acīmredzot tiks pieņemts tieši šāds lēmums. Bet tad ne gaidīta, ne cerēta klusumā skaidri atskanēja Rīpičīpa balss.
— Un kāpēc lai mēs nebrauktu? — viņš nopīkstēja.
— Vai kāds man izskaidros, kāpēc ne?
Skaidrot nevienam negribējās, tāpēc Rīpičīps turpināja.
— Ja es uzrunātu zemniekus vai vergus, — viņš teica,
— es varētu iedomāties, ka tie šādu rīcību ierosinātu aiz gļēvulības. Taču Nārnijai, cerams, nekad nebūs jādzird, ka pulks cildenu, karalisku personu savā dzīves plaukumā iemiedz asti kājstarpi un mūk, jo baidās no tumsas.
— Bet kāda jēga būtu taustīties cauri tādai tumsai? — Drinians noprasīja.
—Jēga? —pārjautāja Rīpičīps. —Jēga, kaptein? Ja jūs ar jēgu domājat mūsu vēderu vai maku pildīšanu, tad tam nebūs nekādas jēgas. Cik zinu, mēs nedevāmies jūras braucienā pēc taustāmiem labumiem, bet lai iemantotu cieņu un kaut ko piedzīvotu. Un te nu ir vislielākais piedzīvojums, par kādu es jebkad esmu dzirdējis, un, ja mēs griezīsimies atpakaļ, tad visa mums apliecinātā cieņa izgaisīs.
Vairāki jūrnieki klusi norūca apmēram šādu sakāmo: «Tā cieņa var iet gulēt!» Taču Kaspians atsaucās:
— Ak, tu sasodītais Rīpičīp! Man gandrīz gribētos, kaut mēs tevi būtu pametuši mājās. Nu labi! Ja tu uz to skaties no šāda viedokļa, tad mums būs jāturpina. Ja nu varbūt vienīgi Lūsijai negribētos?
Lūsija saprata, ka viņai patiešām šo ceļu turpināt ļod negribētos, tomēr skaļi pavēstīja:
— Labi, neiebilstu.
— Vai jūsu augsdba vismaz pavēlēs iedegt gaismas? — vaicāja Drinians.
—Katrā ziņā, —apstiprināja Kaspians. —Parūpējieties par to, kaptein.
Tā nu tika iedegti trīs lukturi luga priekšgalā, trīs — pakaļgalā un trīs — augstu mastā, un Drinians pavēlēja kuģa vidū aizdegt divas lāpas. Saules gaismā visi gaismekļi izskatījās blāvi un nespodri. Tad visiem vīriem (vienīgi tiem, kurus atstāja lejā pie airiem, ne) pavēlēja pilnā bruņojumā ierasties uz klāja un ar kailiem zobeniem rokā ieņemt cīņas pozīcijas. Lūsiju un divus stopniekus ar uzvilktiem lokiem un bultām stiegrās izkārtoja uz masta paaugstinājuma. Rainelfs atradās priekšgalā ar zondi un bija gatavs izdarīt dziļuma mērījumus. Ar viņu kopā bija Rīpičīps, Edmunds, Jūstess un Kaspians —visi mirdzošās bruņās. Drinians satvēra sviru, ar kuru mainīja airu virzienu.
— Un nu Aslana vārdā — uz priekšu! — nokliedza Kaspians. — Airējiet lēni un vienmērīgi. Un vīri lai nevārsta mutes un tur ausis vaļā, jo būs jāizpilda pavēles.
«Rītausmas ceļinieks» krakšķot un brakšķot, vīriem airējot, sāka virzīties uz priekšu. Lūsijai masta paaugstinājumā bija ārkārtīgi labi redzams tieši tas mirklis, kad kuģis ieslīdēja tumsā. Priekšgals jau tajā bija pazudis, pirms saules gaisma apdzisa arī pakaļgalā. Viņa redzēja, kā tas notika. Vienā mirklī saules apzeltīto kuģa galu, zilo jūru un debesis vēl apspīdēja spoža dienas gaisma, bet nākamajā — jūra un debesis bija izgaisušas, gala lukturis, kas jau iepriekš bija tik tikko redzams, vienīgais rādīja, kur beidzas klājs. Luktura priekšā varēja saskatīt Driniana melno stāvu, kas bija noliecies pār sviru. Lūsijai pie kājām abas lāpas apgaismoja divus apaļus laukumiņus uz klāja un meta dzirkstis uz zobeniem un bruņucepurēm; arī klāja priekšgalā blāzmoja gaismas saliņa. Turklāt masta paaugstinājumu no augšas apspīdēja laterna, kas karājās turpat viņai virs galvas, un tā šķita maza, spoža pasaulīte, kas patstāvīgi slīd pa vientulīgo tumsu. Bet paši gaismas avoti, kā notiek vienmēr, kad tie jāiededzina nepareizā dienas laikā, izskatījās spokaini bāli un nedabiski. Lūsija manīja, ka viņai arī sdpri salst.
Cik ilgi viņi brauca pa tumsu, neviens nezināja. Vienīgi duļļu šņakstoņa un airu šļaksti liecināja, ka viņi vispār kustas uz priekšu. Edmunds, spīvi ar skatienu urbjoties pāri priekšgalam, redzēja vienīgi luktura atspīdumu ūdenī. Atblāzma šķita eļļaina, un ņirboņa, ko sacēla kustība uz priekšu, šķita neliela, smaga, bez dzīvības. Laikam ritot, visi (ja neskaita airētājus) sāka drebuļot no aukstuma.
Negaidot no kaut kurienes (virziena izjūta tajā brīdī vairs nevienam nebija skaidri saglabājusies) atskanēja kliedziens — nevarēja saprast, vai kliedzējs ir cita būtne, nevis cilvēks, vai arī skaņa nāk no cilvēka, kuru māc tik drausmīgas bailes, ka tas zaudējis gandrīz visas cilvēciskās īpašības.
Kaspians mēģināja kaut ko izteikt (viņa mute bija kā
izkaltusi), kad spalgi ierunājās Rīpičīps — viņa balss šajā klusumā skanēja skaļāk nekā parasti.
— Kas sauc? —viņš nopīkstēja. —Ja tu esi ienaidnieks, mēs no tevis nebaidāmies, bet, ja esi draugs, mēs taviem ienaidniekiem uzdzīsim bailes.
— Žēlastību! — kāds kliedza. — Žēlastību! Pat ja jūs esat tikai kārtējais sapnis, esiet žēlīgi! Uzņemiet mani uz klāja! Uzņemiet, pat ja tajā pašā mirklī nogalināsiet. Tikai visas neaptveramās žēlastības vārdā — nepazūdiet un neatstājiet mani šajā drausmīgajā zemē.
— Kur jūs esat? — iesaucās Kaspians. — Peldiet uz klāja pusi, mēs jūs uzņemsim!
Atskanēja vēl viens —vai nu prieka, vai baiļu —kliedziens, un pēc tā ceļinieki manīja kādu peldam uz savu pusi.
— Vīri, esiet gatavi viņu uzņemt, — teica Kaspians.
—Jā, jā, jūsu augstība, — atsaucās jūrnieki. Vairāki no viņiem, paņēmuši virves, sapulcējās pie kreisās puses borta, un viens, tālu pārliecies pāri reliņiem, turēja rokā lāpu. No melnā ūdens pacēlās bāla, baiļu pārvērsta seja, un tad ducis draudzīgu roku, satvērušas svešinieku, uzvilka viņu augšā un uzcēla uz klāja.
Edmunds nodomāja, ka nekad navredzējis mežonīgāka izskata cilvēku. Kaut gan viņš neizskatījās pārlieku vecs, viņa galvu apņēma pelēcīgs, sirmu matu ērkulis, seja bija izdilusi, vaigi iekrituši un mugurā tikai dažas slapjas skrandas. Taču visu uzmanība tūdaļ pievērsās viņa acīm, kas bija dk plaši atplestas, ka plakstus gandrīz nevarēja saredzēt, un redzokļi pauda patiesas baiļu mokas. Kolīdz kājas skāra klāju, viņš iesaucās:
— Bēdziet! Bēdziet! Grieziet kuģi apkārt un bēdziet! Ja gribat paglābt dzīvību un tikt projām no šīs nolādētās vietas, tad airējiet, cik spēka!
— Papūlieties savaldīties, — sacīja Rīpičīps, — un izstāstiet, kādas briesmas te draud. Mēs neesam raduši bēgt.
Izdzirdis pelēna balsi, svešinieks šausmās sarāvās — viņš Rīpičīpu līdz šim vēl nebija pamanījis.
— Tik un tā jūs bēgsiet no šejienes projām, — viņš izdvesa. — Šī ir sala, kur piepildās sapņi.
— Tad jau tā ir tieši tā sala, kuru es ilgu laiku esmu meklējis, — teica viens no jūrniekiem. — Es cerēju, ja mēs uz tās nokļūsim, tad es būšu salaulājies ar Nārniju.
— Un es atkal atradīšu Tomu, dzīvu un veselu, — piebilda otrs.
—Muļķi! — kliedza svešais vīrs, nikni piecirzdams kāju klāja grīdai. — Šādas pļāpas atveda šurp arī mani, un labāk lai es būtu noslīcis vai vispār nebūtu piedzimis. Vai dzirdat, ko es saku? Te piepildās tie sapņi, kurus mēs redzam miegā, vai jūs saprotat? Te tie kļūst par īstenību. Bet tie nav sapņi, pēc kuru piepildīšanās mēs ilgojamies nomodā.
Apmēram pusminūti valdīja klusums, un tad, bruņām skaļi šķindot, visa kuģa komanda, cik ātri vien spēja, klupdama krizdama metās lejā pa galveno lūku un tvēra pēc airiem, likdama tos lietā ar gluži neredzētu spēku. Drinians savukārt pagrieza sviru uz pretējo pusi, un bocmanis izkliedza visašāko pavēli, kāda vien uz jūras dzirdēta. Jo pusminūtes laikā visi bija atcerējušies vienu otru sapni, ko redzējuši, — sapņus, pēc kuriem vispār vairs nekad negribas aizmigt, —un atjēguši, ko nozīmētu nokļūt zemē, kur tādi sapņi piepildās.