Ja Kaspianam toreiz būtu bijusi tā pieredze, ko viņš vēlāk iemantoja ceļojuma laikā, viņš šādu priekšlikumu neizteiktu, taču padaban tas šķita lielisks. —Vai, darīsim gan tā, — lūdzās Lūsija.
— Tu nāksi līdzi, vai ne? — Kaspians uzrunāja Jūstesu, kas ar apsaitētu roku bija parādījies uz klāja.
— Darīsim visu, lai tiktu prom no šīs nolādētās tupeles, — atrūca Jūstess.
— Nolādētās tupeles? — brīnījās Drinians. — Kā tu to domā?
— Civilizētā valstī — un es no tādas nāku, — atcirta
Jūstess, — kuģi ir tik lieli, ka tad, kad cilvēks ir iekšā, viņš nemaz nejūt, ka brauc pa jūru.
— Tādā gadījumā tikpat labi tu varētu palikt krastā, — sacīja Kaspians. —Vai liksi matrožiem ielaist ūdenī laivu, Drinian?
Karalis, Pelēns, abi Pevensiju bērni un Jūstess iekāpa laivā un tika aizvesti uz Felimetas liedagu. Kad viņi bija izkāpuši krastā un laiva airējās projām, palicēji pagriezās un palūkojās apkārt. Viņi jutās pārsteigti, redzot, cik mazs izskatās «Rītausmas ceļinieks».
Lūsijai, protams, bija basas kājas, jo, no rīta peldoties, viņa bija nometusi kurpes, taču, ja grasās iet pa mīkstu kūdrzemi, tad basas kājas nekādas grūtības nesagādā. Bija brīnišķīgi atkal atrasties krastā, ieelpot zetnes un gaisa smaržu pat tad, ja sākumā pamats zem kājām šķiet šūpojamies augšup un lejup — tā parasti notiek, ja cilvēks kādu laiku pabijis uz kuģa. Te bija daudz siltāks nekā uz klāja, un, šķērsojot piekrasti, Lūsijai likās, ka smiltis glaužas pie kājām īpaši tīkami. Debesīs dzirdēja cīruļa treļļus.
Viņi pagriezās uz iekšzemi un devās augšup pa diezgan stāvu, kaut arī nelielu pakalnu. Nonākuši virsotnē, visi, protams, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja «Rītausmas ceļinieku», kurš, līdzīgi lielam, vizošam kukainim, lēni airējās uz ziemeļrietumiem. Tad viņi pārgāja pāri kalna korei un kuģi vairs nevarēja saskatīt.
Nu priekšā pletās Dūrna, kuru no Felimetas šķīra apmēram jūdzi plats kanāls; pa kreisi aiz tās atradās Avra. Labi saskatāma bija mazā, baltā Nerouheivenas pilsētiņa Dūrnas piekrastē.
— Ei! Kas tas? — pēkšņi ievaicājās Edmunds.
Zaļajā ielejā, uz kuru viņi devās lejup pa nogāzi, zem
koka sēdēja seši septiņi pēc izskata rupji, bruņoti tēvaiņi.
— Nesakiet, kas mēs esam, — brīdināja Kaspians.
— Bet, jūsu majestāte, kāpēc, lūdzu, ne, — iebilda Rīpičīps, kas bija piekritis doties uz priekšu, sēžot Lūsijai uz pleca.
— Man tikko kā iešāvās prātā, — Kaspians paskaidroja, — ka te ļaudis droši vien ilgu laiku neko par Nārniju nav dzirdējuši. Pilnīgi iespējams, ka viņi joprojām neatzīst mūsu virskundzību. Tādā gadījumā, atklājot, ka esmu karalis, mēs varētu iekulties briesmās.
— Sir, mums ir zobeni, — Rīpičīps pretojās.
— Jā, Rīp, es zinu, ka mums tie ir, — teica Kaspians. — Bet, ja runa būs par triju salu atgūšanu, tad es uzskatu, ka labāk būtu te ierasties ar krietni lielāku armiju.
Patlaban viņi jau bija pienākuši ļoti tuvu svešiniekiem, no kuriem viens — liela auguma melnmatains vīrs — izsaucās: — Labs rīts jums!
— Rīts lai arī jums labs! — atteica Kaspians. — Vai Vientuļajās salās joprojām ir gubernators?
— Skaidrs, ka ir, — vīrs atbildēja. — Gubernators Gampess.
— Viņa Turība ir Nerouheivenā. Bet jūs palieciet pie mums un iedzeriet kādu glāzīti.
Kaspians viņam pateicās, lai gan jaunā paziņas izskats lāgā nepatika ne jaunajam karalim, ne pārējiem. Tomēr visi apsēdās, bet, tikko paspēja pacelt glāzes pie lūpām, kad melnmatainais pamāja saviem biedriem un zibensātrumā visi pieci viesi jau atradās spēcīgu roku tvērienā. Mirkli viņi pretojās, taču visas priekšrocības bija otro pusē, un drīz vien atnācēji tika atbruņoti, viņu rokas adauztas uz muguras un sasietas — vienīgais izņēmums bija Rīpičīps, kurš, nikni laizdams darbā zobenu, centās izlocīties no sava gūstītāja.
— Teks, uzmanies ar to zvēru, — brīdināja bandas vadonis. — Skaties, lai viņu nesavainotu. Es nebrīnītos, ja tieši par viņu maksātu visaugstāko cenu.
— Gļēvuli! Neģēli! —pīkstēja Rīpičīps. —Atdod manu zobenu un atbrīvo ķepas, ja nebaidies.
— Ha! — nokliedza vergu tirgotājs (jo tas viņš bija).
— Tas spoks prot runāt! Tas nu gan man nebūtu ienācis prātā. Lai velns par mazu zēnu paliek, ja es iekasēju par viņu mazāk par divsimt pusmēnešiem. ( Kalormenas pusmēness, kas šajā apkaimē ir visparastākā nauda, atbilst apmēram vienai trešdaļai angļu mārciņas.)
— Ak tad re, kas jūs esat, — noteica Kaspians.
— Laupāt cilvēkus un pārdodat kā vergus. Droši vien ar to lepojaties.
— Nu, nu, ne tik šerpi, — uzsauca vergu tirgotājs.
— Nebrūķē lielu muti! Jo mierīgāk uzvedīsies, jo gludāk viss noritēs. Es nedaru to aiz patikšanas. Man jāpelna dienišķā maize tāpat kā citiem.
— Kurp jūs mūs vedīsiet? — ar grūtībām izstostīja Lūsija.
— Uz Nerouheivenu, — atteica vergu tirgotājs. — Rīt tur būs tirgus.
— Vai tur ir britu konsuls? — noprasīja Jūstess.
— Kas tas par zvēru? — atcirta vīrietis.
Taču, negaidīdams, līdz Jūstess sāk gari un plaši paskaidrot, vergu tirgotājs bez liekām runām noskaldīja:
— Labāk beidz reiz tarkšķēt. Tā Pele jau murkšķ vienā gabalā, bet šitas gvelž par deviņiem mēmiem. Laižamies ceļā, biedrīši!
Četrus cilvēkbērnus sasaistīja kopā ar virvēm — ne nu gluži nežēlīgi, tomēr tā, lai neaizmūk, un lika viņiem iet lejā uz piekrasti. Rīpičīpu nesa rokās. Viņš bija beidzis kost, jo nesējs piedraudēja aizsiet viņam muti, bet sakāmā taču bija daudz, un Lūsija no tiesas brīnījās, kā šis cilvēks var ciest, ka viņu nodēvē tādos vārdos, kādos Pelēns nodēvēja vergu tirgotāju. Tomēr vergu tirgotājs ne vien
neko neiebilda, bet tikai mudināja: — Turpini vien, — ikreiz, kad Rīpičīps apklusa, lai ievilktu elpu. Reizēm bandīts piebilda: —Tas ir tikpat kā teātris, —vai: —Tīrie brīnumi, gandrīz vai vedas domāt, ka viņš saprot, ko saka! Vai tieši kāds no jums četriem to iedzinis viņam paurī? — Tas tik ļoti saniknoja Rīpičīpu, ka galu galā vārdu gūzma, ko viņš gribēja izgrūzt vienā paņēmienā, gandrīz aizrāva elpu un Pelēns apklusa.
Nokļuvuši lejā, pludmalē, iepretī Dūrnai, viņi ieraudzīja nelielu ciematiņu un piekrastē uzstumtu laivu kuģa komandas pārvadāšanai, bet nedaudz tālāk — netīru, ar kaut ko notašķītu kuģi.
— Nu, jaunieši, — teica vergu tirgotājs, — tagad visas muļķības pie malas, tad nebūs par ko vēkšķēt. Visi uz klāja!
Šajā brīdī no kāda namiņa (manuprāt, krodziņa) iznāca kāds glīts, bārdains vīrs, kas uzsauca:
— A, Pags! Vēl kādas no parastajām precēm?
Vergu tirgotājs, kura vārds acīmredzot bija Pags, visai
zemu paklanījās un pieglaimīgā balsī atteica: — Jā gan, milord.
— Cik tu prasi par šo jaunekli? — vaicāja svešinieks, norādīdams uz Kaspianu.
—Ā, —iesaucās Pags, —es zināju, ka milords izvēlēsies labāko. Nav ko censties apkrāpt milordu ar otrās šķiras preci. Rau še, uz šito puiku es pats esmu metis acis. Man viņš nudie' iepatikās, kad es saku. Man tak ir tik mīksta sirds, ka nudie' nevajadzēja ķerties pie tāda amata. Bet, ja nu ir tāds pircējs kā milords…
— Pasaki, cik tu prasi, maita tāds! — lords bargi uzsauca. — Vai tev liekas, ka man gribas klausīties melus par to tavu neģēlīgo amatu?