— Es izrunāšu šo burvestību, — sacīja Lūsija. —Man vienalga. Es to darīšu. —Viņa pateica «Man vienalga», jo viņa ļoti labi apzinājās, ka nedrīkst tā rīkoties.
Taču, kad viņa atkal pievērsa skatienu burvestības pirmajiem vārdiem, tad teksta vidū, kur iepriekš nebija atradies neviens attēls, —Lūsija to skaidri apzinājās —viņa ieraudzīja lielu lauvas seju, un šis lauva, kas viņā caururbjoši raudzījās, bija pats Aslans. Viņš bija uzkrāsots tik spoži zeltains, ka šķita nākam ārā no lappuses viņai pretī; un vēlāk Lūsija nekad vairs nejutās īsti pārliecināta, vai viņš nav mazliet sakustējies. Vismaz viņa sejas izteiksme Lūsijai bija saprotama pavisam labi. Viņš rūkdams bija plati atņirdzis zobus. Meitene drausmīgi izbijās un steidzīgi pāršķīra lapu. Mazliet vēlāk Lūsija ieraudzīja burvestības vārdus, kas paskaidroja, kā var uzzināt, ko par jums domā draugi. Tagad Lūsija būtu gaužām vēlējusies izmēģināt iepriekšējo burvestību, to, kas cilvēku padarījis skaistāku par visiem mirstīgajiem. Tāpēc viņa nolēma — lai adīdzinātu sev to, ka nav izsacījusi iepriekšminēto, viņa ņems un pateiks šīs lappuses burvju vārdus. Viss notika steigā — bailēs par to, ka lēmumu atkal gribēsies mainīt. Lūsija pateica, ko bija izdomājusi (mani nekas nepiedabūs atklāt, kādi bija šie vārdi). Tad viņa gaidīja, lai kaut kas notiek. Tā kā nekas nenotika, meitene sāka pētīt attēlus. Un tūdaļ ieraudzīja, ko nemūžam nebija gaidījusi, proti, vilciena trešās klases (pirms 2. pasaules kara arī Latvijā bija trīs vagonu paveidi: pirmās klases — vislabāk iekārtotie, otrās un trešās — visvienkāršāk iekārtotie, ar cietiem sēdekļiem —tiilk.piez.) vagonu, kurā sēdēja divas skolnieces. Viņa tās tūlīt pazina. Tās bija Mārdžerija Prestona un Enna Federstouna. Taču tagad tas bija kaut kas daudz vairāk nekā attēls vien. Tā bija dzīva aina. Viņa redzēja, kā gar logiem zibēja telegrāfa stabi. Tad pamazām (līdzīgi tam, kā pakāpeniski skaļāka kļūst radio skaņa) Lūsija izdzirda, ko viņas runā.
— Vai šajā semestrī tu draudzēsies arī ar mani? — vaicāja Enna. — Varbūt joprojām veltīsi laiku vienīgi Lūsijai Pevensijai?
— Nesaprotu, ko tu domā ar vārdiem — «draudzēsies arī ar mani», — Mārdžorija atteica.
— Saproti gan,—attrauca Enna.—Pagājušajā semestrī tu čukstējies vienīgi ar viņu.
— Nē, tā es nedarīju, — Mārdžorija noliedza. — Tāda muļķe es vairs neesmu. Vienā ziņā jau gan Lūsija ir gluži jauka meitene. Taču pirms semestra beigām viņa, manuprāt, kļuva trakoti apnicīga.
— Nu, tādas iespējas tu nākamībā vairs nebaudīsi! — iesaucās Lūsija. — Mazā, divkosīgā lapsa! — Taču pašas balss skaņa tūlīt atgādināja, ka viņa runā ar attēlu un ka īstā Mārdžorija ir tālu projām citā pasaulē.
— Hm, — Lūsija klusu noteica. — Es gan par viņu biju labākās domās. Pagājušajā semestrī es visādi palīdzēju un atbalstīju viņu, bet pārāk daudzas meitenes to vis nedarītu. Un kas to būtu domājis no Ennas Federstounas! Diez vai visas manas draudzenes ir tādas? Te ir vesela gūzma citu bilžu. Nē. Pārējās es vairs neskatīšos. Neparko, neparko, — un ar lielu piespiešanos viņa pāršķīra lappusi, iepriekš uz tās nobirdinājusi lielu dusmu asaru.
Nākamajā lappusē viņa atrada burvestību «garastāvokļa uzlabošanai». Attēlu te bija mazāk, bet tie izskatījās skaisti. Un Lūsija apjauta, ka rakstīto lasa vairāk kā stāstu, nevis kā burvestību. Tā turpinājās triju lappušu garumā, un, netikusi trešajai līdz beigām, viņa vispār bija aizmirsusi, ka lasa. Lūsija stāstā bija iedzīvojusies, it kā tas būtu patiess notikums, un arī visi attēli bija kā dzīvi. Nonākusi trešajai lappusei līdz beigām, Lūsija noteica: —Tas ir visskaistākais stāsts, kādu es jebkad esmu lasījusi vai jelkad savā mūžā vēl lasīšu. Ai, es vēlētos, kaut varētu turpināt tādu lasīšanu desmit gadus. Vismaz pārlasīt gan pārlasīšu.
Taču te nu grāmata apliecināja savu burvju spēku. Lappuses atpakaļ nešķīrās. Labās puses lappuses varēja pašķirt uz priekšu, kreisās puses atpakaļ — ne.
— Vai, cik muļķīgi! — Lūsija iesaucās. — Man tā gribējās izlasīt stāstu vēlreiz! Nu, vismaz man tas jāatceras. Pamēģināšu… tas bija… par… ak tu mī un žē, viss atkal pagaist no atmiņas. Un pat šī pēdējā lappuse šķiet izbālējusi. Tā ir ļoti savāda grāmata. Kā es varēju to aizmirst? Stāsts bija par krūzīti, zobenu, koku un zaļu pakalnu, tik daudz es zinu. Bet vairāk nespēju atcerēties. Ko man darīt?
Un viņa nekad to arī neatcerējās, un kopš tās dienas, ja Lūsija kādu stāstu uzskata par labu, tad tas ir tāds, kas atgādina burvju grāmatā lasīto un aizmirsto.
Viņa pašķīra lappuses tālāk un, sev par pārsteigumu, redzēja, ka uzšķirtajā lappusē nav attēlu. Taču pirmie vārdi vēstīja: «Burvestība, kas ļauj apslēpto darīt redzamu.» Viņa izlasīja tekstu, lai pārliecinātos, ka saprot visus grūtos vārdus, un tad izrunāja tos skaļi. Un tūlīt zināja, ka burvestība iedarbojas, jo, skaļi lasot vārdus, lielie burti lappuses sākumā iekrāsojās un lapu malās parādījās raibi attēli. Notika apmēram tā, kā turot virs liesmas to, kas rakstīts ar neredzamu tinti, un rakstītais pamazām kļūst redzams. Tikai nespodrās citronsulas krāsas vietā (citronsula ir visvieglāk sabrūvējamā neredzamā tinte) te parādījās zelta un spilgti sarkanas līnijas. Tie bija dīvaini attēli — ar daudzām būtnēm, kuru izskats Lūsijai lāgā nepatika. Un tad viņa nodomāja: — Laikam es visu esmu padarījusi redzamu, turklāt ne jau tikai bungātājus vien. Iespējams, ka tādā vietā kā šī apkārt slaistās citi neredzami radījumi. Nevaru apgalvot, vai gribēšu tos visus skatīt vaigā.
Šajā brīdī Lūsija izdzirda, ka pa gaiteni viņai aiz muguras tuvojas smagi, bet vienlaikus arī mīksti soļi, un, protams, atmiņā atausa stāsts par burvi, kas staigā basām kājām un nesaceļ lielāku troksni par kaķi. Allaž ir prātīgāk apgriezties nekā ļaut kādam zagties klāt no aizmugures. Lūsija apgriezās.
Tad viņas seja iegaismojās, un kādu mirkli viņa izskatījās gandrīz tikpat skaista kā otra Lūsija attēlā, taču pati viņa, protams, to neapzinājās un, sajūsmā iesaukusies, izstiepusi apskāvienam rokas, izskrēja pretī nācējam. Jo durvīs stāvēja pats Aslans, lauva — augstākais no visiem augstajiem karaļiem. Jo viņš bija taustāms un īsts, un silts un ļāva sevi skūpstīt un paslēpt seju spīdīgajā kažokā. Un, spriežot pēc dobjā, zemestrīces grāvieniem līdzīgā trokšņa, kas plūda no viņa krūtīm, Lūsija iedrošinājās nodomāt, ka viņš murrā.
— Ai, Aslan, — viņa sacīja, — cik tu esi labs, ka atnāci!
— Es šeit biju visu laiku, — viņš atteica, — bet tu mani tikko kā padarīji redzamu.
— Aslan, — Lūsija, gandrīz pārmezdama, iesaucās. — Nesmejies par mani! It kā es varētu paveikt kaut ko tādu, kas tevi padarītu redzamu!
— Tā notika, — sacīja Aslans. — Vai tu domā, ka es pats saviem likumiem nepakļaujos?
Pēc īsa klusuma brīža viņš ierunājās vēlreiz.
— Bērns, — viņš teica, — man liekas, ka tu slepus esi kaut ko noklausījusies.
— Slepus noklausījusies?
— Tu klausījies, ko divas tavas skolasbiedrenes sacīja par tevi.