Trīspadsmitā nodaļa Trīs gulētāji
Vējš nebeidza pūst, taču ar katru dienu tas kļuva lēnāks, līdz beidzot viļņus drīzāk varēja dēvēt par ņirbu un kuģis slīdēja stundu pēc stundas gandrīz kā pa ezeru. Ceļinieki ik vakaru redzēja austrumos iezalgojamies jaunus zvaigznājus, kurus Nārnijā neviens nekad nebija redzējis un kurus, kā domāja Lūsija — pa pusei priecādamās, pa pusei bīdamās —, varbūt vispār nebija redzējusi neviena cilvēka acs. Šīs jaunās zvaigznes bija lielas un spožas un naktis — siltas. Lielākā daļa komandas gulēja uz klāja un aizpļāpājās līdz vēlai naktij vai, pārliekušies pār kuģa sānu reliņiem, stāvēja, vērodami priekšgala sakulto vizošo putu deju.
Kādā neparasti skaistā vakarā, kad saulriets debesu plašumus aiz viņiem bija iekrāsojis no gaiši sārta līdz tumši sarkanam, tā ka pats pasaules jums šķita lielāks, aiz labās puses borta parādījās zeme. Kuģis tai lēni tuvojās, un gaisma, kas lējās no skatītāju mugurpuses, lika jaunatrastās salas zemesragiem kvēlot it kā liesmās. Taču drīz vien ceļinieki jau virzījās gar piekrasti, un rietumpuses zemesrags tagad palika aizmugurē, sliedamies melns pret sarkanīgajām debesīm, ar asajiem apveidiem līdzinādamies izgrieztam kartonam. Tad ari kļuva labāk redzams, kāda šī zeme ir. Tajā nebija kalnu, bet tos aizstāja daudzi nolaideni pakalni ar nogāzēm, kas atgādināja spilvenus. No tiem vēdīja tīkama smarža, par kuru Lūsija sacīja, ka tā esot kā «mīklaina tumšsārta vēsma». Edmunds šādu izteicienu nosauca par muļķīgu (un Rainss nodomāja tāpat), bet Kaspians sacīja:
— Es zinu, kā tu to domā.
Braukšanu viņi turpināja labu laiku, pēc kārtas apskatīdami daudzas vietas, cerot atrast labu, dziļu ostu, taču galu galā bija spiesti apmierināties ar platu, seklu līci. Lai gan atklātajā jūrā ūdens bija šķitis mierīgs, tomēr pret krasta smiltīm plīsa bangas un viņi nevarēja piebraukt tik tuvu, cik būtu gribējuši. Vīri izmeta enkuru krietnā atstatumā no liedaga un, laivai stipri šūpojoties un ūdens šaltīm apšļakstot braucējus slapjus, beidzot izkāpa uz cietzemes. Lords Rūps palika uz «Rītausmas ceļinieka». Viņam nevienu salu vairs redzēt negribējās. Visu laiku, ko braucēji pavadīja šajā zemē, viņiem ausīs skanēja garo viļņu vālu šalkas.
Divus vīrus atstāja sargāt laivas, pārējos Kaspians veda uz zemes iekšieni, tomēr ne īpaši tālu, jo bija pārāk vēls, lai kaut ko izpētītu, un drīz varēja satumst. Taču pēc piedzīvojuma tālu nebija jāmeklē. Līdzenajā ielejā līča galā neredzēja nevienu ceļu, taku vai cilvēku mitekli. Kāpas grima smalkā, atsperīgā trūdzemē, kur vietām pacēlās zemu, kuplu augu puduri, ko Edmunds un Lūsija uzskatīja par viršiem. Jūstess, kam bija gluži labas zināšanas botānikā, teica, ka tie gan neesot virši, un viņam, iespējams, bija taisnība, tomēr kaut kas ļoti līdzīgs tiem bija gan.
Viņi vēl nebija nogājuši bultas šāviena attālumā no krastmalas, kad Drinians uzsauca:
— Paskatieties! Kas tas ir? — Un visi apstājās.
— Vai tie būtu lieli koki? — prātoja Kaspians.
— Manuprāt, torņi, — atteica Jūstess.
— Tie varētu būt milži, — klusā balsī nočukstēja Edmunds.
— To mēs uzzināsim, ja dosimies tiem tieši pa vidu, — sacīja Rīpičīps, izvilkdams zobenu un aizripinādams visiem pa priekšu.
—Manuprāt, tās ir drupas, — sacīja Lūsija, kad viņi bija pienākuši krietni tuvāk, un pagaidām viņas minējums izklausījās visticamākais. Tas, ko viņi tagad ieraudzīja, bija pelēcīgu pīlāru ieskauts iegarens, plats laukums, nobruģēts ar gludiem akmeņiem, taču neapjumts. No viena gala līdz otram stiepās galds, apklāts ar krāšņu, sārtu segu, kas nokarājās gandrīz līdz bruģim. Abās pusēs tam bija novietoti daudzi krēsli ar iekaltiem grezniem rakstiem un zīda spilveniem uz sēdekļiem. Pats galds bija klāts tik lepnām dzīrēm, kādas nekad nebija redzētas — pat tad ne, kad Visaugstākais karalis Pīters ar savu galmu uzturējās Kērā Paravelā. Uz galda bija redzami tītari, zosis un pāvi, mežakuiļu galvas un briežgaļas kalni, pīrāgi, kas izskatījās pēc kuģiem ar vējā piepūstām burām vai kā pūķi un ziloņi; tur bija saldējuma pudiņš, gaiši omāri un sārtvizoši laši, rieksti un vīnogas, ananāsi un firziķi, granātāboli un melones, un tomāti. Tur bija zelta un sudraba karafes un īpatnēji izvirpotas glāzes; un viņiem pretī vēdīja augļu un vīna smarža — it kā solīdama bezgalīgu svētlaimi.
— Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.
Viņi visi paklusām piegāja tuvāk.
— Bet kur tad viesi? — noprasīja Jūstess.
— Tos mēs varam pagādāt, ser, — Rainss piedāvājās.
— Skatieties! — asi iesaucās Edmunds. Viņi jau bija iegājuši pīlāru iekšienē un stāvēja uz bruģa. Ikviens paraudzījās Edmunda norādītajā virzienā. Visi krēsli nebūt nebija tukši. Galda galā un divos krēslos turpat sānos kaut kas atradās — ja tā varētu sacīt — «kaut kas trijos eksemplāros».
—Kastadšitie? —čukstot pajautāja Lūsija. —Izskatās pēc trim pie galda sēdošiem bebriem.
—Vai pēc milzīgas putnu ligzdas, — piebilda Edmunds.
— Man viņi atgādina siena kaudzi, — sacīja Kaspians.
Rīpičīps paskrēja uz priekšu, uzlēca uz krēsla un no tā
uz galda, notipināja tam pāri visā garumā veikli kā dejotājs, izspraukdamies caur dārgakmeņiem greznotajām tasītēm, augļu piramīdām un ziloņkaula sālnīcām. Viņš taisnā ceļā
pieskrēja pie noslēpumaina izskata pelēcīga paugura galda galā — paskatījās, pataustīja un tad izsaucās:
— Manuprāt, šitie kauties gan nekausies.
Nu visi pienāca tuvākun redzēja, ka šajos trīs krēslos sēž trīs vīri, lai gan pirms tuvākas apskates grūti bija aptvert, ka tie tiešām ir vīri. Sirmie, garie mati, gandrīz apklādami sejas, slīga pār acīm, un bārdas bija izaugušas pāri galdam, stiepdamās ap traukiem, apvīdamas šķīvjus un kausus kā kazenāji apvij žogus, līdz viss sapinies milzīgā matu klājienā un noslīdzis pāri galda malai uz grīdas. Mugurpusē mati nokarājās pār krēslu atzveltnēm, tā ka tās bija pilnīgi apslēptas. Patiesībā visi trīs vīri sastāvēja gandrīz vienīgi no matiem.
— Vai miruši? — Kaspians pavaicāja.
—Manuprāt, nē, sir, —nopīkstēja Rīpičīps, izvilkdams viena guļošā delmu no matu gūzmas un saņemdams abās ķepās. — Šī ir silta, un pulss sataustāms.
— Šī arī — un tā tāpat, — piebilda Drinians.
— Hm, viņi tikai guļ, —Jūstess secināja.
— Tomēr tas bijis ilgs miegs, — teica Edmunds, — ja izauguši tādi matu ērkuļi.
— Tam jābūt apburtam miegam, — sacīja Lūsija. — Es, kolīdz mēs izkāpām uz cietzemes, jau manīju, ka šī sala ir pilna ar burvestībām. Pag! Vai jums nešķiet, ka mēs varbūt esam atbraukuši, lai to izgaisinātu?
— Varam mēģināt, — teica Kaspians un sāka purināt tuvāko no trim gulētājiem. Kādu brītiņu visiem likās, ka mēģinājums būs sekmīgs, jo vīrs sāka dziļi elpot un noburkšķēja:
— Es tālāk uz austrumiem nebraukšu. Airējam uz Nārniju. — Taču tūlīt viņš ieslīga atpakaļ vēl dziļākā miegā nekā iepriekš, tas ir, viņa smagā galva noļuka vairākas collas lejup uz galda pusi, un visas pūles viņu vēlreiz pamodināt izrādījās veltīgas. Ar otru vīru notika tāpat.
— Neesam dzimuši, lai dzīvotu kā lopi. Pagriez uz austrumiem — kamēr vēl ir iespēja — uz tām zemēm aiz saules, — to teicis, viņš atslīga uz galda. Trešais vienīgi norūca:
— Lūdzu, sinepes, — un jau gulēja tālāk.
— Hm, «airējam uz Nārniju»? — pārvaicāja Drinians.