Rīpičīpam vienam pašam, protams, nebija vairāk iespēju veikt šo uzdevumu kā, teiksim, pacelt katedrāli, taču viņš jau bija gandrīz izlaidis garu, mēģinādams to izdarīt, līdz pārējie pabīdīja viņu sānis. Drīz vien visa kuģa komanda (bez Lūsijas un pelēna, kurš bija zaudējis samaņu) nostājās divās garās rindās gar augšējā klāja malu (katrs vīrs atslējās ar krūtīm pret priekšējā muguru, grūžot cik jaudas, lai visas rindas svars sakopotos pirmajā stāvētājā. Dažus nejaukus mirkļus (kas šķita ilgstam vairākas stundas) likās, ka nekas nemainās. Locītavas brīkšķēja, sviedri plūda, elpa gārgdama lauzās ārā no krūtīm. Tad visi sajuta, ka kuģis sakustas. Čūskas cilpa tagad atradās tālāk no masta nekā iepriekš. Tomēr vīri arī redzēja, ka tā kļuvusi mazāka. Un nu bija klāt īstās briesmas. Vai vīri cilpu pārgrūdīs pāri galam, vai arī tā būs pārāk sarukusi? Varbūt tā jau tagad i;ula ir? Jā. Tikko pietiks vietas. Tā atspiedusies pret pakaļgala margām. Uz aizmuguri atskrēja vēl kāds ducis jūrnieku. Tas bija jau krietni labāk. Jūras Čūskas ķermenis tagad atradās tik zemu, ka vīri varēja sastāties rindā un grūst, sastājušies sānu pie sāna. Cerības auga augumā, līdz visiem iešāvās prātā augstais, kokā grieztais «Rītausmas ceļinieka» pakaļgals, pūķa aste. Pārdabūt nezvēra cilpu tai pāri nekādā ziņā nevarēs.
— Cirvi! — aizsmakušā balsī nokliedza Kaspians. — Un grūžam tik uz priekšu. — Lūsija, kas zināja, kur kas atrodas, dzirdēja viņa vārdus, jo stāvēja uz galvenā klāja, ar skatienu urbdamās pakaļgalā. Pāris mirkļos viņa noskrēja lejā, sameklēja cirvi un metās pa slietnēm atpakaļ, uz pakaļgalu. Taču tieši tad, kad viņa spēra kāju uz klāja, atskanēja skaļš brīkšķis, it kā kristu kāds koks, kuģis sazvārojās un pašāvās uz priekšu. Jo tieši tad (vai nu Jūras Čūska tik stipri pagrūda, vai arī tā muļķīgi nolēma savilkt cilpu pavisam cieši) viss kuģa viņgala kokgriezums nolūza un kuģis bija brīvs.
Pārējie bija tik noguruši, ka neredzēja to, ko redzēja Lūsija. Nedaudz jardu viņiem aiz muguras Jūras Čūskas cilpa ātri sašļuka tievāka un ar skaļu šļakstu nozuda ūdenī. Lūsija ne reizi vien pēc tam apgalvoja (tikai viņa, protams, tobrīd bija tik ļoti satraukta, ka to varbūt varētu uzskatīt tikai par iedomu), ka viņa nezvēra ģīmī saskatījusi stulba apmierinājuma apziņu. Taču nav noliedzams, ka dzīvnieks bija bezgala aprobežots, jo dzinās nevis pakaļ kuģim, bet pagrieza galvu un sāka iztaustīt savu miesu, itin kā cerētu atrast «Rītausmas ceļinieka» paliekas, pielipušas pie savas ādas. Turpretī «Rītausmas ceļinieks» jau atradās lielā gabalā — to uz priekšu dzina spirgts vējiņš, un vīri pūzdami elsdami sēdēja un gulšņāja uz klāja, līdz beidzot spēja notikušo pārrunāt un par to pat pasmieties. Un, kad katram tika atvēlēta glāze ruma, viņi pat sarīkoja ovācijas. Visi slavēja Jūstesa drošsirdību (kaut arī tā nebija nesusi nekādu labumu) un uzteica Rīpičīpu.
Pēc tam viņi nokuģoja trīs dienas un neredzēja neko vairāk par jūru un debesīm. Ceturtajā dienā vējš iegriezās no ziemeļiem un bangas kļuva lielākas. Pēcpusdienā varēja sākt runāt gandrīz vai par vētru. Tomēr tieši tad kuģa priekšgalā stāvošo redzeslokā iznira zeme.
—Ja atļausiet, sir, — ierosināja Drinians, — mēs mēģināsim kuģi ieairēt šīs zemes aizvēja pusē, izmetīsim enkuru un pagaidīsim, līdz norimst vētra.
Kaspians bija ar mieru, taču, airēdami pretvēju, viņi pie salas nokļuva tikai vakarā. Līdz ar pēdējo saulstaru viņi iestūrēja dabiskajā ostā un noenkurojās, taču krastā tovakar neviens neizkāpa. No rīta viņi ieraudzīja, ka atrodas ar zāli apaugušā līcī, vientulīgā, nelīdzenā apkaimē, kas pakāpeniski stiepās augšup un beidzās ar klinšainu virsotni. No vēja piestrāvotajiem ziemeļiem gar šo smaili ātri traucās mākoņi. Ceļinieki nolaida ūdenī laivu un iekrāva tajā visas iztukšotās ūdens mucas.
— No kura strauta smelsim ūdeni, Drinian, — vaicāja Kaspians, apsēzdamies aizmugurē uz režģotas lūkas. — Šķiet, ka līcī ieplūst divi.
— Tur nevarētu būt lielas starpības, sir, — sacīja Drinians. — Bet, manuprāt, īsāks ceļš uz laivas pakaļgalu būs no tā, kas ir uz austrumiem.
— Lietus ari klāt, — teica Lūsija.
— Par to nu nav šaubu! — attrauca Edmunds, jo lietus jau sāka gāzt kā ar spaiņiem. — Ziniet, ejam uz otro strautu. Tur aug koki, varēsim zem tiem patverties.
—Jā, ejam, —Jūstess piekrita. —Nav jēgas izlītslapjiem kā žurkām.
Taču Drinians visu laiku stūrēja uz pakaļgala pusi — kā apnicīgi ļaudis, automašīnā braucot, turpina ceļu četrdesmit jūdžu ātrumā, kaut arī tu skaidro, cik gribi, ka braukts tiek nepareizā virzienā.
— Viņiem taisnība, Drinian, —teica Kaspians. —Kāpēc tu nepagriez laivu un nevadi uz strautu rietumpusē?
— Kā jūsu augstībai tīk, — paskarbi atsaucās Drinians. Vakar viņš bija aizvadījis dienu, cīnīdamies ar slikto laiku, un viņam negribējās klausīties sauszemes žurku padomus. Taču virzienu viņš mainīja, un vēlāk izrādījās, ka šāda rīcība patiešām bijusi saprātīga.
Kad viņi bija pielējuši pilnas mucas ar dzeramo ūdeni, lietus mitējās un Kaspians ar Jūstesu, Pevensijiem un Rīpičīpu nolēma uzrāpties kalna galā un palūkoties uz apkārtni. Tas bija pagrūts kāpiens pa asu zāli un virsāju, un viņi neredzēja ne cilvēkus, ne dzīvniekus, vienīgi kaijas. Uzkāpuši augšā, viņi saprata, ka sala ir ļoti maza — ne lielāka par divdesmit akriem. No tāda augstuma jūra izskatījās lielāka un drūmāka nekā no kuģa klāja vai pat no «Rītausmas ceļinieka» paaugstinājuma.
—Zini, diezgan traki, —Jūstess klusā balsī teica Lūsijai, skatīdamies uz apvārsni austrumpusē. —Mēs tik braucam un braucam pa šito slapjumu, paši nezinādami, kurp pa to nokļūsim. — Tomēr viņš tā runāja tikai aiz ieraduma, nevis pretīgā tonī kā agrāk. Bija pārāk auksts, lai ilgi paliktu kalna virsotnē, jo no ziemeļiem pūta salts vējš.
— Atpakaļ nedosimies pa to pašu ceļu, — viņiem pagriežoties, ierosināja Lūsija, — paiesim kādu gabaliņu un tad rāpsimies lejā gar otro strautu, uz kuru gribēja doties Drinians.
Visi tam piekrita, un apmēram pēc stundas ceturkšņa viņi pienāca pie otras upītes iztekas. Tā bija interesantāka, nekā gaidīts, proti, izteka izrādījās mazs, dziļš, klinšu ieskauts kalnu ezeriņš — tikai jūras pusē no tā pa šauru eju iztecēja ūdens. Te beidzot viņi bija pasargād no vēja, un visi apsēdās viršu apaugušajā klajumiņā zem smailes, lai atpūstos.
Visi bija novārtījušies zālē, taču viens (tas bija Edmunds) pēkšņi pielēca kājās.
— Šajā salā cilvēkiem patīk asi priekšmeti, —viņš sacīja, taustīdamies pa viršiem. — Kur tas nejaucenis palika?… Ā, rokā ir… Ei! Tas galu galā nemaz nav akmens, tas ir zobena rokturis. Nē, pie joda, tas ir vesels zobens — cik no tā nav saēdusi rūsa. Droši vien gulējis te veselu mūžību.
— Pēc izskata tas ir nārniešu ierocis, — teica Kaspians biedriem, kas drūzmējās ap zobenu.
— Es arī uz kaut kā sēžu! — iesaucās Lūsija. — Uz kaut kā cieta.
Izrādījās, ka tās ir bruņukrekla atliekas. Nu jau visi bija nometušies četrrāpus, taustīdami kuplo virsāju visapkārt. Meklējumi citu pēc cita atklāja bruņucepuri, dunci, dažus naudas gabalus — nevis kalormenu pusmēnešus, bet īstus nārniešu lauvas un kokus, kādus var ik dienas redzēt Bebru Dambi vai Berunā.
— Izskatās, ka tas it kā varētu būt viss, kas palicis pāri no kāda augstmaņa, kas piederējis meklējamam septītnieka pulciņam, — ieminējās Edmunds.
— Es ari domāju tieši to pašu , — piebalsoja Kaspians.