Lūsija gulēja ciešā miegā, jo bija palikusi augšā, līdz atgriezās meklētāji, jo cerēja uz labām ziņām par Jūstesu. Meklētāju pulciņu bija vadījis Kaspians, un vīri atgriezās vēlu un noguruši. Vēstis bija satraucošas. Viņi nebija atraduši nekādas pēdas no Jūstesa, taču ielejā redzējuši beigtu pūķi. Viņi pūlējās raudzīties no viscerīgākā viedokļa, un ikviens apgalvoja citiem, ka diez vai te mītot vairāk pūķu, un šis viens bijis beigts ap pulksten trijiem pēcpusdienā (tieši tad viņi bija to uzgājuši), un nevarētu domāt, ka tas pirms dažām stundām vēl paspējis nogalināt cilvēkus.
—Ja vien viņš nav apēdis to mūsu mazo indes podu un no tā nomiris: Jūstess spētu savā vīzē iedabūt kapā ikvienu, — sacīja Rainss. Taču to viņš noteica klusu, un neviens to nedzirdēja.
Tomēr vēlāk naktī Lūsiju ļoti klusām pamodināja, un viņa ieraudzīja visu pulciņu sanākušu cieši kopā un dzirdēja tos runājam čukstus.
— Kas noticis? — Lūsija vaicāja.
— Mums visiem jābūt ļoti savaldīgiem, — teica Kaspians. —Tikko kā pāri koku galotnēm pārlidoja pūķis un nolaidās liedagā. Bultas pūķim neko nevar padarīt. Un no uguns viņi nepavisam nebaidās.
— Ar jūsu augstības atļauju… — ierunājās Rīpičīps.
— Nē, Rīpičīp, — karalis noteica ļoti stingri, — tu ar viņu neielaidīsies divcīņā. Un, ja tu man nesolīsi šajā jautājumā paklausīt, tad es likšu tevi sasiet. Mums gluži vienkārši jābūt ļoti modriem un, tiklīdz svīdīs gaisma, jāiet uzliedagu un jāsākcīņa. Vadonis būšu es. Karalis Edmunds atradīsies pa labi no manis un lords Drinians — pa kreisi. Nekādus citus priekšdarbus neveiksim… Pēc dažām stundām būs gaišs. Pēc stundas paēdīsim un izdzersim atlikušo vīnu. Un pielūkojiet, lai viss tiktu darīts klusi.
— Varbūt viņš aizlidos, — teica Lūsija.
— Būs sliktāk, ja viņš to darīs, — iebilda Edmunds,
— jo tad mēs nezināsim, kur viņš ir. Ja istabā ir lapsene, man labāk gribas, lai es varu to redzēt.
Atlikušajās nakts stundās garastāvoklis bija nejauks, un, kad ienesa maltīti, visi gan zināja, ka būtu jāēd, taču daudzi aizbildinājās, ka neesot nekādas ēstgribas. Šķita, ka aizrit nebeidzamas stundas, līdz tumsa izklīda, šur tur sāka čirkstēt putni, gaiss kļuva vēsāks un mitrāks, nekā bijis visu nakti, un Kaspians sacīja: — Nu, sākam, draugi.
Visi piecēlās, izvilka zobenus, sastājās ciešā pulkā ar Lūsiju vidū. Rīpičīps sēdēja viņai uz pleca. Tā bija patīkamāk, nekā gaidot slaistīties apkārt, un visi jutās draudzīgāki cits pret citu nekā parasti. Pēc brīža viņi sāka soļot. Kļuva gaišāks, un tad jau arī bija klāt mežmala. Un tur smiltīs, līdzīgs milzu ķirzakai vai lokanam krokodilam, vai čūskai ar kājām, milzīgs, baisms un varens gulēja pūķis.
Taču, viņus ieraudzījis, tas necēlās augšā un nepūta pa nāsīm uguni un dūmus, bet atkāpās — varētu pat sacīt, ka tas likās aizgāzelējamies uz līča seklo jūras malu.
— Kāpēc viņš tā māj ar galvu? — brīnījās Edmunds.
—Un tagad māj, itin kā piekrizdams, —teica Kaspians.
—Un kaut kas tek viņam no acīm, — piebilda Drinians.
—Nu, vai tad jūs neredzat, — sacīja Lūsija. — Viņš raud.
Tās ir asaras.
— Es gan tam negribētu ticēt, — Drinians piezīmēja.
— Krokodili tā dara, lai iemidzinātu ļaužu modrību.
— Kad jūs to sacījāt, viņš papurināja galvu, — bilda Edmunds. — It kā gribētu sacīt: nē. Skat, viņš atkal dara tāpat.
— Vai tev šķiet, ka viņš saprot, ko mēs sakām? — pavaicāja Lūsija.
Pūķis enerģiski pamāja, izsakot piekrišanu viņas teiktajam.
Rīpičīps nolēca Lūsijai no pleca un izgāja priekšā.
— Pūķi, — viņš savā spalgajā balstiņā pavaicāja, — vai tu saproti cilvēku valodu?
Pūķis pamāja ar galvu.
— Vai māki runāt?
Pūķis noliedzoši papurināja galvu.
— Tādā gadījumā, — atteica Rīpičīps, — ir veltīgi vaicāt, ko tu te dari. Bet, ja tu gribi zvērēt mums draudzību, tad pacel savu kreiso priekškāju virs galvas.
Pūķis tā darīja, bet neveikli, jo tā kāja viņam sāpēja un ap zelta rokassprādzi bija pietūkuši.
— Vai, palūkojieties! — iesaucās Lūsija. — Viņam kaut kas nav kārtībā ar kāju! Nabadziņš — varbūt tāpēc viņš raudāja. Iespējams, viņš atnācis pie mums, lai mēs viņu izārstējam — kā stāstā par Androklu un lauvu.
— Lūsij, esi piesardzīga, — brīdināja Kaspians. —Tas ir ļoti gudrs pūķis, bet varbūt viņš melo.
Tomēr Lūsija jau skriešus devās uz priekšu, un viņai sekoja Rīpičīps, cik ātri vien īsās kājeles spēja viņu nest, un viņam sekoja abi jaunieši un arī Drinians.
— Parādi man savu nabaga ķetnu, — Lūsija aicināja. — Varbūt es varu to izārstēt.
Pūķis, kas bija bijis Jūstess, labprāt pastiepa uz priekšu sāpošo kāju, atcerēdamies, kā Lūsijas sirdszāles izdziedējušas viņu no jūras slimības, pirms viņš pārvērtās par pūķi.
Taču viņu gaidīja vilšanās. Burvju šķidrums gan mazināja uztūkumu un mazliet atviegloja sāpes, bet nespēja izkausēt zeltu.
Tagad visi ielenca viņus, lai vērotu ārstēšanu, bet Kaspians pēkšņi izsaucās: —Skatieties! —Viņš stīvi raudzījās uz rokassprādzi.
Septītā nodaļa Kā beidzās piedzīvojums
— Uz ko lai mēs skatāmies? — noprasīja Edmunds.
— Skatieties uz zelta sprādzes ģērboni, — sacīja Kaspians.
—Mazs veserī tis un virs tā zvaigznei līdzīgs brilj ants, — teica Drinians. — Pag, es to esmu redzējis arī agrāk.
— Redzējis! —Kaspians iesaucās. —Skaidrs, protams, ka esi. Tā ir dižas nārniešu dzimtas zīme. Tas ir lorda Oktāziana rokas riņķis.
— Nelieti, — Rīpičīps uzrunāja pūķi, — vai tu esi aprijis Nārnijas lordu? — Taču pūķis noliedzot enerģiski purināja galvu.
— Vai varbūt, — savu viedokli pauda Lūsija, — tas ir lords Oktāzians, kas pārvērties par pūķi — ziniet, lietojot burvju mākslu.
— Tas var būt kā viens, tā otrs, — teica Edmunds. — Visi pūķi krāj zeltu, manuprāt, ir skaidrs, ka Oktāzians nav nokļuvis tālāk par šo salu.
—Vai jūs esat lords Oktāzians? — Lūsija jautāja pūķim un tad, kad viņš skumji papurināja galvu, turpināja: —Vai tu esi kāds no apburtajiem — tas ir, kāds cilvēks?
Pūķis dedzīgi palocīja galvu.
Un tad kāds ieteicās —vēlāk cilvēki strīdējās, vai pirmā bijusi Lūsija vai Edmunds: — Vai tu, vai tu gadījumā neesi Jūstess?
Un Jūstess palocīja savu briesmīgo pūķa galvu un ņēmās kulstīt ar asti jūras ūdeni, un visi atlēca nost (daži jūrnieki tā nolamājās, ka es šos vārdus rakstot nepieminēšu), lai izvairītos no milzīgajām, karstajām asarām, kas pūķim plūda no acīm.
Lūsija sirsnīgi pūlējās viņu nomierināt un pat sadūšojās nobučot zvlņaino ģīmi, un gandrīz ikviens noteica: «Ak, tu neraža,» —citi drošināja Jūstesu, ka palīdzēšot viņam, un daudzi apgalvoja, ka noteikti esot kāds paņēmiens, kā viņu atburt, un ka pēc nedaudzām dienām viņš atkal būšot lieliskā formā. Un, protams, visiem ļoti gribējās dzirdēt, kas ar viņu nodcis, bet viņš nespēja izrunāt ne vārda. Nākamajās dienās viņš ne vienu reizi vien pūlējās rakstīt smiltīs, lai pārējie varētu izlasīt. Taču nekas prātīgs no tā nesanāca. Pirmkārt, Jūstesam (kas nekad nebija lasījis pareizās grāmatas) nebija apjēgas, kā kaut ko skaidri un gaiši pastāstīt. Un, otrkārt, pūķa ķetnu muskuļi un nervi, kas bija jāliek lietā, nekad nebija trenēd rakstīšanā un galu galā — nebija tam piemēroti. Tā arī viņš nekad nenonāca ne tuvu beigām, jo uzbangoja paisuma viļņi un aizskaloja visu uzrakstīto, ja neskaita tos atsevišķos vārdus, kurus viņš, uzkāpjot virsū, nebija iespiedis smiltīs vai nejauši aizslaucījis ar asti. Viss, ko jelkāds bija redzējis, izskatījās apmēram tā (daudzpunkti aizstāj vietas, ko viņš pats bija nodzēsis):