— Ak to? Man neienāca prātā, ka tā ir noklausīšanās, Aslan. Vai tad tā nebija burvestība?
— Izspiegot cilvēkus ar burvestību ir tas pats, kas izspiegot viņus ar citiem paņēmieniem. Un tu savu draudzeni novērtēji nepareizi. Viņai ir vājš raksturs, bet viņa tevi mīļo. Viņa baidījās no vecākās meitenes un teica to, ko patiesībā nedomā.
— Manuprāt, es nekad nespēšu aizmirst, ko dzirdēju viņu sakām.
— Nē, nespēsi.
— Ak, Dievs! — Lūsija iesaucās. — Vai es esmu visu sabojājusi? Vai tu gribi sacīt, ka mūsu draudzība būtu turpinājusies, ja tas nebūtu noticis, un ka mēs kļūtu patiešām sirsnīgas draudzenes, un varbūt pat — uz visu mūžu… un ka tagad tā nekad nenotiks?
— Bērns, teica Aslans. — Vai es tev reiz agrāk jau nepaskaidroju, ka neviens nekad nedabū zināt, kas būtu noticis?
—Jā, Aslan, tu izskaidroji, — Lūsija piekrita. — Man žēl. Bet, lūdzu…
— Saki vien, dārgumiņ.
— Vai es jebkad varēšu izlasīt vēlreiz to stāstu, ko nespēju atcerēties? Vai tu man to pastāstīsi, Aslan? Ai, dari to, lūdzu, lūdzu.
—Jā, kā tad, es tev to stāstīšu gadu pēc gada. Bet nu nāc. Mums jāsatiekas ar mājas saimnieku.
.
Vienpadsmitā nodaļa Polsterkājdulburi kļūst domīgi
Lūsija devās lielajam lauvam pa pēdām, izgāja gaitenī un tūdaļ ieraudzīja nākam pretī vecu vīru basām kājām. Viņš bija ģērbies sarkanā uzsvārcī. Baltos matus apvija ozollapu vainags, bārda krita līdz jostasvietai, un viņš balstījās uz dīvaini izgriezta zižļa. Ieraudzījis Aslanu, viņš zemu palocījās un teica:
— Esiet sveicināts, kungs, mazākajā no saviem namiem.
— Vai tu, Koriakin, nogursti, valdīdams pār tādiem nesajēdzīgiem pavalstniekiem, kādus esmu nodevis tavā rīcībā?
— Nē, — burvis atteica, — viņi gan ir ļoti stulbi, bet nekā īsti ļauna nedara. Man tie radījumi sāk iepatikties. Reizēm varbūt esmu mazliet nepacietīgs, gaidīdams uz dienu, kad pār viņiem varēs valdīt ar gudrību, nevis ar šādām neaptēstām burvestībām.
— Visam savs laiks, Koriakin, — teica Aslans.
— Jā, visam savs īstenais laiks, kungs, — skanēja atbilde. —Vai grasāties viņiem parādīties?
— Nē-e, — teica lauva, klusi ierūkdamies, kas (pēc Lūsijas domām) nozīmēja to pašu, ko smiekli. —Viņi aiz bailēm zaudētu prātu. Daudzas zvaigznes novecos un nāks baudīt mūžīgo mieru šajās salās, pirms tavi ļaudis būs tam nobrieduši. Un šodien pirms saules rieta man jāapciemo rūķis Trampkins, kas padaban sēž Kērā Paravelā Nārnijas tronī, skaitīdams dienas līdz sava kunga Kaspiana pārbraukšanai. Es viņam pastāstīšu, Lūsij, visu par jums. Nevieb tik skumju vaidziņu. Mēs drīz atkal tiksimies.
— Lūdzu, Aslan, — Lūsija pajautāja, — ko tu domā ar vārdu «drīz»?
— «Drīz» var būt jebkurā laikā, — sacīja Aslans un vienā mirklī pazuda, atstādams Lūsiju divatā ar burvi.
— Projām ir! —viņš nopūtās. — Un mēs abi jūtamies pavisam nomākti. Tā notiek vienmēr, viņu nevar noturēt, viņš nav nekāds pieradinātais lauva. Un kā tev patika mana grāmata?
— Daudzas vietas man patiešām ļoti patika, — atteica Lūsija. — Vai jūs visu laiku zinājāt, ka esmu te?
—Nu, protams! Kad ļāvu dulburiem kļūt neredzamiem, zināju, ka tu drīz nāksi viņus atpestīt no burvestības. Nebiju gluži drošs, tieši kuru dienu tas notiks. Un šorīt es viņus īpaši neuzmanīju. Tu redzi, ka es arī sevi esmu padarījis neredzamu, un, kad esmu neredzams, allažiņ kļūstu gaužām miegains. Ei-ei — atkal es žāvājos. Vai tev gribas ēst?
— Laikam drusku gribas gan, — Lūsija atzinās.
— Man nav ne jausmas, cik pulkstenis.
— Nāc, — sacīja burvis. — Aslanam jebkurš laiks var nozīmēt «drīz», taču manā namā izsalkums vienmēr liek sevi manīt pulksten vienos.
Vecais vīrs noveda Lūsiju pa kāpnēm mazliet zemāk un atvēra durvis. Ieiedama meitene ieraudzīja, ka atrodas skaistā istabā, pilnā ar sauli un ziediem. Kad viņi ienāca, galds bija tukšs, bet tas, protams, bija burvju galds, un, vecajam vīram izsakot tikai vienu vārdu, parādījās galdauts, sudraba galda piederumi, šķīvji, glāzes un ēdieni.
— Ceru, ka tieši tas tev garšos, — viņš sacīja. — Mēģināšu cienāt tevi ar ēdamo, kas gatavots tavas dzimtenes gaumē, jo pēdējā laikā tev varbūt nekas tamlīdzīgs galdā nav likts.
— Ļoti garšīgi, — teica Lūsija, un tā arī bija. Karsta omlete, auksta jērgaļa un zaļie zirnīši, zemeņu saldējums, citronu dzēriens, ko malkot pie ēdiena, un visbeidzot — tase šokolādes. Burvis pats dzēra tikai vīnu un ēda vienīgi maizi. Nekā satraucoša viņa nevarēja saskatīt, un tā viņi abi ar Lūsiju drīz vien pļāpāja kā seni draugi.
— Kad iedarbosies burvju spēks? — vaicāja Lūsija.
— Vai dulburi tagad būs redzami?
—Jā gan, viņi jau tagad ir redzami. Tikai droši vien vēl guļ — dienvidū viņi allaž atpūšas.
— Un tagad, kad viņi būs redzami, vai jūs atbrīvosiet viņus no neglītā izskata? Vai padarīsiet viņus par tādiem, kādi tie bijuši sākumā?
— Tas nu ir diezgan kutelīgs jautājums, — sacīja burvis. — Redzi, tikai viņi vien domā, ka kādreiz pēc izskata bijuši skaisti. Viņi apgalvo, ka esot izķēmoti, bet es tā neteiktu. Daudzi cilvēki varbūt sacītu, ka viņu izskats tieši pēc pārmaiņas uzlabojies.
— Vai viņi ir dikti iedomīgi?
— Ir gan. Tāds vismaz ir dulburu priekšnieks, un viņš pārējos iemācījis turēties pie tādiem pašiem uzskatiem. Dulburi cieši tic katram viņa vārdam.
— Mēs to esam manījuši, — Lūsija atzinās.
— Jā, droši vien mēs satiktu labāk, ja šī priekšnieka nebūtu. Es varētu viņu noburt par kaut ko citu vai izdarīt tā, lai neviens netic ne vārdam, ko viņš saka. Bet man negribas tā rīkoties. Labāk lai viņi apbrīno savu priekšnieku, nekā neapbrīno nevienu.
— Vai jūs viņi neapbrīno? — Lūsija vaicāja.
—Nē, mani gan ne,—sacīja burvis. —To viņi neparko nedarītu.
— Kāpēc jūs viņus izķēmojāt, tas ir, ķērāties pie tādiem līdzekļiem, ko viņi sauc par izķēmošanu?
— Nu, viņi negribēja darīt, ko viņiem liek. Viņu pienākums ir kopt dārzus un audzēt visu, lai būtu ko ēst — ne jau man, kā viņi iedomājas, bet pašiem sev. Viņi neko tādu nedarītu, ja es nepiespiestu. Un dārzam, protams, vajadzīgs ūdens. Viss, ko es lūdzu, lai viņi darītu, bija nest ūdeni no strauta, nevis stampāt ar saviem spaiņiem divas vai trīs reizes dienā augšā uz avotu un sevi nogurdināt līdz bezjēdzībai, turklāt atceļā pusi no spaiņiem izšļakstot zemē. Taču viņi neparko nepiekāpās. Beigās viņi atteicās strādāt vispār.
— Vai viņi tiešām ir tik šausmīgi stulbi? — Lūsija brīnījās. Burvis nopūtās. — Tu neticētu, ja zinātu, kādas man ar viņiem bijušas grūtības. Pirms dažiem mēnešiem viņi nolēma mazgāt šķīvjus un nažus pirms pusdienām — sacīja, ka tā vēlāk ietaupīšoties laiks. Esmu pieķēris viņus, stādot vārītus kartupeļus; viņi saka — lai nebūtu jāvāra tad, kad tos novāks. Kādu dienu kaķis ielavījās piena kambarī, un divdesmit no viņiem vaiga sviedros pūlējās, nesdami ārā visu pienu; neviens neiedomājās, ka jāiznes kaķis. Bet es redzu, ka tu esi tikusi galā ar ēšanu. Iesim palūkoties uz dulburiem, tagad tie būs redzami.
Viņi iegāja otrā istabā, kas bija pilna ar spīdīgiem instrumentiem, kuru mērķis likās grūti izprotams, — tur atradās astrolāti, oreriji, hronoskopi, poezimetri, koriarnbusi un teodolindi —un tad, kad viņi bija piegājuši pie loga, burvis sacīja: — Re! Re, kur ir tavi dulburi!