Tomēr patiesībā viņiem nebija daudz, ko teikt, jo visas atmiņas par to, kas nodcis pēdējās stundas laikā, bija sagriezušās vienā juceklī.
— Visas viņu augstības, kad uzkāpa uz klāja, šķita kā drusku noburtas, — Drinians teica Rainsam pēc dažām stundām, kad «Rītausmas ceļinieks» atkal brauca ar paceltu buru un Nāvesūdens sala bija nogrimusi aiz apvāršņa. — Kaut kas ar viņiem tajā vietā noticis. Vienīgais, ko es spēju noskaidrot, bija viņu pārliecība, ka viņi atraduši vēl viena mūsu meklētā augstmaņa mirstīgās atliekas.
— Ko jūs sakāt, kapteinī —brīnījās Rainss. —Nu tātad trīs jau ir atrasti. Vēl adiek tikai četri. Un labi vien ir. Mana tabaciņa drīz būs cauri. Ar labu nakti, ser.
Devītā nodaļa Balsu sala
Vēji, kas tik ilgi bija brāzušies no ziemeļrietumiem, iegriezās rietumos, un ik ritu, saulei iznirstot no jūras, «Rītausmas ceļinieka» izliektais priekšgals slējās tieši pretī I ielā spīdekļa ripas centram. Dažiem šķita, ka saule izskatās lielāka nekā Nārnijā, tomēr pārējie tam nepiekrita. Un tā nu viņi kuģoja un kuģoja, rāma, tomēr vienmērīga vēja dzīti, un neredzēja ne zivis, ne kaijas, ne kuģus, ne krastus. Krājumi atkal palēnām izsīka, un sirdīs iezagās doma, ka varbūt viņi iebraukuši tādā jūrā, kam nav ne gala, ne malas. Bet, kad uzausa pati pēdējā diena, kurā, pēc viņu domām, varēja turpināt ceļojumu uz austrumiem, tieši priekšā starp «Rītausmas ceļinieku» un saullēktu līdzīga mākonim pletās līdzena zeme.
Pēcpusdienā ap pašu vidu viņi plašajā līcī bravūrīgi izmeta enkuru un nokāpa uz cietzemes. Šī apkārtne stipri atšķīrās no iepriekš redzētā. Jo, kad viņi bija šķērsojuši smilšaino piekrastes joslu, tālumā mēmi pletās tukšs klajums, it kā te nebūtu nevienas dzīvas būtnes, taču uz visām pusēm pletās līdzeni mauri ar īsu, līdzenu zāli, kāda redzama Anglijā lielu māju priekšā, par kuru rūpējas desmit strādnieki. Koki (un to bija daudz) auga noteiktā atstatumā cits no cita; neredzēja arī zemē mētājamies nolauztus zarus vai nobirušas lapas. Reizēm iedūdojās baloži, taču citas skaņas tā arī nebija dzirdamas.
Drīz viņi nonāca pie garas, taisnas, smiltīm nobārstītas takas, uz kuras neredzēja nevienu nezāli un kurai abās pusēs slējās koki. Tālu projām, alejas viņā galā, ceļinieki ieraudzīja māju — pēcpusdienas saulē tā izskatījās ļoti gara, pelēka un mierīga.
Viņi tikko bija iegriezušies takā, kad Lūsija sajuta, ka kurpē iebiris mazs akmentiņš. Tādā nepazīstamā vietā laikam būtu bijis prātīgāk palūgt citus uzgaidīt, kamēr viņa to izpurina. Taču Lūsija tā nedarīja — viņa vienkārši atpalika un apsēdās, lai noautu kurpi. Aukliņa bija samezglojusies.
Kad meitenei beidzot izdevās atraisīt mezglu, pārējie jau atradās diezgan tālu priekšā. Izkratījusi akmentiņu un audama kurpi atkal kājā, viņa biedru balsis vairs nedzirdēja, taču gandrīz tajā pašā acumirklī saklausīja kaut ko citu. Skaņas nāca no mājas puses.
Lūsija dzirdēja tādu kā dunoņu. Šķita, ka desmitiem spēcīgu strādnieku cik spēdami vālē pa zemi ar lieliem koka veseriem. Troksnis ļoti ātri tuvojās. Lūsija sēdēja, atspiedusi muguru pret koku, un, tā kā uzrāpties tajā nebija iespējams, tad patiešām neatlika nekas cits kā sēdēt pilnīgi nekustīgi, piekļaujoties kokam, un cerēt, ka viņu neieraudzīs.
Būkš, būkš, būkš… un, lai trokšņa cēlājs būtu kas būdams, tagad tas atradās tuvu, jo meitene juta drebam zemi zem kājām. Taču redzams nekas nebija. Lūsija nodomāja, ka tas —vai tie —droši vien atrodas viņai aizmugurē. Tomēr tad atskanēja duna uz celiņa tieši viņas priekšā.
Viņa saprata, ka tas ir uz celiņa ne vien pēc skaņas, bet ari tāpēc, ka redzēja smiltis pašķīstam uz visām pusēm, it kā tās būtu ķēris smags sitiens. Visi trokšņi saplūda vienkop ap divdesmit pēdu attālumā no viņas un piepeši apklusa. Tad atskanēja balss.
Tā nudien izklausījās baisa, jo Lūsija joprojām nevienu neredzēja. Visa parkam līdzīgā ainava joprojām likās tikpat klusa un tukša, kā viņiem ierodoties. Tikai dažu pēdu attālumā kāds runāja. Un viņa teiktais skanēja šādi:
— Biedri, nu ir jāizmanto izdevība.
Uz karstām pēdām atsaucās vesels balsu koris:
— Klausieties, ko viņš saka. Klausieties! Viņš teica: «Nu ir jāizmanto izdevība.» Malacis, priekšniek! Nekad neesi sacījis patiesāku vārdu.
— Un es saku tā, — turpināja pirmā balss, — dodiedes uz pludmali un ieņemiet vietas starp viņiem un viņu laivām, un lai katrs smerdelis uzmana savus ieročus. Notveriet viņus brīdī, kad tie mēģina iziet jūrā.
— Ei, jā, tā būs pareizi, — klaigāja balsu koris, — tu, priekšniek, esi uztrāpījis labāko domu. Turies pie tās. Citas, labākas par šo, nemaz nevar būt.
— Nu tad ejam, biedri, ejam, — ierunājās pirmā balss.
— Laižamies ceļā.
— Kā tad, priekšniek, — piebalsoja citi. Labāku kārtību nemaz nevar sagudrot. Tieši to mēs arī grasījāmies piedāvāt. Laižamies ceļā!
Tūlīt atsākās duna — sākumā diezgan skaļa, bet drīz tā kļuva arvien klusāka un klusāka, līdz izgaisa jūras pusē.
Lūsija saprata, ka nebūtu īstais laiks sēdēt un gudrot, kas šie neredzamie radījumi varētu būt. Tiklīdz dimdoņa bija apklususi, meitene pietrūkās kājās un metās skriet nopakaļ citiem, cik ātri vien kājas nesa. Plīst vai lūzt, citi jābrīdina.
Kamēr tas viss norisinājās, pārējie bija pienākuši pie mājas. Tā nebija augsta — tikai divstāvu ēka —, celta no skaistas, maigas krāsas akmeņiem, ar daudziem logiem un daļēji apaugusi ar efejām. Viss bija tik kluss, ka Jūstess sacīja: — Manuprāt, tā ir tukša, — turpretī Kaspians mēmi norādīja uz dūmu stabu, kas cēlās no viena skursteņa.
Viņi atrada platus vārtus, kas bija vaļā, un iegāja pa tiem bruģētā pagalmā. Un tieši te viņi ieraudzīja pirmo norādi, ka šai salai piemīt kaut kas savāds. Pagalma vidū atradās ūdenssūknis un zem tā spraislas — spainis. Te nu nebija nekas dīvains. Taču sūkņa rokturis kustējās augšup lejup, kaut gan nebija redzams, ka to kāds kustinātu.
— Te notiek kaut kādas burvestības, — teica Kaspians.
— Mehāniskas! — Jūstess iesaucās. — Beidzot mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši civilizētā zemē.
Šajā brīdī pagalmā sakarsusi un aizelsusies iedrāzās Lūsija. Viņa klusā balsī pūlējās pārējiem ieskaidrot, ko neviļus dzirdējusi. Un, kad tie daļēji bija to aptvēruši, pat paši drosmīgākie neizskatījās īpaši laimīgi.
— Neredzami ienaidnieki, — norūca Kaspians. —Un viņi grib nošķirt mūs no laivas. Tas nu gan ir ciets rieksts, kas jāpārkož.
—Vai tev nav kāda jausma, kas viņi īsd ir par radījumiem, Lū? — tincināja Edmunds.
— Ne mazākās, Ed. Es taču nedabūju viņus redzēt!
— Vai soļi viņiem bija tādi kā cilvēkiem?
— Es nedzirdēju nekādus soļus, tikai balsis un to drausmīgo dunu un dimdoņu, it kā sistu ar āmuriem.
— Interesanti, — sacīja Rīpičīps, — vai viņi kļūst neredzami, kad saņem zobena cirtienu?
— Izskatās, ka to mums nāksies noskaidrot, — teica Kaspians. — Bet iesim ārā pa vārtiem. Pie sūkņa stāv viens no šiem kungiem, klausīdamies visu, ko mēs runājam.
Viņi izgāja ārā un devās atpakaļ uz taku, kur koki varbūt varētu kalpot par aizsegu.
— Īstenībā jau no tā nekāda labuma nav, — teica Jūstess, — mēs mēģinām noslēpties no ļaudīm, ko nevaram redzēt. Iespējams, ka tie atrodas mums visapkārt.
— Paklau, Drinian, — Kaspians sacīja. — Kā būtu, ja mēs pamestu laivu likteņa varā, dotos līcī uz kādu citu vietu un signalizētu «Rītausmas ceļiniekam» kaut kur apstāties un uzņemt mūs uz klāja?