— Turpini, — teica Edmunds neizsīkstošā pacietībā.
— Nu, lai nu kā arī būtu, es palūkojos uz augšu un ieraudzīju kaut ko tādu, ko man pat sapņos nebija gadījies redzēt, — man lēni tuvojās milzīgs lauva. Un ļoti savādi bija tas, ka vakarnakt mēness nespīdēja, bet tur, kur atradās lauva, tas spīdēja. Tā nu viņš nāca tuvāk un tuvāk. Biju drausmīgi nobijies. Tu laikam domāji, ka, būdams pūķis, es viegli būtu varējis pievarēt jebkuru lauvu. Taču tās nebija tādas bailes. Es nebaidījos, ka viņš mani apēdīs, es vienīgi baidījos no šī lauvas kā tāda —ja tu vari to saprast. Nu, viņš pienāca tuvu, tuvu un ielūkojās man deši acīs. Un es tās cieši aizvēru. Taču no tā nebija nekāda labuma, jo viņš lika man sev sekot.
— Vai tu gribi sacīt, ka viņš runāja?
— Nezinu. Tagad, kad tu tā saki, es nedomāju, ka viņš būtu runājis. Bet teikt viņš man to teica. Un es zināju, ka man jādara, kā viņš saka. Tā nu es piecēlos un sekoju. Viņš mani aizveda tālu kalnos. Un, lai kur šis lauva gāja, viņam pāri un ap viņu vizēja mēnessgaisma. Tā nu beidzot mēs nonācām tāda kalna galā, kādu es iepriekš nekad nebiju redzējis, un tā virsotnē pletās dārzs — koki un augļi, un viss kas. Dārza vidū bija avots.
Es zināju, ka tas ir avots, jo varēju redzēt, ka ūdens burbuļodams plūst no zemes un ceļas augšup, taču šis bija lielāks par vairumu citu avotu —līdzīgs ļoti lielam, apaļam baseinam ar marmora kāpnēm, kas iekšpusē stiepās lejup. Ūdens bija dzidrs kā kristāls, un man iešāvās prātā —ja es varētu tur iekāpt un nomazgāties, tad priekšķepa vairs tā nesāpētu. Bet lauva pavēlēja vispirms noģērbties. Ievēro, ka es nezinu, vai viņš skaļi izteica kādus vārdus vai ne.
Es tieši grasījos sacīt, ka nevaru noģērbties, jo man nav drēbju, kad pēkšņi iedomājos, ka pūķi ir līdzīgi čūskām un čūskas var nomest ādu. «Ā, protams,» es nospriedu, «lauva domā tieši to.» Tā nu es sāku sevi skrāpēt, un manas zvīņas lobījās nost veselām riekšavām. Un tad es sāku skrāpēt drusku dziļāk, un zvīņas lobījās nost nevis tikai vietumis, bet viegli atlupa pati āda, kā tā adūp pēc slimības vai arī tad, ja es būtu banāns. Pēc īsa brīža es no tās pavisam viegli izkāpu. Es redzēju ādu guļam man līdzās — tā izskatījās gaužām pretīga. Sajūta gan bija brīnišķīga. Tā nu es sāku kāpt lejā avotā, lai nopeldētos.
Taču, kad jau dzīros iegremdēt kājas ūdenī, es palūkojos uz leju un ieraudzīju, ka manas kājas ir pavisam cietas, raupjas, grumbainas un zvīņainas — tieši tādas, kādas bija pirms tam. «Ak, tas nekas,» es nodomāju, «tas tikai nozīmē, ka man bijis vēl viens mazāks apģērbs zem virsējā un man jātiek ārā arī no tā.» Tā nu es atkal ņēmos skrāpēt un plēst, un šī apakšējā āda arī viegli atdalījās, un es izkāpu no tās un atstāju to guļam līdzās otrai, un no jauna devos uz avotu mazgāties.
Bet atkal notika tieši tas pats. Un es savā prātā nodomāju — vai dieniņ, cik ādu man būs jānovelk? Jo man ļoti gribējās nomazgāt priekšķepu. Skrāpējos trešo reizi un nodabūju nost trešo ādu — tieši tāpat kā abas iepriekšējās, un izkāpu no tās, taču, kolīdz paraudzījos uz sevi ūdenī, zināju, ka rezultāts ir tāds pats kā iepriekš.
Tad lauva sacīja, tikai es nezinu, vai viņš runāja: «Tev vajadzēs ļaut man tevi noģērbt.» Es baidījos no viņa ķepām, es varu tev atzīties, taču biju tuvu izmisumam. Tāpēc nogūlos uz muguras un ļāvu viņam to darīt.
Pašu pirmo reizi viņš iešķēla tik dziļi, ka man likās — viņš ticis līdz pašai sirdij. Un, kad viņš sāka vilkt nost ādu, es jutu tādas sāpes kā nekad savā mūžā. Vienīgais, kas man ļāva to paciest, bija brīnišķīgā apziņa, ka ādas lobās nost. Zini, tas ir tā, it kā tev atlupinātu kreveli no sadzijuša, bet vēl sāpīga ievainojuma. Tas traki dzeldē, bet ir tik labi, ka tu redzi to atkrītam.
— Es pilnīgi saprotu, ko tu domā, — sacīja Edmunds.
— Nu, viņš to drausmīgo kažoku noplēsa pavisam — tieši tā, kā man bija šķitis izdodamies visas iepriekšējās reizes (tikai toreiz tas nebija sāpējis), darot to pašam, un tur nu tā āda gulēja zālē, tikai daudz biezāka, tumšāka un nelīdzenāka nekā iepriekšējās. Un es tur stāvēju gluds un glaudens kā nomizota vica un mazāks nekā iepriekš. Tad lauva mani satvēra — tas gan man nemaz nepatika, jo bez ādas es biju traki jūtīgs, — un iemeta mani ūdenī. Tas nu gan pamatīgi iedzēla, bet sāpēja tikai īsu mirkli. Pēc tam sajūta bija brīnišķīga, un, tiklīdz es sāku peldēt un šļakstīties, tā sapratu, ka visas sāpes no rokas pagaisušas. Un tad es arī ieraudzīju, kāpēc, — es atkal biju pārvērties par zēnu. Es tev liktos gluži vienkārši dumjš, ja mēģinātu izstāstīt, kā jutos, sataustīdams paša rokas. Zinu, ka tām trūkst muskuļu un salīdzinājumā ar Kaspiana spēcīgajiem delmiem izskatās diezgan vārgas, bet man bija tāds prieks, ka es atkal tās redzu… Pēc kāda brītiņa lauva izcēla mani ārā un apģērba…
— Apģērba. Ar savām ķepām?
— Nu, to nu es lāgā neatceros. Taču kaut ko viņš darīja: apģērba jaunās drēbēs — tajās, kas man, starp citu, tagad ir mugurā. Un tad es pēkšņi atkal atrados te. Tas gan man liek domāt, ka to visu esmu redzējis sapnī.
— Nē. Tas nav bijis sapnis, — Edmunds nepiekrita.
— Kāpēc ne?
— Nu, pirmkārt, tās tavas drēbes. Otrkārt, tāpēc, ka tu esi atpūķots.
— Kā tev šķiet, kas tas zvērs bija? —Jūstess noprasīja.
— Manuprāt, tas bija Aslans, — Edmunds sacīja.
— Aslans! — Jūstess iesaucās. — Esmu dzirdējis šo vārdu pieminam vairākas reizes, kopš mēs uzkāpām uz «Rītausmas ceļinieka». Un man likās — es nezinu, kāpēc, — ka es to nīstu. Bet toreiz es ienīdu visu. Un, starp citu, es gribētu atvainoties. Diemžēl esmu uzvedies baigi draņķīgi.
— Viss kārtībā, — teica Edmunds. — Runājot zem četrām acīm, es savā pirmajā ceļojumā uz Nārniju biju sliktāks par tevi. Tu biji tikai ēzelis, bet es biju nodevējs.
— Nu, tad to man nestāsti, — atvēcinājās Jūstess. — Bet kas ir Aslans? Vai tu viņu pazīsti?
— Nu… viņš pazīst mani, — teica Edmunds. — Viņš ir Lielais Lauva, Aizjūras valdnieka dēls, kas izglāba gan mani, gan Nārniju. Mēs visi esam viņu redzējuši. Visbiežāk viņu redz Lūsija. Un iespējams, ka mēs braucam uz Aslana zemi.
Kādu brīdi viņi neteica ne vārda. Pēdējais spožais stars bija pazudis, un, kaut arī zēni nevarēja saredzēt saullēktu, jo pa labi no viņiem slējās kalni, viņi zināja, ka saule kāpj debesīs, jo gan tās viņiem virs galvas, gan līcis krāsojās sārts kā roze. Tad kāds putns no papagaiļu dzimtas ieķērcās viņiem aiz muguras, mežā, starp kokiem atskanēja trokšņi, un beidzot atlidoja Kaspiana raga skaņas. Nometne bija modusies.
Liels bija prieks, kad pie brokastotajiem, kas sēdēja lokā ap nometnes ugunskuru, pienāca Edmunds ar cilvēka izskatu no jauna atguvušojūstesu. Tagad, protams, ikviens dzirdēja viņa stāsta sākuma daļu. Ļaudis gudroja, vai otrais pūķis pirms vairākiem gadiem nogalinājis lordu Oktāzianu, vai Oktāzians pats bijis vecais pūķis. Dārgakmeņi, ar ko Jūstess alā bija piebāzis kabatas, izrādījās pazuduši kopā ar viņa toreizējām drēbēm, taču neviens, vismazāk jau pats Jūstess, nejuta vēlēšanos atgriezties tajā ielejā pēc citiem dārgumiem.
Pēc nedaudzām dienām «Rītausmas ceļinieks» ar jaunu mastu, noklāts ar svaigu krāsas kārtu un labi nodrošināts ar pārtikas krājumiem, bija gatavs braucienam. Pirms viņi kāpa kuģī, Kaspians gludajā klintī, kas slējās pretī līcim, lika iegravēt uzrakstu: