Vienīgi Rīpičīps saglabāja vislielāko mieru.
—Jūsu augstība, jūsu augstība, —viņš teica, —vai jūs tiešām samierināsieties ar šo dumpi, ar šo mīkstčaulību? Tā taču ir panikas celšana, tā ir gļēvulīga mukšana!
— Airējiet, airējiet! — auroja Kaspians. —Ja dzīvība mīļa, airējiet, cik spēka! Vai kuģa priekšgals ir pareizi pagriezts, Drinian? Vari tarkšķēt, ko gribi, Rīpičīp. Ir šis un tas, ar ko cilvēks nespēj cīnīties.
— Nu tad jau laime, ka es neesmu cilvēks, — visai stīvi paklanīdamies, atcirta Rīpičīps.
Lūsija, atrazdamās savā augstajā vietā, bija visu dzirdējusi. Vienā mirklī atmiņā uznira viens no pašas sapņiem, ko viņa bija izmisīgi pūlējusies aizmirst, bet tagad redzēja tik skaidri, it kā nupat no tā būtu modusies. Tātad tas slēpās viņiem aizmugurē, salas tumsībā! Kādu mirkli viņai gribējās norāpties lejā uz klāja un atrasties kopā ar Edmundu un Kaspianu. Bet kāda tam būtu nozīme? Ja sapņi sāktu īstenoties, Edmunds un Kaspians paši varētu pārvērsties drausmīgos radījumos jau pirmajā brīdī, kad viņa tos sasniegtu. Meitene satvēra masta paaugstinājuma margas un pūlējās savaldīties. Viņi, cik jaudas, airējās atpakaļ pretī gaismai —pēc nedaudziem mirkļiem viss būs kārtībā! Bet, ak vai, kaut jel viss varētu būt kārtībā tūlīt!
Kaut gan airu troksnis bija diezgan skaļš, tas nespēja nomākt mēmo klusumu, kas apņēma kuģi. Visi zināja, ka labāk būtu neklausīties, nepiepūlēt dzirdi, lai uztvertu, vai no tumsas nelido kāda skaņa. Un drīz visiem likās, ka viņš kaut ko dzird. Bet ikviens dzirdēja ko citu.
— Vai jūs dzirdat tādu…. tādu troksni, it kā milzīgas šķēres pavērtos un aizcirstos… tur pāri? —Jūstess pavaicāja Rainelfam.
— Kuš! — uzsauca Rainelfs. — Es dzirdu, kā tie radījumi rāpjas augšup pa kuģa sāniem.
— Tas nezvērs grasās iekārtoties uz masta, — iestarpināja Kaspians.
—Velns parāvis! —lādējās kāds jūrnieks. —Sāk skanēt gongi. Es zināju, ka tā būs.
Kaspians, pūlēdamies neskatīties ne uz ko (it īpaši ne uz ko aizmugurē) devās uz stūres sviras pusi pie Driniana.
— Drinian, — viņš pavisam klusā balsī ierunājās. —Cik ilgā laikā mēs ieairējāmies iekšā? Tas ir, aizairējāmies līdz vietai, kur uzņēmām svešinieku?
— Varbūt piecās minūtēs, — atčukstēja Drinians. — Kāpēc jūs tā jautājat?
— Tāpēc, ka mēģinājums tikt ārā mums jau šobrīd ir aizņēmis vairāk laika.
Driniana roka, ar kuru viņš grieza sviru, noraustījās, un seja pārklājās saltiem sviedriem. Tā pati doma bija iešāvusies prātā ikvienam, kas atradās uz klāja.
— Mēs nemūžam netiksim ārā, nemūžam, —vaidēja matrozis, kas airēja. — Viņš stūrē nepareizi. Mēs visu laiku braucam uz riņķi un apkārt. Mēs nekad netiksim laukā. — Svešinieks, kas bija nokritis un savilcies čokurā uz klāja, paslējās sēdus un sāka baismīgā balsī smieties.
— Nemūžam netiksim ārā! — viņš bļāva. — Tieši tā! Protams! Mēs nekad netiksim ārā! Kāds muļķis es biju, domādams, ka viņi tik viegli mani atlaidīs! Nē, nē, mēs nemūžam netiksim ārā.
Lūsija piekļāva galvu masta paaugstinājuma malai un nočukstēja:
— Aslan, Aslan, ja tu vispār jebkad esi mūs mīlējis, sūti jel tagad palīdzību. — Tumsa neizklīda, taču Lūsija sāka justies mazliet, mazmazlietiņ labāk. «Galu galā nekas slikts ar mums īsti vēl nav noticis,» viņa nodomāja.
— Skatieties! — no kuģa gala aizsmakusi adidoja Rainelfa balss. Priekšā parādījās mazs gaismas plankumiņš, un, viņiem to vērojot, pār kuģi nogūla plats gaismas stars. Tas neviesa pārmaiņas apkārtējā tumsā, taču visu kuģi it kā izgaismoja starmetis. Kaspians samirkšķināja acis, palūkojās apkārt, redzēja visu biedru sejās stingo izmisuma izteiksmi.
Visi raudzījās vienā un tajā pašā virzienā — ikviena aizmugurē stiepās melna, asi iezīmēta ēna.
Lūsija lēnām laida skadenu pār staru un pēkšņi tajā kaut ko ieraudzīja. Sākumā tas izskatijās pēc krusta, tad pēc lidmašīnas, tad — pūķa, un beidzot tieši virs galvas nošvīkstēja spārni — tur lidoja albatross. Tas apmeta trīs lokus ap mastu un tad uz brīdi apsēdās uz apzeltītā pūķa sekstes kuģa priekšgalā. Skaļā, saldā balsī viņš noskandēja kaut ko līdzīgu vārdiem, lai gan neviens tos nesaprata. Pēc tam putns izplēta spārnus, pacēlās gaisā un lēni sāka lidot kuģim pa priekšu, turēdamies mazliet tuvāk labajam bortam. Drinians stūrēja, sekodams šīm kustībām un nešaubīdamies, ka putns ir labs vadonis. Taču vienīgi Lūsija zināja, ka albatross, mezdams lokus ap mastu, bija viņai pačukstējis: «Drosmi, mīļo sirsniņ!» — un meitene nešaubījās, ka tā bijusi Aslana balss, un līdz ar balsi viņas seju apvēdījusi salda smarža.
Dažos mirkļos tumsa viņu priekšā sāka klīst un kļuva pelēka, un tā, pirms viņi iedrošinājās sākt lolot cerības, kuģis jau bija izpeldējis ārā saulē, un viņi atkal atradās siltā, zilā pasaulē. Un pilnīgi negaidot ikviens saprata, ka nav un nav bijis nekas, no kā varētu baidīties. Viņi samirkšķināja acis un palūkojās apkārt. Visus pārsteidza kuģa sulīgās krāsas: viņiem pa pusei bija licies, ka pie baltā, zaļā un zeltītā krāsojuma, līdzīgi netīrumiem un plēvēm, būs pieķērušies tumšās miglas auti. Un nu visi viens pēc otra sāka smieties
— Laikam esam uzvedušies kā diezgan lieli muļķi, — teica Rainelfs.
Lūsija, velti netērēdama laiku, nokāpa lejā uz klāja, kur atrada visus pārējos pulcējamies ap jaunpienācēju. Tas ilgu laiku aiz laimes nespēja parunāt— tikai platām acīm lūkojās uz jūru un sauli un taustīja reliņus un virves, kā gribēdams pārliecināties, ka patiešām ir nomodā. Pār vaigiem viņam ritēja asaras.
— Paldies jums, — viņš beidzot sacīja. — Jūs mani izglābāt no… taču negribu par to runāt. Un tagad pasakiet, kas jūs esat? Es esmu telmarīns no Nārnijas, un, kad man vēl piemita kāda vērtība, ļaudis mani sauca par lordu Rūpu.
—Un es,—teica Kaspians, — esmu Kaspians, Nārnijas karalis, un izbraucu jūrā, lai atrastu jūs un jūsu biedrus, kas bija mana tēva draugi.
Lords Rūps noslīga ceļos un noskūpstīja karaļa roku.
— Sir, — viņš sacīja, — visā plašajā pasaulē jūs esat tas cilvēks, kuru es visvairāk vēlējos sastapt. Apmieriniet manu lūgumu.
— Un kāds tas būtu? — Kaspians vaicāja.
— Nekad nevediet mani šurp atpakaļ, — viņš sacīja, pamādams uz aizmuguri. Arī visi citi paskatījās turp. Taču viņi redzēja vienīgi dzidri zilu jūru un dzidri zilas debesis. Tumšā sala un pati tumsa bija izgaisušas uz mūžīgiem laikiem.
— Ko tu neteiksi! — iesaucās lords Rūps. —Jūs esat to iznīcinājuši!
— Nedomāju gan, ka tie bijām mēs, — iebilda Lūsija.
—Sir,—iejaucās Drinians, —vējš pūš uz dienvidaustrumiem, un tieši tāds mums vajadzīgs. Vai sapulcināt mūsu nabaga biedrus un uzvilkt buras? Un pēc tam lai ikviens, bez kura var iztikt, liekas gulēt savā tīklā.
—Jā, — Kaspians sacīja, — un lai katrs dabū pa groka glāzei. Hei-ho, man liekas, ka arī es pats varētu nogulēt divdesmit četras stundas no vietas.
Tā nu visu pēcpusdienu viņi, spirgtas vēja pūsmas dzīti, līksmi kuģoja uz dienvidaustrumiem. Bet neviens nebija manījis, kurā brīdī pazudis albatross.