pūķa dilbs tanī pusē arī sakustējās.
Divi pūķi, katrs savā pusē, atdarina visu, ko dara viņš! Jūstesu pārņēma bailes, un viņš gluži vienkārši metās uz ieeju. Atskanēja klakstoņa un brīkšķi, un zelta naudas džinkstēšana, un akmeņu šņirkstoņa; tāpēc, traucodes ārā no alas, Jūstess nosprieda, ka abi pūķi seko. Atskatīties nebija drosmes. Viņš drāzās uz dīķi. Beigtais pūķis, sāniski sagriezies, gulēja mēnesnīcas apspīdēts un būtu varējis nobiedēt ikvienu, tomēr Jūstess to lāgā pat neievēroja. Viņš bija nolēmis ielēkt ūdenī.
Taču mirklī, kad viņš sasniedza dīķa malu, notika divas lietas. Pirmkārt, kā zibens spēriens nāca atjauta, ka viņš skrējis uz visām četrām — kāpēc viņš, pie visiem svētiem, to darījis? Un, otrkārt, pieliecoties tuvāk ūdenim, viņam uz mirkli likās, ka no dīķa uz viņu blenž vēl viens pūķis. Bet šajā brīdī viņš beidzot atjauta patiesību. Pūķis dīķī bija viņa paša atspulgs. Par to nebija šaubu. Tas kustējās tāpat, kā kustējās viņš. Kad viņš pats atvēra un aizvēra muti, pūķis darīja to pašu.
Miegā viņš bija pārvērties par pūķi. Alā nekādi divi pūķi abpus viņam nebija gulējuši. Ķetnas pa labi un pa kreisi bijušas viņa paša labā un kreisā ķetna. Abas dūmu strūklas nākušas no viņa paša nāsīm. Ja bija runa par sāpēm kreisajā rokā (vai tajā loceklī, kas kādreiz bijis kreisā roka), tad, šķielējot ar kreiso aci, nu viņš saprata, kas noticis. Rokassprādze, kas bija ļoti labi apņēmusi zēna augšdelmu, bija krietni par mazu pūķa resnajai, lempīgajai priekšējai ķetnai. Tā bija dziļi iegriezusies zvīņainajā miesā, un gan tās augšā, gan apakšā miesa bija satūkusi un pulsēja. Jūstess iekodās tajā ar saviem pūķa zobiem un rāva, taču nekādi nespēja rokassprādzi novilkt.
Par spīti sāpēm, pirmās jūtas, kas pārņēma, bija atvieglojums. Nebija vairs no kā baidīties. Viņš pats bija bieds, un neviens cits visā pasaulē kā vienīgi kāds bruņinieks (un arī ne kurš katrs) varētu uzdrošināties viņam uzbrukt. Patlaban varētu līdzvērtīgi mēroties spēkiem ar Kaspianu un Edmundu…
Taču tajā pašā brīdī, kad tas ienāca prātā, Jūstess saprata, ka negrib to darīt. Viņam gribējās draudzēties. Viņš alka atgriezties cilvēku vidū un runāt, un smieties, un dalīties domās. Viņš apjēdza, ka ir pūķis, kas nošķirts no visas cilvēku cilts. Zēnu pārņēma briesmīga vientulības apziņa. Nu viņš sāka saskatīt, ka citi nebūt nav bijuši neģēļi. Viņš
sāka prātot, vai pats bijis tik patīkams cilvēks, kā vienmēr domājis. Viņš ilgojās pēc balsīm. Viņš būtu bijis pateicīgs par laipnu vārdu, ko pateiktu Rīpičīps.
Tā domādams, nabaga pūķis, agrākais Jūstess, sāka skaļā balsī raudāt. Visvarenu pūķi, kas rūgti raud mēnesnīcā, turklātpamestā ielejā, cilvēka acīm un ausīm ir grūti iztēloties.
Viņš kārtīgi padzērās un tad (es zinu, ka tas izklausās drausmīgi, bet, ja tā labi padomā, tad nemaz tik drausmīgi nav) apēda gandrīz visu beigto pūķi. Puse jau bija noēsta, kad Jūstess atskārta, ko dara: jo, redziet, bērni, kaut gan viņa prāts bija Jūstesa prāts, garša un gremošanas process taču bija tāds kā pūķim. Un pūķim nekas negaršo tik labi kā svaigs pūķis. Tieši tāpēc vienā un tajā pašā grāfistē tik reti atrodams vairāk nekā viens pūķis.
Tad Jūstess pagriezās, lai rāptos ārā no ielejas. Viņš palēcās, sāka rāpties un, kolīdz palēcās, tūlīt saprata, ka lido. Viņš bija gluži piemirsis spārnus un jutās ļoti pārsteigts — tas bija pirmais patīkamais pārsteigums pēc visai ilga laika. Viņš pacēlās augstu gaisā un redzēja lejā mēnesnīcā rindojamies neskaitāmas kalnu smailes. Viņš varēja saskatīt līci kā sudraba plakni un noenkurojušos «Rītausmas ceļinieku», un nometnes ugunskurus, kas dzirkstīja mežā gar piekrasti. No liela augstuma viņš vienā vēzienā nolidoja lejup tiem iepretī.