ES…ZMIGU…ŪĶA PRŪĶATAS IR PŪĶA ALĀJO TAS BIJ… BEIGT… UN IKTI LIJ ZMODOS UN NEVAR… DABŪT… OST NO ROK… TO EJAUK…
Tomēr visiem bija skaidrs, ka Jūstesam, kļūstot par pūķi, raksturs labojies. Viņš ļoti centās palīdzēt. Viņš
lidoja pāri salai un secināja, ka tā viscaur ir kalnaina un neapdzīvota, ka tajā var atrast tikai mežacūku barus un kalnu kazas. Tās viņš medīja lielā skaitā un atgādāja uz kuģa, lai ļaudīm būtu ko ēst. Viņš dzīvniekus nogalināja, tos nemokot — ar vienu astes vēzienu, tā ka tie pat nejaudāja attapt (un joprojām neattapa), ka ir nogalināti. Protams, viņš mazliet ēda arī pats, taču allaž vienatnē, jo tagad, esot pūķa paskatā, viņam garšoja jēla gaļa, taču viņš nekad nevarēja ciest, ka citi redz viņu tiesājam savas neierosinošās maltītes, un tāpēc to laikā viņš nevienu nelaida sev tuvumā. Kādu dienu viņš, lidodams lēni un gurdi, bet pats būdams bezgala priecīgs, atgādāja nometnē garu priedi, ko bija izrāvis ar visām saknēm kādā tālā ielejā. No tās iznāca lielisks masts. Un, ja vakaros kļuva vēss, kā reizēm notika pēc stiprajām lietusgāzēm, Jūstess ikvienam nodrošināja omulību —visi mēdza ierasties pie viņa un sēdēt, atspieduši muguras pret tā karstajiem sāniem, un tādējādi krietni sasila un apžāvējās. Viena pati viņa ugunīgā izelpa uzpūta liesmu, ja ugunskurs neparko negribēja-iedegties. Reizēm viņš kādu izredzēto pulciņu uz savas muguras paņēma līdzi lidojumā, tā ka tie redzēja zem sevis lejā maināmies zaļās nogāzes ar klinšu smailēm, šaurajām, bedrēm līdzīgajām ielejām un tālu virs jūras selgas uz austrumiem kādu tumšāk zilu punktu virs zilā apvāršņa.
Šis punkts varēja būt zeme.
Prieks (viņam līdz šim gluži nepazīstams) par to, ka viņš citiem patīk, un it īpaši, ka arī viņam patīk citi, glāba Jūstesu no izmisuma. Jo būt par pūķi bija ļoti bēdīgi. Ikreiz, kad, lidodams pār kalnu ezeru, viņš ieraudzīja tajā savu atspulgu, Jūstess nodrebinājās. Viņam riebās milzīgie plēvspārni, robotai klintij līdzīgais izcilnais mugurkauls un nežēlīgās ķetnas ar izliektiem nagiem. Viņam bija gandrīz bail palikt vienatnē un tajā pašā laikā arī kauns atrasties kopā ar citiem. Vakaros, kad viņu neizmantoja par karstu sildītāju, viņš mēdza aizzagties projām no nometnes un līdzīgi čūskai saritināties starp mežu un ūdeni. Tādās reizēs, viņam par lielu pārsteigumu, gandrīz pastāvīgs mierinātājs bija Rīpičīps. Augstsirdīgais palēns tad parasti nozuda no jautrā ļaužu loka, kurš sēdēja ap nometnes ugunskuru, un iekārtojās pie pūķa galvas aizvēja pusē, lai izvairītos no lielā nezvēra dūmiem piesātinātās elpas. Tur viņš mēdza skaidrot, ka tas, kas noticis ar Jūstesu, esot lielisks piemērs Fortūnas laimes rata pagriezienam; ja viņš varētu uzņemt Jūstesu savā mājā Nārnijā (patiesībā tā nebija māja, bet ala, un tajā nespētu ietilpt pat ne pūķa galva, kur nu vēl viss augums), viņš, Rīpičlps, varētu pastāstīt Jūstesam simt piemēru par ķeizariem, ķēniņiem, hercogiem, bruņiniekiem, dzejniekiem, mīlētājiem, astronomiem, filozofiem un burvjiem, kas, zaudējot labklājību, nokļuvuši visdrausmīgākajos apstākļos, taču daudzi no tiem izķepurojušies un vēlāk dzīvojuši laimīgi. Varbūt toreiz šie stāsti nelikās pārāk mierinoši, taču tie bija labi domāti, un to Jūstess nekad neaizmirsa.
Taču skaidrs, ka visiem pāri līdzīgi negaisa mākoņiem krājās sarežģītais jautājums — ko darīt ar pūķi, kad kuģis būs gatavs doties ceļā. Jūstesa klātbūtnē viņi centās par to nerunāt, taču viņam neviļus gadījās dzirdēt tādus apsvērumus kā: «Vai viņš ietilps klāja vienā pusē? Mums vajadzēs novietot visus krājumus lejā otrā pusē, lai saglabātu līdzsvaru,» —vai arī: «Varbūt labāk vilkt viņu tauvā?» — vai: «Vai viņš varētu brauciena laikā izturēt lidojumu?» — un (visbiežāk): «Bet kā mēs viņu barosim?» Un nabaga Jūstess arvien skaidrāk sāka apzināties, ka kopš pirmās dienas uz kuģa borta viņš bijis bezgalliels traucēklis un ka šobrīd vēl lielākā mērā tāds joprojām ir. Un tas gremza prātu, tāpat kā rokassprādze žņaudza priekškāju. Viņš apzinājās, ka, mēģinādams to pārkost ar saviem lielajiem zobiem, visu tikai padara ļaunāku, taču atkal un atkal pūlējās to pārraut, īpaši karstās naktis.
Apmēram sešas dienas pēc ierašanās Pūķa salā Edmunds kādu rītu nevilšus atmodās ļoti agri. Svīda tikai pelēcīga gaismiņa, tā ka varēja saskatīt koku stumbrus, gan vienīgi starp viņu pašu un līci — citā virzienā ne. Pēc pamošanās
Edmundam likās, ka viņš dzird kaut ko kustamies, tāpēc viņš paslējās uz viena elkoņa un pārlaida skatienu apkārt un ieraudzīja, ka gar mežu jūras pusē virzās kāds tumšs stāvs. Tūlīt prātā iešāvās doma: «Vai varam būt pilnīgi droši, ka uz šīs salas nekādā ziņā nedzīvo mežoņi?» Tad viņš nodomāja, ka tas ir Kaspians — pēc auguma tā varētu domāt —, tomēr viņš zināja, ka Kaspians guļ līdzās un, kā varēja saskatīt, nav pat pakustējies. Edmunds pārliecinājās, ka viņa zobens ir savā vietā, un tad piecēlās, lai dotos izlūkos.
Viņš klusu pienāca pie mežmalas. Tumšais stāvs joprojām atradās turpat. Nu Edmunds saskatīja, ka salīdzinājumā ar Kaspianu tas ir mazs, bet salīdzinājumā ar Lūsiju — pārāk liels. Tas neskrēja projām. Edmunds izvilka zobenu un grasījās svešiniekam uzsaukt, kad tas klusā balsī ievaicājās: — Edmund, vai tas esi tu?
—Jā. Un kas esat jūs? — Edmunds vaicāja.
— Vai tad tu mani nepazīsti? — otrs sacīja. — Tas esmu es, Jūstess.
— Vai tu traks, — Edmunds izsaucās, — nu kā tad. Mīļais draugs…
— Kuš, — nočukstēja Jūstess, sagrīļodamies, it kā grasītos krist.
— Hei! — uzsauca Edmunds, viņu balstīdams. — Kas noticis? Vai esi slims?
Jūstess klusēja tik ilgi, ka Edmunds nodomāja — būs noģībis, taču beidzotjūstess ierunājās: —Tas bija šausmīgi. Tu nevari iedomāties… bet nu viss ir kārtībā. Vai mēs varētu paieties un kaut kur parunāt? Man vēl negribas satikt citus.
— Jā, protams, kur vien gribi, — teica Edmunds. — Mēs varam aiziet līdz tām klintīm un apsēsties tur. Vai, cik es esmu priecīgs, ka redzu tevi… ē… atkal tavā parastajā izskatā. Droši vien tu esi piedzīvojis briesmīgus laikus.
Viņi piegāja pie klintīm un apsēdās, lūkodamies pāri līcim. Debesis pa to laiku kļuva bālākas un bālākas, un zvaigznes pazuda, tikai viena, ļoti spoža, mirdzēja zemu pie apvāršņa.
— Es tev nestāstīšu, kā kļuvu par… par pūķi, līdz pateikšu to cidem un dkšu tam visam pāri, — iesāka Jūstess. — Starp citu, es pat nezināju, ka esmu pūķis, līdz dzirdēju jūs visus lietojam šo vārdu, kad torīt te parādījos. Es gribu tev pastāstīt, kā es pārstāju būt pūķis.
— Sper vaļā, — teica Edmunds.
— Nu, vakarnakt es jutos tik nožēlojami kā vēl nekad nebiju juties. Un tā drausmīgā rokassprādze spieda kā nez kādas drausmīgas spīles…
— Vai tagad viss kārtībā?
Jūstess smējās — šie smiekli skanēja pavisam citādi, nekā Edmunds bija dzirdējis Jūstesu smejamies agrāk —, un Jūstess bez grūtībām no rokas nomauca apaļo zelta riņķi.
— Te tas ir, — viņš sacīja, — un manis dēļ, kam vien gribas, to var dabūt. Tātad, kā jau teicu, es gulēju nomodā un prātoju, kas gan no manis iznāks. Un tad… taču ņem vērā — tas viss var būt sapnis. Es nezinu.