Выбрать главу

—  Tas bija šis pats, — paskaidroja meitene. — Un to atgādāja šurp, lai turētu goda vietā līdz pasaules galam.

Likās, ka Edmunds jau kādu laiciņu sāk justies arvien neērtāk, un tad viņš ierunājās.

—  Paklausieties, — viņš sacīja, — es ceru, ka neesmu gļēvulis, tas ir, ja runa ir par ēdienu, es nekādā ziņā negribu būt arī rupjš. Taču šajā jūras braucienā mums bijis j āsastopas ar neskaitāmiem dīvainiem piedzīvojumiem un tas, kas mums vienu otru reizi šķitis, ne vienmēr izrādījies patiess. Kad es skatos jūsu acīs, es neviļus ticu visam, ko jūs sakāt, bet tad man iešaujas prātā, ka tā runāt varētu arī ragana. Kā lai mēs zinām, ka jūs esat mums draudzīga?

—  Zināt jūs to nevarat, — meitene atteica. —Jūs varat vienīgi ticēt vai — neticēt.

Pēc īsa klusuma brīža atskanēja Rīpičīpa smalkā balstiņa.

—  Sir, —viņš sacīja Kaspianam, — neliedziet man savu laipnību — piepildiet ar vīnu manu glāzi: karafe ir pārāk liela, es nevaru to pacelt. Es iedzeršu uz dāmas veselību.

Kaspians paklausīja, un pelēns, stāvēdams uz galda, mazajās ķepiņās pacēla zelta trauciņu un sacīja:

—  Kundze, es dzeru uz jūsu veselību! — Un tad Rīps sāka mieloties ar auksto pāva gaļu, un pēc īsa brīža visi citi sekoja viņa piemēram. Visi bija ļoti izsalkuši, un, ja arī ēdiens nebija gluži tāds, kādu pasniedz agrās brokastīs, tas lieliski derēja samērā vēlām vakariņām.

—    Kāpēc to sauc par Aslana galdu? — Lūsija pēc brītiņa ievaicājās.

—    Tas te novietots pēc viņa pavēles, — meitene paskaidroja, — un domāts tiem, kuri nokļuvuši tik tālu. Daži šo salu dēvē par Pasaules Galu, jo, kaut arī jūs varat braukt vēl tālāk, te šis gals patiešām sākas.

—   Bet kā gan ēdamais tā saglabājas? — gribēja zināt praktiskais Jūstess.

—   To apēd, un ik dienas atjauno, — meitene skaid­roja. —Jūs redzēsiet.

—    Un ko lai mēs darām ar gulētājiem? — vaicāja Kaspians. —Tajā pasaulē, no kuras nāk mani draugi (viņš pamāja ar roku uz Jūstesu un Pevensiju bērniem), ir pazīstams stāsts par kādu princi un karali, kas ierodas pilī, kur visi iemītnieki guļ apburtā miegā. Princis šai stāstā spēja izkliedēt burvestību tikai tad, kad bija noskūpstījis princesi.

—    Taču te ir citādi, — sacīja meitene. — Te viņš nedrīkst princesi noskūpstīt, pirms nav izkliedējis burvestību.

—  Tādā gadījumā, — sacīja Kaspians, — Aslana vārdā parādiet, kā es varu tūlīt ķerties pie darba.

—  To jums pamācīs mans tēvs, — meitene atteica.

—Jūsu tēvs! —visi iesaucās. —Kasviņšir? Unkurviņš

ir?

—  Skatieties! — aicināja meitene, apgriezdamās apkārt un norādīdama uz durvīm pakalna nogāzē. Tagad saredzēt bija vieglāk, jo austrumpuses pelēcīgajās debesīs sāka iezīmēties lielas, spožas gaismas svēdras.

Četrpadsmita nodaļa Pasaules gala sākums

Durvis atkal atvērās, un pa tām iznāca tikpat garš un taisni izslējies cilvēks kā meitene, tomēr viņš nebija tik slaids. Cilvēka rokās nebija nekāda gaismekļa, taču no viņa šķita plūstam gaisma. Viņam nākot tuvāk, Lūsija saskatīja, ka viņš, šķiet, ir vecs vīrs. Sudrabainā bārda slīga lejup līdz basajām kājām priekšpusē, un sudrabainie mati gūlās pār muguru līdz papēžiem, bet viņa apģērbs likās darināts no sudrabainas aitu vilnas. Viņš izskatījās tik lēnīgs un nopietns, ka ceļinieki atkal piecēlās kājās un stāvēja, neteikdami ne vārda.

Vecais vīrs, neko nerunādams, tuvojās un apstājās otrpus galdam iepretī meitai. Tad abi pacēla rokas augšup un pagriezās ar seju pret austrumiem. Tā stāvēdami, viņi sāka dziedāt. Es vēlētos, kaut spētu dziesmu uzlikt uz papīra, taču neviens no klātesošajiem vēlāk to nevarēja atcerēties. Lūsija teica, ka meldija sastāvējusi no augstiem, gandrīz spalgiem, bet ļoti skaistiem toņiem.

— Vēsa dziesma, dziesma agram rītam. — Un, viņiem dziedot, pelēkie mākoņi austrumpuses debesīs izklīda, baltās svēdras pletās platākas un platākas, līdz viss klajums bija balts un jūra sāka zaigot līdzīgi sudrabam. Pēc laba laika (taču dziedāt abi tā arī nepārtrauca) austrumi beidzot sāka sārtoties, mākoņu nebija, saule izkāpa no jūras, un tās garie, līdzenie stari nogūlās uz galdā liktajiem zelta un sudraba traukiem, kā arī uz akmens dunča.

Jau pāris reižu agrāk nārnieši bija prātojuši, vai saule, lecot šajās jūrās, neizskatās lielāka nekā viņu dzimtenē. Šoreiz viņi par to nešaubījās, kļūdīties bija neiespējami. Un staru spožums rasas lāsēs un uz galda tālu pārspēja ikvienu rīta gaismu, ko viņi jebkad bija redzējuši. Edmunds vēlāk sacīja: «Lai arī šajā ceļojumā notika daudz kas tāds, kas varētu izklausīties interesantāk, tomēr šis mirklis patiesībā satrauca visvairāk.» Jo nu viņš zināja, ka viņi patiešām ir sasnieguši pasaules gala sākumu.

Tad no paša lēcošās saules vidus kaut kas šķita izlidojam uz viņu pusi, taču, protams, nebija iespējams ilgi skatīties tajā virzienā, lai pa īstam pārliecinātos. Tomēr gaiss drīz vien pildījās ar balsīm, balsīm, kas saskanīgi salējās kopā ar augstās dāmas un viņas tēva dziedāto melodiju, tomēr toņi bija daudz skaļāki un valoda — nevienam nesaprotama. Un drīz vien šo balsu īpašniekus varēja arī saskatīt. Tie bija putni — lieli un balti, un tie lidoja šurp simtiem un tūkstošiem un nolaidās visur — zālē, uz akmens, uz bruģa, uz galda, uz cilvēku pleciem, rokām, galvām, līdz izskatījās, ka visu klāj bieza sniega kārta. Jo līdzīgi sniegam putni ne vien apsedza visu ar savām baltajām spalvām, tie arī apmigloja un padarīja neskaidrus priekšmetu apveidus. Lūsija, lūkodamās pa viņu apsēdušo putnu spārnu spraugu, vienu no tiem redzēja pielidojam pie vecā vīra, knābī nesot kaut kādu priekšmetu, kas atgādināja nelielu augli, tomēr varēja arī būt maza, nokaitēta oglīte, jo tā bija tik spoža, ka žilba acis. Putns to ielika vecā vīra mutē.

Pēc tam lidoņi beidza dziedāt un likās čakli darbojamies ap galdu. Kad tie atkal pacēlās gaisā, viss ēdamais un dzeramais no galda bija pazudis. Putni savos simtiem un tūkstošiem lielajos baros uzlidoja augšup no maltītes vietas un aiznesa projām to, ko nebija iespējams apēst, piemēram, kaulus, mizas un čaumalas. Viņi devās atpakaļ — pretī saullēktam. Tagad tie nedziedāja, tāpēc spārnu vēdas likās satricinām visu gaisu. Galds bija noknābāts tukšs, bet trīs vecie Nārnijas lordi joprojām gulēja ciešā miegā.

Beidzot vecais vīrs pagriezās pret jūras braucējiem un tos apsveica.

—  Ser, — Kaspians viņu uzrunāja, — vai jūs pateiksiet mums, kā atbrīvot no burvju varas šos trīs gulošos Nārnijas lordus?

—   To es jums labprāt pasacīšu, mans dēls, — atteica vecais vīrs. — Lai salauztu burvju varu, jums jāaizbrauc līdz pašam pasaules galam vai vismaz tik tālu, cik vien tuvu jūs tam spējat piekļūt, un atgriežoties pamest vismaz vienu no sava pulka tur.

—  Un kam ar pamesto jānotiek? — noprasīja Rīpičīps.

—  Viņam jādodas iekšā austrumu dzīlēs, un viņš nekad vairs nedrīkst atgriezties šajā pasaulē.

—  Tieši to es no sirds vēlos, — Rīpičīps pavēstīja.

—   Un vai mēs tagad jau esam pasaules gala tuvumā, ser? — vaicāja Kaspians. — Vai jums ir kādas ziņas par jūrām un zemēm, kas atrodas vēl tālākuz austrumiem nekā šīs?

—  Es tās redzēju ļoti sen, — sacīja vecais vīrs, — bet no liela augstuma. Es nevaru jums pastāstīt to, kas jāzina jūras braucējiem.