— Te nebūs pietiekama dziļuma kuģim, sir, — sacīja Drinians.
— Mēs laistos peldus, — ieteica Lūsija.
— Visas jūsu augstības, — teica Rīpičīps, — uzklausiet mani. Ir muļķīgi cerēt, ka no neredzama ienaidnieka iespējams izvairīties lienot un ložņājot. Ja šie radījumi grib piespiest mūs cīnīties, varat nešaubīties, ka tas viņiem izdosies. Un, lai kā mums veiktos, man labāk gribētos stāties pret viņiem vaigu vaigā nekā ļaut, lai viņi ieķeras man astē.
— Es patiešām nešaubos, ka Rīpam šoreiz ir taisnība, — teica Edmunds.
— Protams, — piekrita Lūsija, —ja Rainss un citi, kas atrodas uz «Rītausmas ceļinieka», redzēs mūs krastmalā cīnāmies, kaut ko taču viņi spēs darīt.
— Bet viņi neredzēs mūs cīnāmies, ja nesaskatis nevienu ienaidnieku, — bēdīgi izdvesa Jūstess. — Viņi domās, ka mēs vēcinām pa gaisu zobenus tīrā prieka pēc.
Iestājās nepatīkams klusums.
— Ziniet, — beidzot ierunājās Kaspians, — rīkosimies tālāk. Mums jānostājas ar viņiem vaigu vaigā. Jāpaspiež viņiem rokas. Lūsij, tev jāuzsprauž bulta uz stiegras, pārējiem jāatkailina zobeni. Un nu — ķeramies vērsim pie ragiem. Varbūt viņi būs ar mieru ielaisties sarunās.
Soļojot atpakaļ uz pludmali, bija dīvaini redzēt, ka zālieni un lielie koki izskatās tik mierpilni. Pat tad, kad viņi nonāca piekrastē un ieraudzīja laivu tajā pašā vietā, kur to bija atstājuši, un līdzenās smiltis bez jebkādām dzīvu būtņu pazīmēm, viņi sāka šaubīties, vai Lūsija savu stāstu nav iztēlojusies. Taču, pirms kāds sasniedza smilšu joslu, augstu gaisā atskanēja balss.
— Tālāk ne, kungi, tālāk vairs ne, — tā brīdināja. — Vispirms mums ar jums jāaprunājas. Mēs šeit esam vairāk nekā piecdesmit un rokās turam ieročus.
— Uzklausiet viņu, uzklausiet, — skandēja balsu koris. —Tas ir mūsu priekšnieks. Viņa teiktajam var ticēt. Viņš jums saka patiesību, nudien patiesību.
— Es neredzu šos piecdesmit kaujiniekus, — piezīmēja Rīpičīps.
— Tā ir tiesa, tā ir tiesa, — atteica priekšnieka balss. —Jūs mūs neredzat. Un kāpēc neredzat? Tāpēc, ka esam neredzami.
— Turpiniet tā, priekšniek, turpiniet tā, — teica citas balsis. —Jūs runājat kā no grāmatas. Viņi nevarēja sagaidīt labāku atbildi par šo.
— Esi mierā, Rīp, — brīdināja Kaspians un tad skaļāk piebilda: —Jūs, neredzamie cilvēki, ko jūs gribat ar mums darīt? Un ko mēs esam nodarījuši, lai izpelnītos jūsu naidu?
— Mēs gribam, lai šī mazā meitene izdara kaut ko tādu, kas spēj mums palīdzēt, — sacīja priekšnieka balss. (Pārējie paskaidroja, ka tieši to gribējuši teikt arī viņi.)
— Mazā meitene! — iesaucās Rīpičīps. — Šī dāma ir karaliene!
— Par karalienēm mēs neko nezinām, — sacīja priekšnieka balss. («Mēs arī ne, mēs arī ne,» skandēja citas. «Bet mēs gribam kaut ko tādu, ko viņa var izdarīt».)
— Kas tas ir? — Lūsija noprasīja.
—Ja tas ir kaut kas tāds, kas aizskar viņas augstības godu undrošību, —piebilda Rīpičīps, —tad dabūsiet pa brīnīties, redzēdami, cik daudzus mēs pirms savas nāves spēsim nogalināt.
— Nu, — sacīja priekšnieka balss. — Tas ir garš stāsts. Varbūt mēs varētu apsēsties?
Balss priekšlikums tika dedzīgi atbalstits, taču nārnieši palika stāvam.
— Redziet, —iesāka priekšnieka balss. —Lieta ir šāda. Šī sala kopš neminamiem laikiem piederējusi diženam burvim. Un mēs visi esam — vai varbūt, ja tā var izteikties, es varētu sacīt: bijām —viņa kalpi. Lieki netērējot vārdus, šis burvis, par kuru es runāju, lika mums darīt kaut ko tādu, kas mums nepatika. Un kāpēc nepatika? Tāpēc, ka mēs to negribējām darīt. Nu un tad šis pats burvis briesmīgi sadusmojās, jo man jums jāteic, ka sala piederēja viņam un viņš nebija pieradis, ka viņam neklausa. Ziniet, viņš bija traki nelokāms. Bet, pag, pag, kur es paliku? Ak jā, un tad šis burvis uzgāja augšstāvā (jo jums jāzina, ka viņš turēja visus savus burvju rīkus augšā, bet mēs mitām apakšstāvā), tātad viņš uzgāja augšstāvā un mūs nobūra. Nobūra par neglīteņiem. Ja jūs mūs tagad redzētu (pēc manām domām, jūs varat būt pateicīgi savām zvaigznēm, ka to nespējat), jūs neticētu, kādi mēs izskatījāmies, pirms tikām pataisīti par neglīteņiem. Jūs patiešām neticētu. Tā nu mēs visi bijām tik pretīgi, ka nespējām cits uz citu paskatīties. Ko mēs toreiz izdarījām? Es jums pateikšu, ko. Mēs nogaidījām, līdz mums šķita, ka šitais burvis pēcpusdienā gulēs dienvidu, un tad uzlīdām augšstāvā un bez kauna, bez goda piezagāmies pie viņa burvību grāmatiņas, lai redzētu, vai varam kaut ko darīt pret to izķēmošanu. Bet mēs visi bijām nosvīduši gluži slapji un trīcējām, nav ko jūs krāpt. Tomēr, ticat vai neticat, varu jums apzvērēt, ka nejaudājām atrast ne tik, cik melns aiz naga, kur būtu rakstīts, kā tikt vaļā no neglītuma. Bet laiks ritēja, un mēs baidījāmies, ka jebkurā mirklī var uzmosties vecais kungs, — es odu pēc sviedriem, tāpēc nedomāju jūs krāpt — un, ilgi netērējot laiku, nezinu, vai darījām pareizi vai nepareizi, galu galā mēs uzzinājām burvju vārdus, kas spēj padarīt cilvēkus neredzamus. Un mēs domājām, ka labāk būt neredzamiem nekā palikt tādiem ķēmiem, kādi toreiz bijām. Un kāpēc gan ne? Tā mēs justos labāk. Tā nu mana mazā meitiņa, kas ir apmēram jūsu mazās meitenes gados un jauks bērns (tāda viņa bija pirms izķēmošanas, kaut arī tagad…), — bet labāk mazāk runāt, ātrāk visu vērst par labu — redziet, mana mazā meitiņa norunāja burvju vārdus, jo tam, kas tos runā, vajadzēja būt vai nu mazai meitenei, vai pašam burvim, ja jūs saprotat, ko es gribu sacīt, jo citādi burvesdba nebūtu iedarbojusies. Un kāpēc ta' to bij' nedarīt? Nekas taču nenodka. Tā nu mana Klipsija norunāja burvju vārdus (man gan vajadzēja jums pateikt, ka viņa prot lieliski lasīt), un mēs visi kļuvām tik neredzami, cik neredzamus mūs var vēlēties. Ticiet man, ka bija tīrais atvieglojums neredzēt citam cita seju. Vismaz sākumā, tomēr patlaban, vārdu sakot, mums līdz nāvei apnicis būt neredzamiem. Un ir vēl
viena padarīšana. Man ne prātā neienāca, ka šitais burvis (tas, par ko es jums stāsdju iepriekš) arī neredzams vandīsies riņķī. Katrā ziņā mēs kopš tās dienas viņu ne reizes neesam redzējuši. Tāpēc mēs nezinām, vai viņš ir beigts vai aizlasījies projām, vai arī gluži vienkārši sēž neredzams augšstāvā, vai varbūt nonāk lejā un tur klīst apkārt neredzams. Un, ticiet man, nav jēgas ausīties, jo viņš vienmēr tipināja apkārt basām kājām, nesaceldams lielāku troksni nekā liels, pūkains kaķis. Un es jums, kungi, teikšu skaidri un gaiši — tas krīt vairāk uz nerviem, nekā cilvēks spēj paciest.
Tāds bija priekšnieka balss stāsts, tomēr stipri saīsināts, jo esmu izlaidis to, ko teica pārējās balsis. Īstenībā priekšnieks netika tālāk par sešiem septiņiem vārdiem, kad viņu jau pārtrauca biedru piekrišanas saucieni un uzmundrinājumi, kas nārniešus darīja vai trakus aiz nepacietības. Kad stāsts bija galā, iestājās ļoti ilgs klusums.
— Bet kāds tam visam sakars ar mums? — beidzot ierunājās Lūsija. — Es nesaprotu.
— Lai Dievs man žēlīgs, ja esmu aizmirsis un izlaidis visbūtiskāko! — iesaucās priekšnieka balss.
— To jūs esat darījis, to jūs esat darījis, — milzīgā sajūsmā auroja citas balsis. — Neviens cits nespētu to tik veiksmīgi un meistarīgi aizmirst. Turpiniet tāpat, priekšniek, turpiniet tāpat.