— Pēdējās durvis pa kreisi, —viņa pati sev sacīja. Likās diezgan nepatīkami, ka tās ir pēdējās. Lai pie tām nokļūtu, vajadzēs iet garām visām citām. Un burvis varētu atrasties jebkurā istabā — aizmidzis, nomodā, neredzams vai pat miris. Bet ar domāšanu vien nekas nebija līdzēts. Lūsija devās uz priekšu. Grīdsega bija tik bieza, ka viņas soļus nevarēja dzirdēt.
— Pagaidām vēl nav ko baidīties, — meitene mēģināja sev iestāstīt. Un gaitenis nepārprotami bija mierīgs, saules apspīdēts; varbūt vienīgi mazliet par klusu. Būtu jauki, ja durvis nebūtu apgleznotas ar dīvainām, sarkanām zīmēm — izlocītām, sarežģītām kontūrām, kam acīmredzot piemīt kāda jēga, un iespējams, ka šī jēga varētu būt diezgan nepatīkama. Jaukāk būtu arī, ja pie sienām nekarātos šīs maskas. Nevarēja jau teikt, ka tās būtu tieši neglītas — vismaz ne tik ļoti neglītas, taču tukšie acu dobumi izskatījās savādi. Ja ļaus iztēlei vaļu, viņai drīz sāks likties, ka, līdzko viņa uzgriezīs tām muguru, maskas sāks darīt nezin ko.
Laikam bija paiets garām jau sestajām durvīm, kad viņa pirmo reizi sajuta īstas bailes. Jo kādu mirkli viņa gandrīz noteikti sajuta, ka mazs, ļauns, bārdains vieplis izliecies ārā no sienas un vaibstīdamies skatās uz viņu. Lūsija piespiedās apstāties un uz to paskatīties. Bet tā nemaz nebija seja. Tas bija mazs spogulītis — tieši tik liels un ar tādiem apveidiem kā Lūsijas pašas sejiņa — ar matiem virs pieres un nokarenu bārdu, tā ka, skatoties spogulī, paša atspulgs ievietojās
matu un bārdas ietvarā un likās, ka šis ietvars pieder skatītāja sejai.
— Es tikai ar acu kaktiņu garāmiedama ieraudzīju pašas atspulgu, — Lūsija sev teica. — Tas arī bija viss. No tā nav ko baidīties. — Taču viņai nepatika pašas seja matu un bārdas ielokā, un viņa devās tālāk. (Es nezinu, kam bārdainais spogulis bija domāts, jo neesmu burvis.)
Pirms Lūsija piegāja pie kreisās puses pēdējām durvīm, viņa sāka gudrot, vai gaitenis nav kļuvis garāks, kopš viņa sākusi pa to iet, un vai tā ir daļa no šīs mājas burvestībām. Tomēr beidzot viņa nokļuva galā. Durvis bija vaļā.
Tā bija liela telpa ar trim augstiem logiem, un sienas no grīdas līdz griestiem aizklāja grāmatu plaukti — tik daudz
grāmatu Lūsija vēl nekad nebija redzējusi. Tur bija sīkas, mazas grāmatiņas, biezas un nopietnas grāmatas, grāmatas, kuru apjoms pārsniedza jebkuru baznīcas Bībeli, ko jūs jelkad esat redzējuši; visas tās bija iesietas ādas vākos un oda tā, kā ož vecum veci, gudri un burvestību pilni sējumi. Taču Lūsija zināja, ka viņai šīs jāatstāj mierā. Jo grāmata, Burvju grāmata, bija novietota uz lasāmās pults pašā istabas vidū. Lūsija redzēja, ka viņai jālasa stāvot (vispār istabā krēslu nemaz nebija) un ka lasot būs jāstāv ar muguru pret durvīm. Tāpēc meitene tūdaļ pagriezās, lai aizvērtu durvis. Tās nepadevās.
Te nu daži ļaudis Lūsijai šajā jautājumā nepiekritīs, turpretī es uzskatu, ka viņai bija pilnīgi taisnība. Viņa sacīja, ka nebūtu satraukusies, ja varētu aizvērt durvis, turpretī stāvēt tādā vietā kā šī ar vaļējām durvīm turpat aiz muguras bijis nepatīkami. Es būtu juties gluži tāpat. Taču neko nevarēja darīt.
Viens, kas meitenē viesa lielas raizes, bija grāmatas apjoms. Priekšnieka balss nebija jaudājusi kaut aptuveni pateikt, kurā vietā grāmatā meklēt burvestību, kā padarīt kaut ko redzamu. Viņš pat likās diezgan pārsteigts, ka viņa to vaicā. Viņš domāja, ka Lūsijai grāmata jālasa no paša sākuma, līdz viņa nonāks pie īstās vietas; acīmredzot viņam pat neienāca prātā, ka vajadzīgo vietu kādā grāmatā varētu atrast arī citādā ceļā.
— Bet tas taču var prasīt dienas un nedēļas! —iesaucās Lūsija, lūkodamās uz milzīgo sējumu. — Un man jau tagad ir tāda sajūta, it kā es šajā vietā atrastos stundām ilgi.
Viņa piegāja pie lasāmpults un uzlika roku uz grāmatas;
tai pieskaroties, pirksti notrīcēja, it kā grāmata būtu pilna elektrības. Meitene mēģināja to atvērt, bet sākumā nevarēja to izdarīt; tomēr tas tā bija tikai tāpēc, ka vākus saturēja divas svina skavas, un, kad viņa tās bija attaisījusi, sējums atvērās diezgan viegli. Un kāda grāmata tā bija!
Rakstīta, nevis iespiesta, rakstīta skaidrā, līdzenā rokrakstā, ar platām lejupejošām un tievām augšupejošām līnijām, to bija vieglāk lasīt nekā iespiesto, un tā bija tik skaista, ka Lūsija veselu minūti nekustīgi vērās tajā un piemirsa lasīšanu. Papīrs bija plāns un gluds, un no tā plūda jauka smarža; lapu malās un ap krāsainajiem, lielajiem burtiem katras burvestības sākumā vijās gleznojumi.
Titullapas un virsrakstu nebija; burvestības sākās bez tiem, un pirmajās nebija nekā īpaši svarīga. Tās bija pamācības, kā tiktvaļā no kārpām (vajadzēja mēnessgaismā mazgāt rokas sudraba bļodā), kā ārstēt zobu sāpes un krampjus un arī kā saņemt bišu spietu. Attēls, kurā bija redzams vīrietis, kuru moka zobu sāpes, bija tik dzīvīgs, ka lasītājam, kurš pārmērīgi ilgi tajā lūkotos, pašam sāktu sāpēt zobi, un zeltainās bites, ar kurām bija apgleznota ceturtā burvestība, brīdi šķita patiesi lidojam.
Lūsija tik tikko spēja atrauties no pirmās lappuses, taču, kad viņa to pāršķīra, nākamā izrādījās tikpat interesanta.
— Bet man tak jāturpina, — viņa pati sev atgādināja. Un pāršķīra apmēram trīsdesmit lapas. Ja viņa būtu spējusi tās atcerēties, tad smeltos pamācības, kā atrast apslēptu mantu, kā atcerēties aizmirstas lietas, kā aizmirst kaut ko tādu, ko negribas atcerēties, kā izprast, vai cilvēks runā patiesību, kā piesaukt vēju (vai likt tam rimties), miglu, sniegu, krusu, lietu; kā gremdēt ļaudis burvju miegā vai kā apveltīt kādu ar ēzeļa galvu (kā viņi darījuši ar nabaga Botomu). Un, jo ilgāk viņa lasīja, jo brīnumainākas un patiesīgākas kļuva zīmētās ainas.
Tad viņa nonāca pie kādas lappuses ar tik spilgti raibām ainām, ka gandrīz vai grūti bija pamanīt tekstu. Grūti gan — taču Lūsija pamanīja pirmos vārdus. Tie skanēja:
Nekļūdīga iespēja padarīt meiteni, kas izrunā šos vārdus, skaistāku par visiem mirstīgajiem. Lūsija raudzījās uz attēliem, pieliekusi galvu lappusei, un, kaut gan pirms tam tie bija šķituši pārāk blīvi un juceklīgi, tagad sāka šķist pavisam skaidri. Pirmajā attēlā kāda meitene stāvēja pie pults un lasīja milzīgu grāmatu. Un viņa bija ģērbusies tieši tāpat kā Lūsija. Nākamajā attēlā Lūsija (jo attēlā redzamā meitene patiešām bija pati Lūsija) stāvēja izslējusies, ar vaļēju muti un diezgan naidīgu sejas izteiksmi, skandēdama vai skaitīdama tādus kā burvju vārdus. Trešajā attēlā viņa bija kļuvusi skaistāka par visiem mirstīgajiem. Bija savādi: ja padomāja, cik sākumā attēli bija izskatījušies mazi, tagad tie likās tikpat lieli, cikīstā Lūsija; un viņas abas raudzījās viena otrai acīs, un īstā Lūsija pēc brīža novērsās, jo otras Lūsijas skaistums viņu apžilbināja, kaut arī viņa joprojām šajā daiļajā sejā saskatīja zināmu līdzību ar sevi. Un nu attēli sāka žigli virknēties cits aiz cita. Viņa redzēja sevi sēžam augstā tronī Kalormenā kāda turnīrā, un visas pasaules karaļi ar ieročiem rokās sacentās, slavinādami viņas daiļumus. Pēc turnīriem sekoja īsti kari, un visa Nārnija un Arčenlenda, Telmāra un Kalormena, Galma un Terebintija tapa nopostītas, «karaļiem, hercogiem un citiem augstmaņiem» trakā niknumā pūloties iemantot viņas labvēlību. Tad notikumu vieta mainījās, un Lūsija, kas joprojām bija skaistāka par visiem mirstīgajiem, atradās Anglijā. Un no Amerikas atgriezās Sjūzena (kas allaž ģimenē tika uzskatīta par skaistāko). Attēlā redzamā Sjūzena izskatījās gluži kā īstā Sjūzena, tikai neglītāka un ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Un Sjūzenu mocīja skaudība, ka Lūsija ir tik žilbinoši daiļa, taču tam nebija nekādas nozīmes, jo Sjūzena vairs nevienu neinteresēja.