Austrumos aiz saules viņi redzēja kalnu grēdu. Tā bija tik augsta, ka bērni tā arī nesaskatīja virsotnes vai tās vienkārši aizmirsa. Neviens neatcerējās, ka tajā pusē būtu saskatījis debesis. Kalni droši vien slējās kaut kur aiz pasaules robežām. Jo jebkurus kalnus, kas augstumā sasniegtu kaut vai ceturto daļu no šo milzeņu divdesmitās daļas, klātu ledus un sniegs. Turpretī tie, ko viņi redzēja, bija silti un zaļi, apauguši ar mežiem un ūdenskritumu izvagoti. Un pēkšņi no austrumiem atskrēja vēja pūsma, viļņa virsotni sakuldama putās, un savirmoja apkārtējo ūdens spoguli. Tas ilga tikai īsu mirkli, taču to, ko šis mirklis atnesa trim bērniem, viņi nekad neaizmirsīs. Tas atnesa gan smaržu, gan skaņu — mūzikas skaņu. Edmunds ar Jūstesu to vēlāk nekad nepieminēja. Lūsija spēja vienīgi izdvest: «Tas jums salauztu sirdi.» — «Kāpēc?» es vaicāju. «Vai šī skaņa bija tik skumja?» — «Skumja!! Nē,» Lūsija noteica.
Neviens no laivā sēdošajiem nešaubījās, ka viņi ielūkojušies aiz pasaules robežām — Aslana zemē.
Šajā brīdī laiva nošņirkstēja pret zemi. Nu ūdens braukšanai bija par seklu.
— No šīs vietas, — sacīja Rīpičīps, — tālāk es braukšu viens.
Bērni pat nepūlējās viņu atturēt, jo patlaban viss šķita jau iepriekšnolemts vai pat— kādreiz jau noticis. Viņi palīdzēja pelēnam iecelt ūdenī mazo laiviņu. Rīpičīps nojoza zobenu («Tas man vairs nebūs vajadzīgs,» viņš sacīja) un iesvieda tālu projām ūdensrozēm pilnajā jūrā. Tas gan tur iekrita, taču stāvus, un rokturis palika slejamies gaisā. Tad Rīpičīps pateica visiem ardievas, viņu dēļ pūlēdamies liekuļot skumjas, lai gan pats trīsēja aiz laimes. Lūsija pirmo un pēdējo reizi izdarīja to, ko allaž bija gribējusi, proti, paņēma pelēnu rokās un apglaudīja. Viņš aši iekāpa laiviņā, paņēma airi, straume laivu satvēra, un tā, melnajam augumiņam spilgti izceļoties pret rozēm, viņš aizbrauca. Tomēr uz viļņa rozes neauga, tas izskatījās pēc gludas, zaļas nogāzes. Laiviņa šāvās arvien ātrāk un ātrāk un skaisti iedrāzās vilnim sānos. Pavisam īsu mirkli bērni saskatīja laivas apveidus un Rīpičīpu pašā augšā. Tad viss pazuda, un kopš tā laika neviens īsti nav varējis apgalvot, ka būtu redzējis pelēnu Rīpičīpu. Tomēr es ticu, ka viņš — sveiks un vesels — nonāca Aslana zemē un dzīvo tur vēl šobaltdien.
Kad uzlēca saule, Aizpasaules kalni izgaisa. Vilnis palika, taču aiz tā pletās vienīgi zilas debesis.
Bērni izkāpa no laivas un brida — nevis uz viļņa pusi, bet uz dienvidiem, tā ka ūdens siena palika kreisajā pusē. Viņi jums, lasītāj, nebūtu varējuši pateikt, kāpēc tā dara, — tas bija viņu liktenis. Un, lai gan uz «Rītausmas ceļinieka» viņi bija jutušies — un arī bijuši — pilnīgi pieauguši, tagad visi trīs bija citādās domās un, brizdami pa rožu klājienu, turējās rokās. Noguruši gan viņi nejutās. Ūdens bija silts, un jūra kļuva arvien seklāka. Beidzot viņi izkāpa sausās smiltīs un devās tālāk pa zāli — pāri milzīgajam līdzenumam, kurā auga ļoti smalka, īsa zāle gandrīz vienā līmenī ar Sudraba jūru. Pļava stiepās uz visām pusēm, neviena kurmja rakuma neizraibota.
Un, protams, kā allaž notiek pilnīgi līdzenā vietā bez kokiem, izskatījās, it kā debesis slīgtu lejup, lai viņu priekšā saplūstu ar zāli. Taču, ejot tālāk, viņus pārņēma visai savāda sajūta, ka te beidzot debesis patiešām, noliekušās lejup, savienojas ar zemi un izskatās pēc zilas sienas — ļoti gaišas, bet taustāmas un cietas: vairāk līdzīgas stiklam nekā jebkam citam. Un drīz vien viņi par to bija pilnīgi pārliecināti. Tagad tā bija ļoti tuvu.
Tomēr starp viņiem un debesu pakāji zaļajā zālē vīdēja kaut kas tik balts, ka bērni pat ar savām ērgļa acīm tikai ar pūlēm jaudāja uz to paskatīties. Viņi devās tuvāk un ieraudzīja, ka tas ir Jērs.
— Nāciet ieēst brokastis, — sacīja Jērs savā maigajā, mīlīgajā balsī. Tad bērni pirmo reizi pamanīja, ka zālē iekurts ugunskurs un uz tā cepas zivis. Viņi apsēdās un ēda tās, daudzu dienu laikā pirmoreiz juzdamies izsalkuši. Un tas bija visgardākais ēdiens, ko viņiem jebkad nācies baudīt.
— Lūdzu, pasaki, Jēriņ, —Lūsija teica, —vai tas ir ceļš uz Aslana zemi?
—Jums ne, —Jērs atbildēja. —Jums durvis uz Aslana zemi vērsies no jūsu pašu pasaules.
— Ko tu saki! — iesaucās Edmunds. — Vai tad ari mūsu pasaulē ir durvis, kas veras uz Aslana zemi?
— Manā valsti ir durvis, pa kurām var ienākt no visām pasaulēm, — teica Jērs, taču, viņam runājot, sniegbaltais kažociņš iezaigojās dzeltenbrūnā zeltā, mazulis izauga un pārvērtās par pašu Aslanu, kas slējās augstu pāri bērniem, un no viņa krēpēm plūda gaisma.
—Ai,Aslan! —iesaucās Lūsija. —Vai tu mums pateiksi, kā no mūsu pasaules iekļūt tavā zemē?
— Es jums stāstīšu to visu laiku, — sacīja Aslans. — Bet es nestāstīšu, cik garš vai īss būs šis ceļš, tikai pasacīšu, ka
tas ved pāri upei. Bet nebīstieties, jo es esmu dižens Tiltu Būvnielcs. Un nu iesim, es atvēršu debesu durvis un aizsūtīšu jūs uz jūsu pašu zemi.
— Lūdzu, Aslan, — Lūsija nerimās. — Pirms sākam iet, vai tu mums pateiksi, kad mēs atkal varētu iegriezties Nārnijā? Lūdzu. Un, ai, izdari tā, lai tas notiktu labi drīz.
—Mīlulīt, —Aslans pavisam maigi sacīja, — tu ar savu brāli nekad vairs neatgriezīsies Nārnijā.
— Ai, Aslan!! — reizē izsaucās Edmunds ar Lūsiju izmisušās balsīs.
— Jūs esat pārauguši, bērni, — teica Aslans, — un tagad jums jāsāk vairāk tuvināties pašiem savai pasaulei.
— Zini, runa nav par Nārniju, — raudot elsoja Lūsija. — Runa ir par tevi. Mēs tur nesatiksim tevi. Un kā mēs varam dzīvot, tevi nekad nesatiekot?
— Bet jūs taču satiksiet mani, dārgumiņ, — sacīja Aslans.
— Vai, vai jūs esat arī tur, ser? — vaicāja Edmunds.
— Esmu, — Aslans apstiprināja. — Tikai tur man ir cits vārds. Jums jāmācās mani pazīt ar šo vārdu. Tieši tas bija iemesls, kāpēc jūs aizveda uz Nārniju, lai, mazliet pazīstot mani te, jūs labāk varētu iepazīt mani tur.
— Un vai Jūstess arī še nekad neatgriezīsies? — Lūsija vaicāja.
— Bērns, — teica Aslans, — vai tev tiešām tas jāzina? Nāc, es veru vaļā debesu durvis. — Tad vienā mirklī zilā siena sašķēlās (kā saplīst aizkars, kad to rauj), aiz debesīm uzliesmoja žilbinoši balta gaisma, bērniem pieskārās Aslana krēpes, Lauva noskūpstīja viņu pieres, un tad tie ieraudzīja pagalma puses guļamistabu krustmātes Albertas mājā Kembridžā.