Viņi ļoti bieži mērīja dziļumu, tomēr tikai pēc vairākām dienām jūra kļuva seklāka. Tā tas turpinājās vēl kādu laiku. Beidzot pienāca diena, kad viņiem vajadzēja izbraukt ārā no straumes un taustīt ceļu tālāk, airējot gliemeža gaitā. Drīz vien kļuva skaidrs, ka «Rītausmas ceļinieks» vairs tālāk uz austrumiem nevar pabraukt. Patiesībā tikai ar ļoti pārdomātu rīcību viņiem izdevās kuģi pasargāt, lai tas neuzskrietu sēklim.
— Nolaidiet laivu ūdenī, — uzsauca Kaspians, — un tad sasauciet visus kuģa pakaļgalā. Man ar viņiem jārunā.
— Ko viņš dziras darīt? — Jūstess iečukstēja Edmundam. — Viņam ir tāds dīvains skatiens.
— Manuprāt, iespējams, ka mēs visi izskatāmies tādi paši, — sacīja Edmunds.
Viņi piebiedrojās Kaspianam, un drīz vien vīri pilnā skaitā sadrūzmējās vienā barā virvju pakājē, lai noklausītos karaļa runu.
— Draugi, — sacīja Kaspians, — nu mēs esam beiguši uzsāktos meklējumus. Visi septiņi lordi ir sameklēti, un, tā kā sers Rīpičīps cieši apņēmies nekad vairs neatgriezties, tad, sasnieguši Ramandū zemi, jūs katrā ziņā atradīsiet tur lordus Revilianu, Argozu un Mavrainornu, kas būs pamodušies. Jums, milord Drinian, es uzticu kuģi un dodu norādījumu — cik ātri vien iespējams, doties uz Nārniju, nekādā ziņā nepiestājot Nāvesūdens salā. Sakiet, lai mans reģents, rūķis Trampkins, atalgo visus šos manus kuģa biedrus tā, kā es tiku solījis. Viņi to ir pelnījuši. Un, ja es vairs nepārbraucu, tad, saskaņā ar manu gribu, lai reģents, audzinātājs Kornēlijs, Āpsis Trifeļracis un lords Drinians izvēlas Nārnijas karali, ja tam piekrīt…
— Bet, sir, — Drinians viņu pārtrauca, — vai jūs atsakāties no troņa?
— Mēs ar Rīpičīpu dosimies apskatīt pasaules galu, — atteica Kaspians.
Jūrnieki apmulsuši klusu sarunājās.
— Mēs ņemsim laivu, — teica Kaspians. — Jums tā šajās mierīgajās jūrās nebūs vajadzīga, un Ramandū salā jums jāuzbūvē jauna. Un tagad…
— Kaspian, — pēkšņi bargā balsī ierunājās Edmunds, — tā tu nedrīksti rīkoties.
— Viņa augstība to nedrīkst, — piebalsoja Rīpičīps.
— Patiešām ne, — piebilda Drinians.
— Es nedrīkstu? — Kaspians asi noprasīja, uz mirkli pēc izskata atgādinādams tēvoci Mirazu.
— Izlūdzos jūsu augstības piedošanu, — no apakšējā klāja ierunājās Rainelfs, — bet, ja kāds no mums rīkotos tāpat, to dēvētu par dezertēšanu.
—Pamatodamies uz saviem ilgajiem kalpošanas gadiem, Rainelf, tu iedrošinies pārāk daudz, — Kaspians draudēja.
— Nē, sir! Viņam pilnīgi taisnība, — sacīja Drinians.
— Pie Aslana krēpēm! — uzbrēca Kaspians. — Es biju domājis, ka jūs esat mani pavalstnieki, nevis mani skolmeistari.
— Es neesmu, — iebilda Edmunds, — un es saku, ka tā tu nedriksti rīkoties.
— Atkal «nedrīkstu», — Kaspians dusmojās. — Ko tu ar to gribi sacīt?
— Atvainojiet, jūsu augstība, mēs ar to domājam — jums nebūs tā rīkoties, — sacīja Rīpičlps, paklanīdamies līdz zemei. —Jūs esat Nārnijas karalis. Ja jūs neatgriezīsieties, tad laužat vārdu, ko esat devis visiem saviem pavalstniekiem un it īpaši — Trampkinam. Jums nebūs sev par prieku aizrauties ar dēkām, it kā jūs būtu privātpersona. Un, ja jūsu augstība neuzklausīs saprāta balsi, tad ik vīrs uz klāja apliecinās vispatiesāko lojalitāti, palīdzēdams man jūs atbruņot un sasiet, līdz jūs atkal nāksiet pie prāta.
—Pilnīgi pareizi, —apstiprināja Edmunds. —Kā grieķi darīja ar Odiseju, kad viņš gribēja doties pie sirēnām.
Kaspiana roka jau bija satvērusi zobena rokturi, kad ierunājās Lūsija: — Un tu taču devi Ramandū meitai gandrīz vai solījumu atgriezties.
Kaspians aprāvās.
— Nūjā. Tā ir gan, — viņš sacīja. Brīdi pastāvējis, nespēdams izšķirties, viņš uzsauca it kā visam kuģim:
—Lai tad ari notiekpēc jūsu prāta. Meklējumi beigušies. Mēs visi atgriežamies. Velciet laivu atkal augšā!
— Sir, —iebilda Rīpičīps, —visi mēs neatgriežamies. Kā jau iepriekš paskaidroju, es…
— Apklusti! — nodārdināja Kaspians. — Man bija jānoklausās mācība, bet uz tāda āķa es neuzķeršos. Vai neviens to peli nespēj apklusināt?
— Jūsu augstība Nārnijas Runājošajiem dzīvniekiem solīja, ka būsiet pār viņiem labs valdnieks.
— Runājošajiem dzīvniekiem, — norūca Kaspians. — Bet es neko nesolīju tādiem dzīvniekiem, kas runā bez apstājas. — Un viņš saskaities norāva virvju kāpnes lejā un iegāja savā kajītē, aizcirzdams durvis.
Taču, kad nedaudz vēlāk pārējie viņam piebiedrojās, Kaspians bija gluži pārmainījies — bāls un asaru pilnām acīm.
— Viss velti, — viņš sacīja. — Tikpat labi es būtu varējis uzvesties kārtīgi, nevis līst no ādas laukā — niknodamies un plātīdamies. Nupat ar mani runāja Aslans. Nē — es nesaku, ka viņš patiešām te bija. Pirmkārt, viņš ir par lielu, lai tiktu iekšā kajītē. Bet atdzīvojās zelta lauvas galva, kas karājas pie sienas, un tā runāja ar mani. Šausmīgas bija… viņa acis. Viņš jau nebūt nekliedza uz mani — tikai sākumā bija tāds pabargs. Tomēr tikun tā tas bija briesmīgi.
Viņš teica… viņš teica… ak kungs, tas iet pāri maniem spēkiem. Neko ļaunāku viņš nemaz nevarētu pateikt. Jums jāturpina ceļš tālāk — Rīpam un Edmundam, un Lūsijai, un Jūstesam. Bet man jādodas atpakaļ. Vienam. Un tūlīt. Un kāda jebkam ir jēga?
— Kaspian, mīļais, —teica Lūsija. —Tu zini, ka mums agrāk vai vēlāk jādodas atpakaļ pašiem uz savu pasauli.
— Jā, — Kaspians šņukstēdams piekrita, — bet tam jānotiek ātrāk.
— Tu jutīsies labāk, kad atgriezīsies Ramandū salā, — mierināja Lūsija.
Nedaudz vēlāk Kaspians kļuva drusku mundrāks, tomēr abpusēji tā bija skumja šķiršanās, un es pie tās nepakavēšos. Ap pulksten diviem pēcpusdienā, labi apgādāti ar pārtiku un ūdeni (kaut gan viņi domāja, ka nebūs nepieciešams nedz ēdiens, nedz dzēriens), iekrāvuši Rīpičīpa mazo laiviņu lielākajā, trīs pusaudži un Rīps atstūmās no «Rītausmas ceļinieka» un sāka airēties cauri bezgalīgi lielajam ūdensrožu klājienam. Par godu viņu aizbraukšanai «Rītausmas ceļinieks» uzvilka visus savus karogus un redzamās vietās izkāra vairogus. No lejas, braucot pāri rožu bagātībai, kuģis izskatījās stalts, liels un mājīgs. Un, pirms tas pazuda skatienam, bērni redzēja, kā tas pagriezās un, airu dzīts, lēni aizpeldēja uz rietumiem. Tomēr, kaut ari Lūsija nobirdināja dažas asaras, viņa neskuma tik ļoti, kā jūs, lasītāji, varētu sagaidīt. Gaisma, klusums, Sudraba jūras spirgtā smarža un pat (nez kādā dīvainā veidā) vientulība šķita pārāk satraucoša.
Pēc airiem nebija vajadzības, jo straume viņus mierīgā gaitā nesa uz austrumiem. Neviens no četriem ne gulēja, ne ēda. Visu nakti un visu nākamo dienu viņi slīdēja uz austrumiem, un, kad atausa trešā diena — tik gaiša, ka jūs vai es nevarētu iztikt bez melnām brillēm uz acīm, — viņi savā priekšā ieraudzīja brīnumu. Likās, ka starp viņiem un debesīm uzslējusies siena — zaļganpelēka, līgana, vizuļojoša siena. Tad uzausa saule, un, kad tā parādījās pie apvāršņa, braucēji skatīja to cauri šai sienai, kas spīguļoja brīnumdaiļās varavīksnes krāsās. Tad viņi atjauta, ka siena patiesībā ir garš, augsts vilnis — vilnis, kas nemainīgi stāv, izslējies vienā un tajā pašā vietā, kā jūs bieži būsiet novērojuši pie ūdenskrituma, tā straumei nemitīgi atsitoties atpakaļ. Vilnis likās apmēram trīsdesmit pēdu augsts, un straume ātri nesa laivu tam klāt. Varētu sagaidīt viņus apzināmies, ka atrodas briesmās. Tā nebija. Alanuprāt, viņu vietā to nespētu neviens. Jo nu viņi saskatīja kaut ko ne vien aiz viļņa, bet arī aiz saules. Ja viņu acis nebūtu stiprinājis Pēdējās jūras ūdens, viņi nebūtu redzējuši pat sauli. Turpretī tagad viņi spēja vērot, kā tā paceļas, redzēt to pavisam skaidri un saskatīt arī priekšmetus aiz tās.