— Man taču nav jāpārstāsta viss no jauna? — atsāka priekšnieks.
— Nē, protams, ne, — sacīja Kaspians un Edmunds.
— Nu tad, īsi sakot, — turpināja atkal tā pati balss, — mēs esam nogaidījušies veselu mūžību uz kādu mazu, jauku meitenīti no svešām zemēm — tādu, kāda varētu būt jūs, jaunkundzīt, — kura tad nu uzietu augšstāvā, piezagtos pie burvja grāmatas un atrastu burvesdbas vārdus, kas atbrīvotu mūs no neredzamības, un izteiktu tos. Un mēs visi apzvērētu, ka pirmajiem svešiniekiem, kas izkāptu šajā salā (un kuriem līdzi būtu maza, jauka meitenīte, jo, re-re, ja tās nebūtu, tad būtu cita runa), mēs neļautu aiziet prom dzīviem, ja viņi nedarītu to, kas mums vajadzīgs. Un tāpēc, kungs, ja jūsu mazulīte nebūs ar mieru pildīt sev uzdcēto cildeno darbu, mūsu sāpīgais pienākums būs jums visiem pārgriezt rīkles. Tā teikt, kārtības labad. Ceru, ka jūs neapvainosieties.
— Neredzu visus tos jūsu ieročus, — iebilda Rīpičīps. —Vai tie arī ir neredzami? — Tik tikko viņš bija to izteicis, tā atskanēja švīkstoņa, un nākamajā brīdī kādā no kokiem viņu aizmugurē drebēdams iedūrās šķēps.
— Tas ir šķēps, jā gan, tas viņš ir, — sacīja priekšnieka balss.
— Ir gan, priekšniek, nudien ir, — piebalsoja citi.
— Jums ir pilnīga taisnība.
— Un to meta mana roka, — nerimās priekšnieks,
— kad lietas atdalās no mums, tās kļūst redzamas.
— Bet kāpēc jūs gribat, lai to izdaru es? — vaicāja Lūsija.
— Kāpēc to nedara neviens no jums pašiem? Vai jums meiteņu nav?
—Mēs n-neiedrošināmies, mēs n-neiedrošināmies, — klaigāja visas balsis. — Mēs vairs uz augšstāvu neejam.
— Citiem vārdiem sakot, — sacīja Kaspians, — jūs prasāt, lai šī dāma dodas zināmās briesmās, kuras jūs neiedrošināties lūgt uzņemties savām māsām un meitām.
— Tieši tā, tieši tā, — mundri atsaucās balsis. — Ļoti labi sacīts, labāk pat nav iespējams. Jums ir vērā ņemama izglītība, nudien ir. Tas redzams katram.
— Nu, ja pārdomā visus šos nedzirdētos… — iesāka Edmunds, taču Lūsija viņu pārtrauca.
— Vai man būtu jāiet uz augšstāvu naktī, vai arī es varētu to darīt dienas laikā?
— A, dienā, katrā ziņā dienā, — steidzīgi atsaucās priekšnieks, — naktī ne. Neviens neko tādu no jums neprasa. Iet uz augšstāvu, kad ir tumšs? Nē-e.
— Nu tad labi, es to izdarīšu, — Lūsija atteica.
— Nē, — viņa turpināja, pagriezdamās pret citiem,
— nemēģiniet mani atrunāt. Vai jūs neredzat, ka tam nav jēgas? Viņu taču ir nez cik duču. Mēs ar viņiem cīnīties nevaram. Turpretī, izvēloties otro piedāvājumu, pastāv zināma iespēja.
— Bet burvis! — iesaucās Kaspians.
— Es zinu, — teica Lūsija. — Tomēr varbūt viņš nav tik ļauns kā neredzamie tēli. Vai jums neliekas, ka šie cilvēki nav sevišķi drosmīgi?
— Gudri jau nu viņi, protams, nav, — secināja Jūstess.
— Paklau, Lū, — teica Edmunds. — Mēs patiešām nevaram ļaut tev rīkoties. Pajautā Rīpam, es nešaubos, ka viņš sacīs tieši to pašu.
— Tomēr tas nozīmē glābt ne vien jūsu dzīvību, bet arī manējo, — Lūsija nepiekāpās. — Es, tāpat kā jebkurš cits, negribu, lai mani sacērt gabalos ar neredzamiem zobeniem.
—Viņas augstībai taisnība, —teica Rīpičīps. —Ja mēs varētu būt droši, ka kaujā paglābtu viņu, mūsu pienākums būtu skaidrs un vienkāršs. Taču man liekas, ka drošības mums nav nekādas. Un pakalpojums, ko viņi prasa, nekādā ziņā neaptraipa viņas augstības godu, tas ir cildens un varonīgs solis. Ja karalienes sirds mudina viņu riskēt, dodoties pie burvja, es viņu no tā neatrunāšu.
Tā kā neviens nekad nebija redzējis Rīpičīpu no kaut kā baidāmies, viņam, tā runājot, nepiemita ne mazākā neveiklības sajūta. Turpretī zēni, kas visi bieži vien bija no kaut kā baidījušies, tumši piesarka. Neredzamie cilvēki skaļi urravoja, kad tika paziņots nārniešu lēmums, un priekšnieka balss (kuru dedzīgi atbalstīja visi citi) uzaicināja ceļiniekus ierasties vakariņās un nakti pavadīt salinieku mājā. Jūstesam negribējās ielūgumu pieņemt, bet Lūsija sacīja: — Esmu droša, ka viņi nav nekādi nodevēji. Nepavisam pēc tādiem neizklausās.—Arī pārējie piekrita. Un, skaļas, trokšņainas dunas pavadīti (turklāt duna kļuva vēl skaļāka, kad viņi iegāja karogotajā, atbalsīm pieskandinātajā pagalmā), visi atkal atgriezās lielajā namā.
Desmita nodaļa Burvju grāmata
Neredzamie karaliski pacienāja viesus. Bija ļoti jocīgi noskatīties, kā trauki un ēdieni nonāk uz galda, jo nebija redzams, ka tos kāds atnestu. Būtu ļod jocīgi pat tad, ja tie virzītos vienādā attālumā no grīdas, kā varētu gaidīt, ja tos nestu neredzamas rokas, taču tā nenotika. Trauki kustējās pa garo ēdamzāli palēkdamies un buksnīdamies lejup. Katra lēciena augstākajā punktā šķīvji atradās gaisā apmēram piecpadsmit pēdu augstumā, tad tie šāvās lejup un pēc brīža pēkšņi apstājās apmēram trīs pēdu attālumā no zemes. Kad šķīvja saturs bija kaut kas līdzīgs virai vai mērcei, iznākums bija diezgan bēdīgs.
— Es par šiem ļaudīm sāku just lielu ziņkāri, —Jūstess iečukstēja Edmundam ausī. — Kā tev šķiet, vai viņi vispār ir cilvēki? Es teiktu, ka diez vai viņi nav līdzīgāki lieliem sienāžiem vai milzu vardēm.
— Patiešām tā izskatās, — teica Edmunds. — Tikai neiedzen Lūsijai galvā domu par sienāžiem. Kukaiņi viņai diez kā nepatīk, īpaši lielie.
Maltīte būtu bijusi patīkamāka, ja ēšana nenotiktu bezgala nevīžīgi un ja saruna nesastāvētu no vienām vienīgām piekrišanas izpausmēm. Neredzamie piekrita itin visam. Patiesībā vairums viņu piezīmju bija tādas, kurām grūti būtu iebilst: «Es jau allažiņ saku —ja cilvēkam gribas ēst, viņš labprāt kaut ko gremos,» — vai: «Nu jau satumst, naktī tā notiek vienmēr,» — vai pat: «A, jūs esat atbraukuši pāri jūrai. Varens slapjums, vai ne?»
Lūsija savukārt neviļus lūkojās uz, tumšo durvju caurumu, kas veda uz kāpnēm (viņa no savas vietas pie galda varēja to redzēt), un prātoja, ko viņa atradis augšstāvā, kad nākamajā rītā dosies pa tām augšup. Taču citādi maltīte bija garšīga — sēņu zupa, vārīta cāļa gaļa, karsts, sutināts šķiņķis, ērkšķogas, sarkanās jāņogas, biezpiens, krējums, piens un medalus. Visiem medalus gāja pie sirds, tikai Jūstesam vēlāk nācās nožēlot, ka to dzēris. Kad Lūsija nākamajā rītā pamodās, šķita, ka pienākusi diena, kad jākārto kāds pārbaudījums vai jāiet pie zobārsta. Bija skaidrs rīts, pa viņas istabas vaļējo logu iekšā un ārā dūkdamas lidoja bites, un maurs ārpusē izskatījās visai līdzīgs Anglijas zālieniem. Meitene piecēlās, apģērbās un pie brokastu galda pūlējās runāt un ēst kā vienmēr. Tad, noklausījusies priekšnieka balss rīkojumus par to, kas augšā darāms, viņa pārējiem pateica ardievas un, vairāk nesakot ne vārda, piegāja pie kāpnēm un devās augšā, nepamezdama ne skata atpakaļ.
Bija pavisam gaišs, un tā jau šķita laba zīme. Tieši pretī Lūsijai pirmā kāpņu posma augšgalā atradās logs. Kamēr viņa kāpa augšā, varēja dzirdēt, kā lejā, hallē, tikšķ senlaicīgs pulkstenis. Tad viņa bija nonākusi uz kāpņu laukumiņa, un vajadzēja iegriezties pa kreisi nākamajā kāpņu posmā, un no turienes pulksteņa tikšķi vairs nebija sadzirdami.
Nu viņa atradās kāpņu augšdaļā. Lūsija palūkojās apkārt un ieraudzīja garu, platu gaiteni ar lielu logu viņā galā. Acīmredzot gaitenis stiepās visā mājas garumā. To rotāja kokgriezumi un paneļi, grīdu sedza paklājs, un abpus gaitenim atradās daudzas durvis. Lūsija stāvēja pavisam klusu. Nebija dzirdams ne peles pīkstiens, ne mušas spindzoņa, ne aizkaru plandēšana, itin nekas — tikai viņas pašas sirdspuksti.