— Jā, jā, — piebalsoja kāds jūrnieks, — es teikšu to pašu, vienīgi nepieminot zvejas laiveli, jo tai es būtu par smagu. — Un klusākā balsī piebilda: — Es jau nu neļaušu pelei sevi pārtrumpot.
Šajā brīdī Kaspians pielēca kājās.
— Draugi, — viņš sacīja. — Draugi, man liekas, jūs neesat gluži izpratuši mūsu nodomus. Jūs runājat tā, it kā mēs būtu nākuši pie jums ar ubaga tarbu rokā, lūgdamies pēc darbabiedriem uz kuģa. Mums ar savu karalisko brāli, māsu, viņu radinieku, kā arī ar cildeno bruņinieku Rīpičīpu un lordu Drinianu ir uzdevums nokļūt pasaules galā. Mēs savukārt ar prieku izvēlamies no jūsu pulka tos, kuri grib braukt līdzi, kurus arī mēs paši uzskatām par tāda cildena pasākuma cienīgiem. Mēs neteicām, ka jebkurš, kas iedomājas, var palikt un tikt pieņemts. Tāpēc tagad mēs pavēlēsim lordam Drinianam un darbu uzraugam Rainsam rūpīgi apsvērt, kuri no jums ir visizturīgākie kaujā, vislietpratīgākie uz jūras, nāk no viscienījamākajām ģimenēm, ir visuzticamākie man kā karalim, tāpat — kuri ir visgodīgākie un prot vislabāk uzvesdes. Abi kungi iesniegs mums šo vīru vārdu sarakstu. — Viņš uz brīdi apklusa un tad turpināja ātrākā tempā. — Pie Aslana krēpēm! — viņš izsaucās. —Vai jūs domājat, ka priekšroku skatīt pasaules pēdējo robežapgabalu var saņemt gandrīz par pliku velti? Ikvīrs, kas brauks mums līdzi, iemantos Rītausmas ceļinieka titulu, ko pārmantos viņa pēcnācēji, un, kad mēs atpakaļbraucienā izkāpsim krastā pie Kēras Paravelas, viņš saņems vai nu pietiekami daudz zelta, vai zemes, kas viņu darīs bagātu uz visu mūžu. Šobrīd lai visi izklīst pa salu. Pusstundas laikā man jāsaņem lorda Driniana iesniegtais vārdu saraksts.
Iestājās diezgan pamuļķīga apmulsuma pilns klusums. Tad visi paklanījās un devās katrs savā virzienā, tomēr visbiežāk — sarunādamies nelielos pulciņos.
—Un tagad ataicināsim lordu Rūpu, — sacīja Kaspians. Taču, pagriezies pret galda augšgalu, viņš redzēja, ka Rūps jau ir klāt. Viņš, neviena nemanīts, bija klusu atnācis pārrunu laikā un apsēdies līdzās lordam Argozam. Ramandū meita stāvēja viņam blakus, it kā tikko būtu palīdzējusi apsēsties krēslā; Ramandū stāvēja viņam aiz muguras un abas rokas uzlika uz Rūpa sirmās galvas. No Zvaigznes delnām pat dienas laikā staroja liega, sudrabaina gaisma. Rūpa kalsnajā sejā rotājās smaids. Viņš izstiepa vienu roku pret Lūsiju, otru — pret Kaspianu. Kādu brīdi izskatījās, it kā viņš grasītos kaut ko teikt. Tad viņa smaids kļuva vēl laimīgāks, it kā viņu pārņemtu kādas brīnišķīgas jūtas, lūpas izdvesa ilgu, apmierinājuma pilnu nopūtu, viņš nolieca galvu uz priekšu un aizmiga.
— Nabaga Rūps, — teica Lūsija. — Es patiesi jūtos priecīga. Viņš droši vien pārdzīvojis drausmīgus brīžus.
— Labāk par to nedomāsim, — atteica Jūstess.
Pa to laiku Kaspiana runa, kurai, iespējams, palīdzēja arī kāda salas burvestība, iedarbojās tieši tā, kā viņš bija paredzējis. Krietni daudz tādu, kuri par katru cenu bija vēlējušies atmest braucienam ar roku, tagad, kad draudēja atlaišana, sāka jusdes pavisam citādi. Un, protams, ikreiz, kad kāds jūrnieks pavēstīja, ka nolēmis lūgt atļauju braukt līdzi, tie, kas to nebija darījuši, manīja, ka viņu skaits kļūst mazāks, un jutās arvien neērtāk. Tāpēc, pirms noteiktā pusstunda tuvojās beigām, vairāki cilvēki burtiski «laizījās klāt» (vismaz šādu izteicienu lietoja, kad es mācījos skolā) Drinianam un Rainsam un lūdzās, lai tie dodot par viņiem labas atsauksmes. Drīz vien palika tikai trīs, kas negribēja braukt, un šie trīs visiem spēkiem centās pierunāt citus paliktarviņiem. Pēc neilga laika bija tikai viens negribētājs. Un beidzot tas nobijās, ka tiks pamests viens pats, un ari mainīja savu nodomu.
Kad pusstunda bija galā, visi piesoļoja pie Aslana galda un sastājās vienā galā, bet Drinians ar Rainsu piegāja pie Kaspiana, nostājās viņam līdzās un nolasīja ziņojumu, un Kaspians pieņēma visus, vienīgi to ne, kurš savus lēmumus bija mainījis pēdējā mirklī. Viņa vārds bija Mīkstmiesiņš, un viņš palika Zvaigznes salā visu laiku, kamēr citi bija devušies pasaules gala meklējumos, un viņam ļoti gribējās, kaut jel viņš būtu braucis līdzi. Viņš nebija no tiem, kam darītu prieku sarunas ar Ramandū un viņa meitu (savukārt arī tie pēc tā nemaz neilgojās), salā bieži vien lija, un, kaut arī ik vakaru galdā parādījās lieliski ēdieni, viņam tie īpaši negāja pie sirds. Viņš apgalvoja, ka, sēžot tur vienam
pašam (gandrīz pastāvīgi līstot lietum) kopā ar galda galā gulošajiem četriem augstmaņiem, viņam tirpas skrējušas pār kauliem. Un, kad citi atgriezās, viņš jutās tik nelāgi, ka mājupbrauciena laikā Vientuļajās salās aizmuka no citiem un apmetās uz dzīvi Kalormenā, kur sacerēja brīnumstāstus par saviem piedzīvojumiem pasaules galā, līdz beidzot arī pats tiem sāka ticēt.
Tādējādi zināmā mērā var sacīt, ka mūžu viņš nodzīvoja laimīgi. Bet nekādi nevarēja ieredzēt peles.
Tajā vakarā viņi visi ēda un dzēra pie pīlāru vidū klātā lielā galda, kur ēdamais ar burvestību palīdzību visu laiku tika papildināts, un nākamajā rītā «Rītausmas ceļinieks», kad lielie putni bija atlidojuši un atkal aizlidojuši, no jauna uzvilka buru.
— Kundze, — sacīja Kaspians, — es ceru, ka runāšu ar jums pēc tam, kad būšu satriecis burvestības varu. — Un Ramandū meita palūkojās uz viņu un pasmaidīja.
Piecpadsmitā nodaļa Pēdējās jūras brīnumi
Pametuši Ramandū zemi, ceļinieki ļoti drīz sāka just, ka ir jau nokļuvuši aiz pasaules malas. Viss bija citādi. Pirmkārt, visi manīja, ka iztiek ar īsāku gulēšanas laiku. Viņiem negribējās likties gulēt vai daudz ēst, un pa t runāt viņi runāja tikai pieklusinātās balsīs. Jāpiemin arī gaisma. Tā bija pārlieku spoža. Rītos uzlecot, saule izskatījās divreiz, ja ne trīsreiz, lielāka nekā parasti. Un ik rītu (tas Lūsijai likās visdīvaināk) milzīgie baltie putni, uzgavilēdami savas dziesmas cilvēku balsīs — tādā valodā, ko neviens nesaprata, — bariem laidās pāri galvām un pazuda aiz kuģa pakaļgala, traukdamies brokastot pie Aslana galda. Mazliet vēlāk viņi atgriezās un pazuda austrumu pusē.
— Cik brīnišķīgi dzidrs ir ūdens, — savā nodabā teica Lūsija, otrās brauciena dienas agrā pēcpusdienā pārliekusies pār kreiso bortu.
Tā arī bija. Pirmais, ko viņa ievēroja, bija mazs, melns priekšmets kurpes lielumā, kas virzījās uz priekšu tieši tādā pašā ātrumā kā kuģis. Mirkli viņa nodomāja, ka kaut kas peld pa ūdens virsmu, taču tad garām aizpeldēja sakaltušas maizes gabals, ko pavārs bija izsviedis no virtuves. Un šim maizes gabalam, šķiet, bija jāsaduras ar melno priekšmetu, tomēr tā nenotika. Tas pārpeldēja melnumam pāri, un tad Lūsija ievēroja, ka tas neatrodas ūdens virspusē. Pēkšņi tas izpletās visai liels un pēc brītiņa atkal saruka līdz iepriekšējiem apmēriem.
Tagad Lūsija saprata, ka ir redzējusi notiekam kaut ko ļoti līdzīgu tam, kas jau piedzīvots citā reizē — ja vien varētu atcerēties, kur! Viņa pielika roku pie galvas, sarauca pieri un, pūlēdamās atsaukt to atmiņā, izbāza pat mēles galiņu. Beidzot viņa atcerējās gan. Protams! Tāpat notiek ar to, ko cilvēks skaidrā, saulainā dienā redz pa vilciena logu. Viņš redz vagona ēnu skrienam garām laukiem tādā pašā ātrumā, kā skrien vilciens. Kad vilciens iebrauc starp augstiem zemes uzbērumiem, ēna tūdaļ tam ātri tuvojas un, drāzdamās pa uzbēruma zāli, izplešas. Vilcienam izbraucot ārā no ejas — knikt! — melnā ēna atguvusi normālos apmērus un atkal traucas pa tīrumiem.