— Tā ir mūsu ēna! «Rītausmas ceļinieka» ēna, — Lūsija noteica. —Mūsu ēna skrien pa jūras dibenu. Šoreiz, kad tā kļuva lielāka, kuģis brauca pāri smilšu kalnam. Bet tādā gadījumā ūdenim jābūt skaidrākam, nekā man šķita! Vai dieniņ, es droši vien redzu jūras dibenu nez cik asu dziļumā! Kolīdz viņa to pateica, tā noprata, ka sudrabotais izplatījums, ko viņa kādu laiku jau redzējusi (neko aizdomīgu nepamanīdama), patiesībā ir jūras pamata smilts un ka tumšāki vai gaišāki plankumi ir nevis gaisma vai ēna ūdens virspusē, bet fantastiskas lietas tur lejā. Piemēram, padaban kuģis brauc pāri zaļgansarkanai biežņai, kurai pa vidu lokās plata, pelēcīga svītra. Taču tagad, kad viņa zināja, ka tas ir jūras dibenā, varēja daudz labāk saredzēt. Viņa spēja saskatīt, ka daži tumšie plankumi ir daudz augstāki par citiem un viegli plīvo.
— Tieši kā koki vējā, — Lūsija noteica. — Un es nudien nešaubos, ka tā tas arī ir. Tas ir zemūdens mežs.
Kuģis pārbrauca šai vietai pāri, un drīz vien pelēcīgajai svēdrai pievienojās otra — bālgana svēdra.
—Ja es būtu tur lejā, — Lūsija nodomāja, — šī svēdra pilnīgi atgādinātu meža ceļu. Un tur, kur tas pievienojas otram, ir krustceles. Vai, man tā gribas būt tur. Ei! Mežs beidzas. Un es cieši ticu, ka platā svītra neapšaubāmi bija ceļš. Man joprojām acu priekšā rādās, kā tas vijas pa kailajām smiltīm. Un tā malas ir iezīmētas — ar pārtrauktām līnijām. Varbūt tie ir akmeņi. Un nu tas kļūst platāks.
Taču patiesībā tas nekļuva platāks, tas bija kļuvis redzams tuvāk. Lūsija to saprata tāpēc, ka kuģa ēna ātri cēlās augšup, viņai pretī. Un ceļš — nu viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tas ir ceļš, — sāka veidot asus līkločus. Acīmredzot tas stiepās augšup pa stāvai kalnu. Un, kad viņa pielieca galvu sānis un paskatījās atpakaļ, tas, ko viņa redzēja, bija ļoti līdzīgs ainai, ko jūs redzat, no pakalna virsotnes skatoties lejup uz ceļa līkumiem. Lūsija varēja saskatīt arī saules starus laužamies cauri dziļajam ūdenim un krītam uz kokiem apaugušo ieleju —un kaut kur tāltālu viss izkusa neskaidrā zaļumā. Taču dažas vietas — meitene uzskatīja, ka tās ir saulainās, — vizēja tumši zilā krāsā.
Tomēr viņa nevarēja ilgi šķiest laiku, raudzīdamās atpakaļ. Tas, kas tagad parādījās redzes laukā tālāk priekšā, šķita pārāk satraucošs. Ceļš tagad acīmredzot sasniedza kalngalu un stiepās taisni uz priekšu. Pa to šurp un turp kustējās mazi punktiņi. Un nu pēkšņi acu priekšā uzzibsnīja kaut kas bezgala brīnumains, laimīgā kārtā gaišā saules gaismā — vai tik gaišā, cik iespējams, ja stariem jāiziet cauri nezin cik ūdens asīm. Viss izskatījās mezglains un robains un pērļainā vai varbūt ziloņkaula krāsā. Lūsija stāvēja gandrīz tieši virs tā, tāpēc sākumā lāgā nevarēja saredzēt, kas tas īsti ir. Bet viss kļuva skaidrs, kad viņa ievēroja tā ēnu. Saules stari apspīdēja meitenes plecus, tā ka redzamā milzeņa ēna pletās smiltis aiz tā. Un tā apveidi skaidri liecināja, ka tā ir torņu un smaiļu, minaretu un kupolu ēna.
— Ak tu žē! Tā ir pilsēta vai ļoti liela pils, — Lūsija sev sacīja. — Bet es brīnos, kāpēc viņi to cēluši augsta kalna galā?
Pēc ilga laika, kad viņa bija atgriezusies Anglijā un pārrunāja visas šīs dēkas ar Edmundu, viņi abi atskārta iemeslu, un es esmu gandrīz pārliecināts, ka tas ir īstais. Jo dziļāk mēs nolaižamies ūdenī, jo tas kļūst tumšāks un aukstāks, un tieši tur lejā, tumsā un aukstumā, dzīvo bīstami radījumi —cefalopodi [1] , Jūras Čūska un Krakens [2] . Ielejas ir mežonīgas un nemīlīgas. Jūras cilvēku attieksme pret tām ir tāda pati kā mūsējā pret kalniem, un viņu attieksme pret kalniem — tāda pati kā mūsējo attieksme pret savām ielejām. Siltums un miers jūrā rodams augstās vietās vai, kā mēs teiktu, «sēkļos». Jūras valsts pārgalvīgie mednieki un drosmīgie bruņinieki dodas lejup, dziļumos, dēku meklējumos, turpretī atpūsties un baudīt mieru, labas manieres un prātīgas sarunas viņi atgriežas augstajās vietās — akvatorijas mājās. Tur jūras ļaudis nodarbojas arī ar sportu, dejo un dzied.
Viņi bija pabraukuši garām pilsētai, taču jūras dibens joprojām kļuva augstāks. Tagad tas atradās tikai pāris simt pēdu zem kuģa. Ceļš bija pazudis. «Rītausmas ceļinieks» slīdēja pa parkam līdzīgu atklātu klajumu, kurā šur tur auga nelielas birzītes ar spilgtkrāsainiem kokiem. Un tad Lūsija satraukumā gandrīz vai iespiedzās — viņa bija ieraudzījusi cilvēkus.
Bija redzami piecpadsmit līdz divdesmit cilvēki, kas sēdēja jūras zirgu mugurā — te nav runa par sīkajiem, mazajiem jūras zirdziņiem, ko jūs varbūt esat redzējuši muzejos, bet par zirgiem, kuri ir lielāki nekā cilvēki. Lūsija nodomāja, ka tiem jābūt cildeniem un lepniem ļaudīm, jo viņa pamanīja pazibam zeltu uz dažu pierēm, smaragdiem
greznotus standartus vai oranžus apmetņus, kas ūdenī plandījās ap jātnieku pleciem.
— Ai, kā par spīti šīs zivis! — Lūsija iesaucās, jo starp viņu un jūras cilvēkiem pavisam tuvu virsmai bija iepeldējis vesels bars mazu, tuklu zivtiņu. Tomēr, lai gan zivis neļāva saskatīt cilvēkus, notika kaut kas ārkārtīgi interesants. Negaidot kāda maza, neganta zivtele no sugas, ko Lūsija agrāk nekad nebija redzējusi, uzšāvās augšup no lejas, pavērusi muti, saķēra vienu no mazajām un tūlīt devās ar resnuli atpakaļ dzīlē. Jūras cilvēki, sēdēdami zirgos, vērīgi lūkojās augšup uz notiekošo. Likās, ka viņi sarunājas un smejas. Un, pirms medniekzivs ar savu upuri paspēja atgriezties pie viņiem, no cilvēku pulka izpeldēja otra tādas pašas sugas zivs. Un Lūsija gandrīz nešaubījās, ka to palaidis augšup vai arī atbrīvojis līdz šim saujā turēto vai ap locītavu aptīto mednieci kāds liela auguma jūras cilvēks, kas sēdēja uz zirga pavadoņu pulciņa vidū.
— Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, — Lūsija nosprieda, — ka tie ir mednieki. Pareizāk būtu teikt: mednieki ar piekūniem. Jā, tā ir. Viņi izjāj, uzlikuši šīs negantās zivteles uz locītavām, kā mēs mēdzām izjāt ar vanagiem, kuri sēdēja uz rokas locītavas, kad senos laikos bijām karaļi un karalienes Kērā Paravelā. Un tad viņi palaiž šīs zivis vaļā — laikam vajadzētu teikt, ka viņi tās uzpeldina virsū citām. Kā…
Pēkšņi viņa apklusa, jo aina pārvērtās. Jūras ļaudis bija pamanījuši «Rītausmas ceļinieku». Zivju bars bija izklīdis uz visām pusēm; paši cilvēki cēlās augšup, lai noskaidrotu, kas ir šis lielais, melnais priekšmets, kurš ieslīdējis starp viņiem un sauli. Un patlaban tie atradās tik tuvu ūdens virsmai, ka gadījumā, ja nebūtu ūdeni, bet gaisā, Lūsija varētu ar tiem parunāt. Pulciņā bija kā vīrieši, tā sievietes. Visu galvas greznoja dažādi šaurstīpu kronīši, un daudziem ap kaklu bija pērļu virknes. Nekādu drēbju viņiem mugurā nebija. To āda bija veca ziloņkaula krāsā, bet mati — tumši sarkani. Kungs, kas turējās vidū (neviens neiedomātos apgalvot, ka viņš ir kas cits, nevis karalis), lepni un bargi lūkojās Lūsijas sejā un pakratīja rokā turēto šķēpu. Bruņinieki darīja tāpat. Dāmu sejas pauda lielu pārsteigumu. Lūsija bija pārliecināta, ka šie ļaudis līdz šim nekad nav redzējuši nedz kādu kuģi, nedz cilvēku, un kā gan tas arī būtu varējis notikt, ja šī vieta atrodas aiz pasaules robežas, kur neviens kuģis nekad neiebrauc?
— Uz ko tu tur blenz, Lū? —viņai līdzās atskanēja kāda balss.