PŪĶA SALA, KURU ATKLĀJIS KASPIANS, NĀRNIJAS U. C. KARALIS, SAVAS VALDĪŠANAS CETURTAJĀ GADĀ.
TE, KĀ MUMS ŠĶIET, MIRIS LORDS OKTĀZIANS.
Būtu jauki un, taisnību sakot, daudz arī netrūka, ja varētu sacīt, ka «no šī laika Jūstess bija pavisam cits zēns». Ja tomēr izsakāmies pilnīgi precīzi, tad viņš sāka pārvērsties par gluži citādu zēnu. Gadījās arī paspert soli atpakaļ. Bija joprojām daudz tādu dienu, kad Jūstess kļuva apnicīgs.
1 aču vairumu tādu gadījumu es nepieminēšu. Izdziedināšanās bija sākusies.
Lorda Oktāziana rokas riņķim bija lemts dīvains liktenis. Jūstess to nevēlējās paturēt un piedāvāja Kaspianam, bet Kaspians savukārt — Lūsijai. Viņa pēc tā nekāroja.
— Labi, nu tad lai noķer, kas var, — sacīja Kaspians un pameta riņķi gaisā. Tas notika, kad visi stāvēja, lūkodamies uz iegravēto uzrakstu. Zibsnīdama saules staros, rokassprādze uzlidoja gaisā, uzkārās un glīti, kā labi sviests īsts metamais riņķis uzķērās uz neliela klints radziņa. Neviens nevarēja uzkāpt un aizsniegt to no apakšas, un neviens nevarēja nokāpt un aizsniegt to no augšas. Un tur, cik man zināms, tas karājas vēl šobaltdien — un karāsies līdz pat pasaules galam.
Astotā nodaļa Divas izglābšanās par mata tiesu
Visi priecājās, ka «Rītausmas ceļinieks» dodas projām no Pūķa salas. Kad kuģis izbrauca no līča, sāka pūst labs ceļavējš, un agri nākamajā rītā kuģis sasniedza nepazīstamu zemi, ko daži no viņiem bija redzējuši, laižodes pāri kalniem, kadjūstess vēl bija pūķis. Tā bija sala, kas izskatījās pēc vienas vienīgas zaļas zemienes, ko apdzīvoja tikai truši un nedaudzas kazas, taču, redzēdami akmens mājiņu drupas un nomelnējušas vietas, kur bija atradušies pavardi, viņi saprata, ka vēl pirms neilga laika te mituši cilvēki. Dažviet bija redzami arī kauli un salauzti ieroči.
— Tas ir pirātu roku darbs, — secināja Kaspians.
— Vai arī vainīgs pūķis, — piebilda Edmunds.
Vēl viņi smiltīs atrada kādu priekšmetu, proti, nelielu zvejas laivu. Tā bija izgatavota no ādas, kas pārvilkta pītu klūdziņu karkasam. Tā bija ļoti maza laiviņa, tik tikko četras pēdas gara, un airi, kas joprojām gulēja tās dibenā, šķita atbilstoši braucamā izmēriem. Ceļinieki uzskatīja, ka laiva būvēta vai nu bērnam, vai šīs zemes iedzīvotāji bijuši rūķi. Rīpičīps nolēma to paturēt, jo viņam tā bija tieši laikā, un laiva tika nogādāta uz borta. Jūras braucēji šo zemi nosauca par Izdegušo salu un jau pirms pusdienlaika aizbrauca projām.
Apmēram piecas dienas viņus dzina dienvidaustrenis, un braucēji neredzēja nedz kādu zemi, nedz arī zivis vai kaijas. Tad izgadījās diena, kurā līdz pēcpusdienai gāza kā no spaiņiem. Jūstesam divās šaha pardjās nācās padodes Rīpičīpam, un viņš atkal kļuva līdzīgs agrākajam pretīgajam puikam, un Edmunds prātoja par to, ka viņi kopā ar Sjūzenu taču būtu varējuši aizbraukt uz Ameriku. Tad Lūsija palūkojās ārā pa pakaļējo logu un iesaucās:
— Hei! Man nudien šķiet, ka lietus pārstājis. Bet kas tad tur?
To dzirdot, visi pa galvu pa kaklu metās uz pakaļgalu un ieraudzīja, ka lietus mitējies un ka arī Drinians, kas vēroja jūru, ar skatienu ieurbies kaut kur aiz kuģa pakaļgala. Vai, pareizāk sakot, ieurbies ar skatienu dažos priekšmetos. Tie nedaudz atgādināja apaļas, nogludinātas klintis, veselu rindu klinšu, kuras citu no citas šķīra četrdesmit pēdu liels atstatums.
— Bet tās nevar būt ldinds, — Drinians prātoja, — jo pirms piecām minūtēm to tur nebija.
— Un viena tikko kā pazuda, — teica Lūsija.
—Jā, un kāda cita paceļas, — pavēstīja Edmunds.
— Turklāt tuvāk, — sacīja Jūstess.
— Pie velna, — iesaucās Kaspians. — Visa tā būšana virzās šurp.
— Turklāt krietni ātrāk, nekā mēs spējam pabraukt, sir, — piebilda Drinians. — Pēc īsa brīdņa būs mums līdzās.
Visi aizturēja elpu, jo nebūt nav jauki, ja tev uz zemes vai jūrā dzenas pakaļ kāds nezināms «kaut kas» —vienalga, vai tas būtu vienā vai otrā vietā. Taču tas, kas šis nesaprotamais galu galā izrādījās, bija krietni ļaunāk, nekā varētu gaidīt. Pēkšņi tikai kriketa spēles metiena atstatumā no borta lūkas puses iznira briesmīga galva. Tā visa bija zaļā un spilgti sarkanā krāsā ar purpura plankumiem — ja neņem vērā vietas, ko bija apsēduši mīkstmieši. Pēc apveida tā atgādināja zirga galvu, tikai bez ausīm. Nezvēram bija milzīgas acis — tādas, kas domātas, lai izurbtos cauri okeāna tumšajām dzīlēm. Plaši atplestā mute bija pilna ar asām dubultu zobu rindām. Galva pacēlās virs tādas ķermeņa daļas, ko viņi sākumā uzskatīja par resnu kaklu, bet, kad tas izstiepās vairāk un vairāk uz augšu, visi aptvēra, ka tas ir nevis kakls, bet pats ķermenis un ka beidzot viņi redz to, ko daudzi cilvēki aiz savas muļķības gribējuši redzēt, proti, lielo Jūras Čūsku. Krunkas uz milzīgās astes bija redzamas jau iztālēm, tās it kā pa noteiktu atstatumu slējās ārā no ūdens. Un nu galva pacēlās virs kuģa augstāk par mastu.
Visi vīri metās pēc saviem ieročiem, taču nevarēja ar tiem neko iesākt, jo nebija iespējams nezvēram piekļūt.
— Šaujiet! Šaujiet! — sauca galvenais stopnieks, un vairāki vīri paklausīja, taču bultas noslīdēja garjūras Čūskas sāniem, itin kā tos klātu dzelzs bruņas. Tad kādā briesmīgā mirklī visi sastinga un nekustīgi lūkojās briesmoņa acīs, prātodami, kam nezvērs klups virsū.
Tomēr tas neklupa. Galva pāršāvās pāri kuģim vienā līmenī ar masta aploku. Nu tā atradās tieši līdzās paaugstinājumam. Milzu ķermenis joprojām staipījās un staipījās, līdz galva pārkārās pāri pakaļējā borta aizsargmargām. Tad tā sāka liekties lejup — ne uz cilvēku pilnā klāja pusi, bet ūdenī, tā ka viss kuģis atradās čūskas līkumā. Un
gandrīz tajā pašā brīdī šis līkums sāka rauties mazāks — patiesībā pakaļgalā Jūras Čūska gandrīz skāra «Rītausmas ceļinieka» sānus.
Jūstess (kas līdz savam atkritienam lietus un šaha spēles laikā bija ļoti centies uzvesties labi) tagad pirmo reizi mūžā r/.rādīja varonību. Viņš bija apgāzies ar Kaspiana aizdoto zobenu. Kolīdz čūskas ķermenis noslīdēja pakaļgala sānos pietiekami tuvu, Jūstess uzlēca uz aizsargmargām un no visa spēka sāka to cirst. Tiesa gan, ar to viņš neko nepanāca, tikai salauza gabalos Kaspiana otro labāko zobenu, taču priekš iesācēja tā bija lieliska rīcība.
Citi būtu viņam piebiedrojušies, ja šajā brīdī Rīpičīps nebūtu iespiedzies: — Necērtiet! Grūdiet! — Bija tik neparasti, ka pelēns iesaka, lai neviens necīnās, ka pat šinī drausmīgajā acumirklī visu skatieni pievērsās viņam. Un, kad viņš uzlēca uz margām ar purniņu pret čūskas priekšgalu
un, atspiezdams mazo, spalvaino muguriņu pret milzīgo zvīņaino, gļotaino muguru, sāka stumt, cik nu vien spēja, to uz vienu pusi, krietna daļa jūrnieku saprata, kas viņam prātā, un no abām kuģa pusēm piedrāzās pie nezvēra, lai darītu to pašu. Kad pēc kāda laika Jūras Čūskas galva atkal parādījās virspusē, šoreiz bakborda pusē, un ar muguru pret cilvēkiem, visi saprata, kas īsti notiek.
Nezvērs bija apmetis ķermeni kā cilpu ap «Rītausmas ceļinieku» un ņēmās to savilkt arvien ciešāk. Kad kuģis būs aizžņaugts pietiekami cieši — krākt! — un tā vietā peldēs salauzti sērkociņu skaliņi, nezvērs cilvēkus citu pēc cita varēs uzlasīt no ūdens. Vienīgā iespēja bija aizbīdīt cilpu pāri pakaļgalam vai arī (izsakot to pašu citiem vārdiem) izgrūst kuģi no cilpas uz priekšu.