— Milord, trīssimt pusmēnešu — tikai jums es atdodu par tādu cenu, citam…
— Es tev došu pusotru simtu.
— Vai dieniņ, lūdzami, lūdzami, — iejaucās Lūsija. — Lai ko jūs darītu, nešķiriet mūs. Jūs nezināt… —Bet tad viņa apklusa, jo redzēja, ka Kaspians pat vēl tagad negrib, lai kāds kaut ko zinātu.
— Tātad simt piecdesmit, — teica lords. —Ja runa ir par tevi, jaunuvīt, man žēl, bet nopirkt jūs visus nav manos spēkos. Atraisi virvi manam zēnam, Pag! Un pieraugi — kamēr šie pārējie paliek tavās rokās, izturies pret viņiem labi, citādi dabūsi rūgti nožēlot.
— Nu ziniet! — Pags iesaucās. — Kas jebkad dzirdējis, ka cits manas branžas tirgonis izturējies pret savu mantu tik labi kā es? Ko? Es tak ar viņiem apejos kā ar paša bērniem.
— Varbūt arī, ka tā ir, — otrs bargā balsī atteica.
Nu bija pienācis briesmīgais mirklis. Kaspianam atraisīja
virves, un viņa jaunais saimnieks sacīja: — Iesim pa šo ceļu, puis, — un Lūsija sāka rūgti raudāt, un Edmunda seja kļuva pilnīgi neizteiksmīga. Kaspians pameta atpakaļ pār plecu skatienu un uzsauca: — Neskumstiet! Esmu pārliecināts, ka beigās viss būs labi. Uz redzi!
— Nu, jaunkundzīt,—Pags sacīja. —Nesāc uztraukties un nesabojā savu izskatu — rīt tak tirgus diena. Esi laba meitene, tad tev nebūs par ko bingāt, vai skaidrs?
Tad laivu ar viņiem aizairēja uz vergu kuģi un viņus noveda lejā — garā, patumšā un diezgan netīrā telpā, kur jau atradās daudz citu nelaimīgu cietumnieku, jo Pags, protams, bija pirāts, kurš tikko kā atgriezies no brauciena pa salām, kur bija vaņģojis visus, ko vien spēja savaņģot. Neviens pazīstams cilvēks bērniem gūstekņu vidū neatradās; saķerti lielākoties bija galmieši un terebintieši. Tā nu viņi tur sēdēja salmos un prātoja, kas gan notiek ar Kaspianu, kā arī pūlējās apturēt Jūstesa runas plūdus, no kuriem varēja saprast, ka vainīgi ir visi, tikai ne viņš.
Pa to laiku Kaspians pārdzīvoja daudz interesantākus brīžus. Pircējs aizveda viņu pa nelielu taku starp divām ciemata mājām uz tukšu laukumu aiz ciemata. Tad šis cilvēks pagriezās ar seju pret Kaspianu.
— No manis tev, zēn, nav jābaidās, —viņš sacīja. — Es izturēšos pret tevi labi. Iemesls, kāpēc es tevi nopirku, bija tava seja. Tu man kādu atgādini.
— Milord, vai drīkstu pavaicāt — ko īsti? — Kaspians jautāja.
— Tu atgādini manu valdnieku, Nārnijas karali Kaspianu.
Tad Kaspians nosprieda pārcirst mezglu vienā vēzienā.
— Milord, viņš atteica, — es esmu jūsu valdnieks. Es esmu Nārnijas karalis Kaspians.
— Tu nu atļaujies lielu vaļību, — otrs attrauca. — Kā lai es zinu, ka tu runā taisnību?
— Pirmkārt, pēc manas sejas vaibstiem, — sacīja Kaspians. — Otrkārt, tāpēc, ka es viegli varu uzminēt, kas jūs pats esat. Jūs esat viens no septiņiem Nārnijas augstmaņiem, kurus mans tēvocis Mirazs aizsūtīja pāri jūrai un kurus es esmu ieradies sameklēt, proti, jūs esat vai nu Argozs, Bērns, Oktāzians, Restimārs, Mavramorns vai, vai… pārējo vārdus esmu aizmirsis. Un beidzot — ja jūs, milord, aizdosiet man savu zobenu, es godīgā cīņā ar jebkuru vīru darbos pierādīšu, ka esmu Kaspiana dēls Kaspians, Nārnijas likumīgais valdnieks, Kēras Paravelas īpašnieks un Vientuļo salu imperators.
— Pie visiem svētiem, — izsaucās vīrietis, — tā ir viņa tēva balss, un tas ir arī tēva runasveids. Mans senjor… jūsu augstība… — un viņš klajajā laukā nometās uz ceļgala un noskūpstīja sava valdnieka roku.
—Nauda, ko jūs, milord, izdevāt manas personas izpirkšanai, tiks atmaksāta no valsts kases, — piebilda Kaspians.
— Tā vēl neatrodas Paga makā, sir, — paskaidroja lords Bērns, jo tas bija viņš. — Un es esmu pārliecināts, ka tā tur arī nenonāks. Esmu mēģinājis simtiem reižu piedabūt viņa Turību, šejienes gubernatoru, pārtraukt šos neģēlīgos darījumus ar cilvēkiem.
— Milord Bērn, — sacīja Kaspians, — mums jāparunā par šo salu statusu. Taču vispirms pastāstiet, milord, ko pats esat pārdzīvojis.
— Daudz ko stāstīt jau nav, sir. Kopā ar saviem sešiem biedriem es nokļuvu līdz šīm salām, iemīlējos kādā no šejienes meitenēm un sapratu, ka jūra man ir līdz kaklam. Turklāt, kamēr valsts vadības grožus rokās turēja jūsu augstības tēvocis, Nārnijā atgriezties nebija jēgas. Tā nu es apprecējos un kopš tā laika esmu dzīvojis te.
— Un kāds ir gubernators, šis Gampess? Vai viņš joprojām atzīst Nārnijas karali par savu valdnieku?
— Vārdos — jā… Viss tiek darīts karaļa vārdā. Tomēr viņš pārāk nepriecātos, redzot, ka pie viņa ierodas īsts, dzīvs Nārnijas karalis. Un, ja jūsu augstība nostātos viņa priekšā viens un neapbruņots, viņš jau nu gan nenoliegtu savu lojalitāti, taču izliktos, ka jums netic. Jūsu gaišības dzīvība būtu briesmās. Kāda šajos ūdeņos ir jūsu augstības pavadonība?
— Padaban ap ragu brauc mans kuģis, — teica Kaspians. — Ja nonāktu līdz sadursmei, manā rīcībā būtu ap trīsdesmit bruņotu vīru. Vai man nevajadzētu pavēlēt kuģim iebraukt ostā, uzbrukt Pagam un atbrīvot manus draugus, ko viņš tur gūstā?
— Es to neieteiktu, — Bērns sacīja. — Tiklīdz izceltos sadursme, no Nerouheivenas izbrauktu divi trīs kuģi, lai glābtu Pagu. Jūsu augstībai jāizliekas, ka jūsu rīcībā ir lielāki spēki, nekā ir patiesībā, un jāiebiedē viņi ar karaļa vārdu. Līdz patiesai kaujai nedrīkst nonākt. Gampess ir gļēvulis, un viņu var iebiedēt.
Vēl kādu brīdi parunājušies, Kaspians un Bērns nogāja lejā liedagā mazliet uz austrumiem no ciemata, un tur Kaspians ļāva atskanēt savam ragam. (Viņam nebija līdzi lielā Nārnijas burvju raga, karalienes Sjūzenas raga, to viņš bija atstājis mājās reģentam Trampkinam, lai tas būtu viņa rīcībā, ja karaļa prombūtnē valsti piemeklētu kaut kas ārkārtējs.) Drinians, kas, vērojot jūru, gaidīja signālu, tūlīt atpazina tā skaņu, un «Rītausmas ceļinieks» piebrauca tuvāk krastam. Atkal tika nolaista laiva, un pēc īsa brīža Kaspians ar lordu Bērnu jau atradās uz klāja un paskaidroja radušos stāvokli Drinianam. Viņš, tāpat kā iepriekš
Kaspians, «Rītausmas ceļinieku» gribēja tūdaļ piestūrēt līdzās vergu tirgotāju kuģim un uzkāpt uz tā, taču Bērns atkārtoja iepriekšsacītos iebildumus.
— Stūrējiet tieši pa šo kanālu, kapteini, — Bērns sacīja, — un tad apkārt zemesragam uz Avru, kur atrodas mans īpašums. Tomēr vispirms uzvelciet mastā karaļa standartu, izkariniet visus vairogus un izvietojiet, cik vien iespējams, lielāku skaitu vīru uz masta paaugstinājuma. Un apmēram piecu bultas šāvienu attālumā no šejienes, kad priekšgals jau šķels atklāto jūru, ātri noraidiet dažus signālus.
— Signālus? Kam tad? — brīnījās Drinians.
— Nu taču visiem tiem kuģiem, kuru mums nav, bet kuri mums, pēc Gampesa domām, tikpat labi varētu būt.
— A, sapratu, — noteica Drinians, rokas berzēdams.
— Un viņi mūsu signālus nolasīs. Ko man raidīt? Visai flotei braukt ap Avras dienvidu galu un sapulcēties pie…
— … Bērnstedas, — teikumu pabeidza lords Bērns.
— Tā būs lieliska pavēle. Ja jums būtu kādi kuģi, tad no Nerouheivenas to karavāna nebūtu redzama.
Kaspians skuma, ka citiem jānīkst gūstā uz Paga vergu kuģa, tomēr pašam pret savu gribu atlikusī dienas daļa noritēja ļoti tīkami. Vēlā pēcpusdienā (jo, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, vajadzēja airēt), pagriezuši stūri pa labi, apmezdami loku ap Dūrnas ziemeļaustrumu galu un turpinādami ceļu tālāk gar Avru, viņi iebrauca salas dienvidkrastā, labā ostā, kur līdz pašai ūdens malai lejup stiepās Bērna skaisto zemju nogāzes. Bērna ļaudis, no kuriem laba daļa bija strādājuši tīrumos, visi izrādījās brīvi cilvēki un pati lēņu muiža —jauka, plaukstoša saimniecība. Visi izkāpa krastā un tapa karaliski pacienāti mājā ar pīlāriem un pazemu jumtu. No tās varēja pārredzēt līci. Bērns, viņa laipnā sieva un jautrās meitas visus labi pamieloja. Taču, kad satumsa, Bērns aizsūtīja kādu vīru ar laivu uz Dūrnu, lai tiktu veikti daži priekšdarbi (viņš neteica, kādi) nākamajai dienai.