Jūstess, sejā visai zaļš, saviebās un pavaicāja, vai esot cerības, ka vētra rimšoties.
— Kāda vētra? — noprasīja Kaspians, un Drinians sāka smieties.
— Vētra, jaunskungs! — viņš auroja smieklos. — Patlaban ir tik jauks laiks, kādu vien cilvēks varētu vēlēties.
— Kas ta' tas tāds? — Jūstess aizkaitināts noprasīja. — Dzeniet viņu prom. No viņa balss man sāp galva.
— Es tev atnesu kaut ko tādu, no kā tev kļūs labāk ap dūšu, Jūstess, — pavēstīja Lūsija.
— Ak, vācieties jel prom un atstājiet mani mierā, — Jūstess norūca. Tomēr viņš iedzēra pavisam mazu malciņu no pudelītes un, lai gan apgalvoja, ka tā esot tīrā inde (kad Lūsija atvēra pudelīti, kajīte pildījās ar brīnišķīgu smaržu), bija skaidrs, ka viņa seja nedaudzos mirkļos pēc zāļu iedzeršanas atgūst dabisko krāsu un jaunais cilvēks neapšaubāmi jūtas labāk, jo vairs nesūdzējās par vētru un savām galvassāpēm, bet sāka uzstāt, lai viņu izliekot krastā,
un pavēstīja, ka pirmajā ostā iesniegšot par viņiem visiem «sūdzības rakstu» britu konsulam. Taču, kad Rīpičīps pavaicāja, kas esot «sūdzības raksts» un kā to varot «pasniegt» (Rīpičīpam likās, ka tas ir kāds jauns divcīņas paveids), Jūstess mācēja tikai atcirst: — To tikai muļķis nezina. — Galu galā viņiem izdevās pārliecināt Jūstesu, ka kuģis jau dodas tālāk, cik ātri vien iespējams, uz tuvāko cietzemi, kas viņiem zināma, un ka viņi spējot tikpat sekmīgi nosūtīt Jūstesu uz Kembridžu (tur dzīvoja tēvocis Harolds), kā uz mēnesi. Pēc tam jaunais cilvēks saīdzis bija ar mieru apģērbt tīras drānas, kas viņam bija noliktas līdzās, un nākt līdzi uz klāja.
Kaspians parādīja viņiem kuģi, kaut arī lielāko daļu no tā viņi bija jau redzējuši. Viņi aizgāja uz priekšgalu un redzēja sardzes vīru stāvam uz neliela pakāpiena pūķa apzeltītajā rīklē un skatāmies uz priekšu pa nezvēra atvērto mud. Priekšgalā atradās arī kuģa virtuve un kajītes tādiem ļaudīm kā bocmanis, galdnieks, pavārs un galvenais strēlnieks. Ja jums, lasītāji, liekas savādi, ka virtuve atrodas kuģa priekšgalā, un jūs iztēlojaties, kā smarža no dūmeņa plūst pāri kuģim, tad tas ir tāpēc, ka jums prātā ir tvaikoņi, kuriem vienmēr ir pretvējš. Burukuģos vējš pūš no aizmugures, tāpēc visu, kas ož, novieto cik vien iespējams tālu priekšgalā. Viņus uzveda pie platformas topburas, un sākumā likās ļoti briesmīgi šūpoties uz priekšu un atpakaļ, redzot, cik mazs izskatās un cik tālu lejā atrodas klājs. Skaidri varēja saprast— ja kritīsi, tad nav nekāda īpaša iemesla, kāpēc tev noteikti būtu jānokrīt uz kuģa klāja, nevis jūrā. Tad viņus atkal noveda lejā pakaļgalā, kur
Rainss ar kādu citu viru dežurēja pie lielās stūres pinnes, aiz kuras gaisā slējās pūķa apzeltītā aste un iekšā gar sienu apaļā lokā izliecās šaurs sols. Kuģa vārds bija «Rītausmas ceļinieks». Salīdzinājumā ar kādu no mūslaiku milzeņiem vai pat ar senākajām zvejas laivām, kārākām — apbruņotiem tirdzniecības kuģiem, dromondiem — airējamām kara galerām un galeoniem, kādi Nārnijai bija jau piederējuši, kad Visaugstākā karaļa Pltera virsvaldībā pār šo zemi bija valdījusi Lūsija un Edmunds, tas bija mazs kuģītis, jo Kaspiana senču laikā jelkāda jūrasbraukšana bija iznīkusi. Kad viņa tēvocis Mirazs, nelikumīgi piesavinājies troni, septiņus augstmaņus bija aizsūtījis pāri jūrai, tie bija spiesti nopirkt kādu galmiešu kuģi un izveidot komandu no nolīgtiem galmiešu jūrniekiem. Taču tagad Kaspians no jauna bija sācis apmācīt nārniešus jūras braukšanas mākslā, un «Rītausmas ceļinieks» bija skaistākais kuģis, ko viņš līdz šim bija uzbūvējis. Tas bija tik mazs, ka masta priekšā starp centrālo lūku un kuģa laivu vienā pusē un vistu aizgaldu (Lūsija šīs vistas baroja) — otrā brīvas klāja vietas gandrīz nebija. Tomēr tik un tā kuģītis savā ziņā bija skaistulis, jūrnieki to godāja par «lēdiju» — tik lieliski bija tā apveidi, tik tīras krāsas, katrs takelāžas apaļkoks, tauva un tapa bija darināta ar mīlestību. Jūstesam, protams, nepatika nekas, viņš visu laiku lielīgi tērgāja par tvaikoņiem, motorlaivām, lidmašīnām un zemūdenēm («Itin kā pats no tā kaut ko sajēgtu,» rūca Edmunds), turpretī abi pārējie sajūsminājās par «Rītausmas ceļinieku» un, atgriežoties kuģa pakaļgalā kajītē pie vakariņām un redzot visas debesis rietumos iegaismojamies varenā, sarkanā saulrietā, un manot, kā kuģis dreb, mutē sajuta sāls garšu un iztēlojās nepazīstamās zemes pasaules austrumu malā. Lūsijai šķita, ka viņa ir pārāk laimīga, lai spētu izdvest kaut vārdu.
Ko domāja Jūstess, vislabāk paudīs viņa paša vārdi, jo, kad visi trīs nākamajā rītā saņēma atpakaļ izžāvētās drēbes, viņš tūdaļ izvilka mazu, melnu piezīmju blociņu un ņēmās ar zīmuli rakstīt dienasgrāmatu. Blociņu viņš allaž nēsāja sev līdzi un ierakstīja tajā arī visas savas atzīmes, jo, kaut arī daudz neinteresējās ne par vienu mācību priekšmetu, tomēr ļoti lielu uzmanību pievērsa atzīmēm un mēdza citiem stāstīt un jautāt: «Es dabūju tādu un tādu atzīmi. Cik tu dabūji?» Taču, tā kā uz «Rītausmas ceļinieka»
daudz atzīmju saņemt nebija lielu cerību, tad viņš ņēmās rakstīt kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai. Pirmais ieraksts.
«7. augusts. Ja es nesapņoju, tad atrodos uz šī drausmīgā kuģeļa jau divdesmit četras stundas. Visu laiku plosās briesmīga vētra (labi, ka man nav jūras slimības). Pār kuģa priekšgalu veļas milzīgas bangas, un ik mīļu brīdi kuģis gandrīz vai nogrimst dzelmē. Visi citi izliekas to nemanām — vai nu grib plātīties ar savu drosmi, vai arī — kā saka Harolds — tāpēc, ka viena no parasto ļautiņu gļēvulīgākajām rīcībām ir izlikšanās neredzam faktus. Ir tīrais vājprāts braukt pa jūru tādā sagrabējušā, mazā tupelē kā šī. «Kuģis» nav lielāks par glābšanas laivu, un iekštelpas, protams, ir gauži primitīvas. Nav kārtīga salona, nav radio, nav vannasistabu, uz klāja nav atzveltnes krēslu. Vakarvakarā mani izvazāja pa visu šo kuģeli, un ikvienam kļūtu šķērmi ap dūšu, klausoties, kā Kaspians lielās ar savu smieklīgo pundurlaiveli — itin kā tā būtu «Karaliene Mērija». Es pūlējos viņam iestāstīt, kādi ir īsti kuģi, bet viņš ir pārāk aprobežots. E. un L., protams, mani
neatbalstīja. Manuprāt, tāda sīkaļa kā L. neaptver draudošās briesmas, bet E. lišķē K. — tāpat kā visi citi kuģa ļaudis godā viņu par karali. Es teicu, ka esmu republikānis, bet viņš bija spiests man pavaicāt, kas tas tāds esot! Šķiet, ka viņš nezina ne bū, ne bē. Lieki būs pieminēt, ka esmu iebāzts vissliktākajā kuģa kajītē, īstā apakšzemes cietuma kamerā, kurpretī Lūsijai vienai pašai atvēlēta vesela istaba uz klāja — salīdzinājumā ar pārējām kuģeļa telpām to pat varētu saukt par skaistu. K. teic, ka tas darīts tāpēc, ka viņa ir meitene. Es pūlējos viņu pārliecināt par Albertas uzskatiem, ka visas šāda veida stulbības meitenes patiesībā tikai pazemo, bet viņš izlikās to neapjēdzam. Gan jau varbūt redzēs, ka saslimšu, ja mani vēl ilgāk turēs šajā caurumā. E. saka — mēs nedrīkstot kurnēt, jo K. arī mītot kopā ar mums, lai būtu vieta L. It kā tāpēc dzīvot nevajadzētu vēl lielākā šaurībā un krietni sliktākos apstākļos. Gandrīz piemirsu minēt, ka te ir arī kāds pelei līdzīgs radījums, kas pret visiem izturas neizsakāmi nekaunīgi. Lai citi samierinās ar tādu, ja grib, bet es viņam drīz iekniebšu astē, ja izteiks savus nopēlumus pret mani. Arī ēdiens nekur neder.»