— Es nevienu neredzu, — teica Lūsija. — Un kas ir šie sēņveidīgie uzkalniņi?
— Uzkalniņi, uz kuriem viņa norādīja, bija izkaisīti pa visu līdzeno zālienu. Katrā ziņā tie stipri atgādināja sēnes, taču bija krietni lielāki — kāti stiepās apmēram trīs pēdu augstumā, un cepurītes no vienas malas līdz otrai tādā pašā garumā. Uzmanīgāk ieskatoties, Lūsija pamanīja kātus
savienojamies ar cepurītēm nevis vidū, bet vienā pusē, kas piešķīra šiem priekšmetiem nelīdzsvarotu izskatu. Un pie katras kājas apakšas zālē gulēja kaut kas līdzīgs nelielai pauniņai. Patiesībā, jo ilgāk viņa platām acīm vērās uz redzamajiem priekšmetiem, jo mazāk tie izskatījās pēc sēnēm. Cepurītes nebija īsti apaļas, kā viņai sākumā bija šķitis. Tās bija vairāk garas nekā platas un vienā galā resnākas. Paunu bija daudz, piecdesmit vai vairāk.
Pulkstenis nosita trīs.
Tūlīt sākās kaut kas neparasts. Visas «sēnes» pēkšņi pagriezās ar mugurām uz augšu. Mazās paunas, kas bija atradušās pie kātu lejasgaliem, izrādījās galvas un augumi. Sēņu kājas patiešām bija kājas. Tomēr nevienam augumam
divu kāju nebija. Katram bija viena vienīga resna kāja tieši zem vidukļa (nevis vienā pusē kā cilvēkam, kuram vienas kājas trūkst); tās galā atradās milzīga pēda ar platiem pirkstiem, un pirksti bija viegli uzliekti uz augšu, tā ka viss kopā izskatījās pēc mazas smailītes. Lūsija aši aptvēra, kāpēc dulburi atgādinājuši sēnes. Viņi bija gulējuši plakaniski uz muguras — ar vienīgo kāju, taisni izstieptu gaisā, un milzīgo pēdu, pārklātu tai pāri. Vēlāk Lūsija uzzināja, ka tas ir viņu parastais atpūtas stāvoklis, jo pēdas sargāja kā no lietus, tā no saules, un vienkājiem atrasties zem paša pēdas allaž šķiet tikpat omulīgi kā patverties teltī.
— Vai, cik viņi jocīgi, cik jocīgi! — iesaucās Lūsija, spurgdama smieklos.—Vai jūs viņus par tādiem izveidojāt?
—Jā, jā. Pārveidoju dulburus par vienkājiem, —atzinās burvis. Viņš arī smējās, līdz pār vaigiem sāka ritēt asaras. — Bet pavēro vien, — viņš piebilda.
Bija vērts to darīt. Protams, šie mazie vienkājainie cilvēciņi nevarēja ne iet, ne skriet kā mēs. Viņi pārvietojās lecot — līdzīgi blusām vai vardēm. Un kādi bija šie lēcieni — itin kā katra lielā pēda sastāvētu no nez cik atsperēm. Un ar kādu būkšķi viņi atsitās pret zemi! Tā tad arī izrādījās dunoņa, kas iepriekšējā dienā bija mulsinājusi Lūsiju. Nu viņi lēkāja visos virzienos un saklaigājās cits ar citu: — Ei, puisi! Esam atkal redzami!
—Redzami esam gan, —sacīja kāds ar pušķainu, sarkanu mici. Tas acīmredzot bija vienkāju priekšnieks, — un man gribas teikt: ja puikas ir redzami, nu, tad viņi cits citu var saskatīt.
—Ā, tā jau ir, tā jau ir, priekšniek, —visi klaigāja.—Tā ir tā lieta. Nevienam nav skaidrāka saprāta par jums. Neviens nebūtu spējis to tik saprotami pasacīt.
— Viņa izmanījās mūs atburt, kamēr vecais gulēja, mazā meitene, — teica vienkāju priekšnieks. — Šoreiz mēs viņu esam pieveikuši.
— Tieši to mēs gribējām teikt arī paši, — koris skandēja. — Šodien jūsu vārdi ir stiprāki nekā jebkad, priekšniek. Turpiniet vien tā, turpiniet.
— Vai tiešām viņi iedrošinās tā runāt par jums? — vaicāja Lūsija. — Vakar šķita, ka viņi no jums baidās. Vai viņi iedomājas, ka jūs varbūt klausāties?
— Tā ir viena no dulburu dīvainībām, — teica burvis.
— Vienu mirkli viņi runā, it kā es visu vadītu un visu dzirdētu, un būtu ārkārtīgi bīstams. Nākamajā mirklī viņi domā, ka var mani apmānīt ar trikiem, kuriem pat bērns redzētu cauri, — tīrais negals.
— Vai viņus vajadzēs pārvērst sākotnējā izskatā? — Lūsija vaicāja. — Es tomēr esmu pārliecināta, ka nebūtu nekāda ļaunuma, ja viņus atstātu tādus, kādi ir. Vai viņiem tiešām tas liekas tik nepatīkami? Viņi šķiet traki laimīgi. Re, paraugieties — kāds lēciens! Kādi viņi izskatījās agrāk?
— Viņi bija parasti mazi rūķīši, —vecais burvis sacīja.
— Nebūt ne tik jauki kā tie, kas ir pie jums Nārnijā.
— Nudien būtu žēl pārveidot viņus atkal par tādiem, — Lūsija atkārtoja. —Viņi ir tik jocīgi un diezgan interesanti. Vai jums šķiet, ka labāk būtu, ja es viņiem to pateiktu?
— Nešaubos, ka tas būtu labi, ja vien viņu pauri to ņemtu pretī.
— Vai jūs atnāksiet man līdzi un mēģināsiet to izdarīt?
— Nē, nē. Tu daudz labāk tiksi galā bez manis.
— Liels paldies par otrajām brokastīm, — teica Lūsija un aši novērsās. Viņa noskrēja lejup pa kāpnēm, pa kurām tik satraukta bija kāpusi no rīta, — un apakšā sadūrās ar Edmundu. Kopā ar brāli Lūsiju gaidīja arī visi citi, un viņai sāpīgi iedzēla sirdsapziņa, kad viņa ieraudzīja baiļu pārņemtās sejas un aptvēra, cik ilgi par savējiem nebija iedomājusies.
— Viss kārtībā, — viņa iesaucās. — Burvis ir kārtīgs vīrs… un es redzēju Viņu — Aslanu.
Pēc tam viņa, pamezdama savējos, vēja ātrumā aizdrāzās uz dārzu. Tur zeme drebēja no vienkāju lēcieniem un gaisu pieskandināja viņu klaigas. Gan vieni, gan otri pieņēmās spēkā divtik, kad trakuļi ieraudzīja Lūsiju.
— Re, kur viņa nāk, re, kur viņa nāk! — dulburi auroja. — Trīsreiz «urā» mazajai meitenei! A! Viņa pamatīgi piekrāpa to veco nelgu, piekrāpa gan.
— Un mēs ārkārtīgi nožēlojam, — teica vienkāju priekšnieks, — ka nevaram tev sagādāt prieku — skatīt mūs tādus, kādi bijām pirms izķēmošanas, jo tu neticētu, ja redzētu šo atšķirību, un tā ir svēta patiesība, tāpēc ka nav noliedzams — tagad mēs izskatāmies bezgala pretīgi, neiesim jau tevi krāpt.
— Ek, tā jau ir, priekšniek, tā jau ir, — atbalsoja citi, palēkdamies kā pulks rotaļbalonu. — Patiesi vārdi, patiesi vārdi.
— Es turpretī nebūt nedomāju, ka jūs būtu neglīti, — skaļi iesaucās Lūsija, lai visi dzirdētu.—Manuprāt, jūs esat ļoti jauki.
—Jā gan, jā gan! — atkliedza vienkāji. —Jums taisnība, jaunkundzīt, jums taisnība. Mēs esam ļoti smuki. Kur gan atrast vēl glītākus! — To viņi teica bez mazākā izbrīna un šķita nemaz nemanām, ka mainījuši viedokli.
— Viņa tak saka, cik smuki mēs izskatījāmies pirms izķēmošanas, — iebilda vienkāju priekšnieks.
— Jums taisnība, jums taisnība, — skandēja pārējie. — Tā viņa teica. Paši tak dzirdējām.
— Tā es neteicu vis, — uzkliedza Lūsija. — Es sacīju, ka tieši tagad jūs esat smuki.
— Nu kā tad, nu kā tad, — tērgāja vienkāju priekšnieks. — Viņa teica, ka tad jūs bijāt ļoti smuki.
— Uzklausiet abus, uzklausiet abus, — skandināja vienkāji.—Tāds pāris tieši nāk kā saukts. Vienmēr viņiem taisnība. Labāk par viņiem izteikties nemaz nav iespējams.
— Bet mēs taču izsakām pilnīgi pretējas domas, — neatlaidās Lūsija, nepacietīgi piecirzdama kāju pie zemes.
— Kā tad, tā jau ir, tā ir, — piekrita vienkājis. — Neko citu kā pretējas domas jūs neizsakāt. Turpiniet vien tāpat, turpiniet.
— Jūs nu gan jebkuru cilvēku varat padarīt traku, — sacīja Lūsija un vairs nestrīdējās. Taču vienkāji likās pilnīgi apmierināti, un viņa nolēma, ka saruna visumā bijusi veiksmīga.
Pirms visi tovakar aizgāja gulēt, notika vēl kaut kas tāds, kas dulburus vēl vairāk samierināja ar viņu vienkājaino stāvokli. Kaspians un visi nārnieši, cik drīz vien spēja, atgriezās piekrastē, lai paziņotu jaunākos notikumus Rainsam un citiem, kas atradās uz «Rītausmas ceļinieka» klāja un bija ļoti nobažījušies par biedriem. Vienkāji, protams, devās līdzi, lēkādami kā futbolbumbas un skaļās balsīs izteikdami piekrišanu cits citam, līdz Jūstess nenocietās un izgrūda: