Ceturta nodaļa Ko Kaspians te darīja
Nākamajā rītā lords Bērns pamodināja savus viesus agri un pēc brokastīm lūdza, lai Kaspians visiem vīriem liek ieģērbties no galvas līdz kājām bruņās. — Un pats galvenais, —viņš piebilda, —lai viss būtu tīrs un kārtīgs, itin kā liela kara starp augstiem karaļiem pirmās kaujas rītā, un šajā karā šķietami noraudzītos visa pasaule. — Tā arī izdarīja, un pēc tam trijās laivās Kaspians ar saviem vīriem un Bērns ar dažiem savējiem devās uz Nerouheivenu. Karaļa laivas pakaļgalā plīvoja viņa standarts, un viņam līdzi brauca taurētājs.
Kad viņi sasniedza Nerouheivenas kuģu piestātni, Kaspians ieraudzīja, ka viņus sagaidīt sapulcējies krietni liels ļaužu bars. — Tāpēc jau es vakar aizsūtīju ziņu, — paskaidroja Bērns. — Tie visi ir mani draugi un godīgi cilvēki.
Un, tiklīdz Kaspians izkāpa krastā, pūlis sāka urravot un saukt: — Nārnija! Nārnija! Lai dzīvo karalis! — Tajā pašā brīdī — arī par to varēja pateikties Bērna sūtņiem — daudzās pilsētas daļās ieskandējās zvani. Tad Kaspians lika nostāties priekšā karognesējam ar karaļa standartu, sākt pūst taures un visiem pārējiem izvilkt no makstīm zobenus un ar svinīgām, bet reizē arī līksmām sejām soļot pa ielu tā, ka tā drebētu un trīcētu. Vīru bruņas mirdzēja (jo rīts bija saulains), tā ka ilgi šajā spožumā bija grūd noskatīties. Sākumā vienīgie ļaudis, kas sveica atbraucējus, bija Bērna vēstnešu apziņotie iedzīvotāji, kuri zināja, kas notiek, un
vēlējās, lai tas notiktu. Taču tad piebiedrojās visi mazie bērni, jo viņiem patika gājieni un viņi tos bija redzējuši ļoti reti. Tad pievienojās visi skolēni, jo tiem ari patika gājieni un viņi noprata — jo lielāks būs troksnis un drūzma, jo mazāk ticams, ka šajā rītā notiks mācības. Pēc tam pa logiem un durvīm galvas izbāza vecās sievietes un sāka mēļot un sveikt atnācējus, jo to priekšgalā gāja kāds karalis, un kas gan ir gubernators salīdzinājumā ar karali? Šā paša iemesla dēļ iečalojās arī jaunuves, turklāt viņām patika arī Kaspians, Drinians un pārējie glītie jaunekļi. Un visbeidzot ieradās arī jaunie vīrieši, lai redzētu, ko tik ļoti apbrīno jaunās sievietes, un tad, kad Kaspians pienāca pie pils vārtiem, gavilēja gandrīz visa pilsēta, un Gampess, kas kvernēja pilī, nelietderīgi nīkdams un jaukdamies pa rēķiniem, formulāriem, likumiem un noteikumiem, šo troksni dzirdēja.
Pie pils vārtiem Kaspiana muzikants skaļi notaurēja un nokliedzās: —Atvērt vārtus Nārnijas karalim, kas ieradies vizītē pie sava uzdcamā un sirdsmīļotā apakšnieka, Vientuļo salu gubernatora! — Tajos laikos uz salām visu darīja nevīžīgi un lempīgi. Atvērās tikai mazās sānu durtiņas, un pa tām iznāca sapinkojies cilvēks, kam galvā bija nevis bruņucepure, bet veca, netīra mice un rokā sarūsējis pīķis. Ieraudzījis spožās bruņās tērptos stāvus, viņš samirkšķināja acis. — Viņ' Turb' ni-pi-ņam, — viņš nopurpināja (tam vajadzēja nozīmēt: «Viņa Turība nepieņem»). —Nikād's sarun's bes pi-teikšan. Run't var tik starp deviņ' un desmit pēc puzdin otr'sezdin ikmēnes!
— Noņem cepuri Nārnijas vīru priekšā, tu, suns, — nodārdināja lords Bērns un gāza rupeklim ar cimdoto roku tā, ka mice nolidoja zemē.
— Teit'n? Kas te dar's? — iesāka durvju sargs, taču neviens nepievērsa viņam uzmanību. Divi Kaspiana vīri iegāja pa durtiņām iekšā un, kādu brīdi padarbojušies ap bultām un aizvirtņiem (jo visi bija sarūsējuši), plaši atvēra abas vārtu puses. Karalis ar pavadoņiem iesoļoja pagalmā. Te salasījās pulciņš gubernatora apsargu un klupdami krizdami pa dažādām durvīm izmetās ārā vēl vairāki vīri (gandrīz visi slaucīdami mutes). Kaut gan viņu bruņas bija apkaunojošā stāvoklī, tie, ja zinātu, kas notiek, kāda virsnieka vadībā varbūt būtu uzsākuši cīniņu — tāpēc šis mirklis bija bīstams. Kaspians nedeva viņiem laiku pārdomām.
— Kurš ir jūsu kapteinis? — viņš noprasīja.
— Lielākā vai mazākā mērā es, ja jūs apjēdzat, ko es gribu teikt, — sacīja gurdena, bet švītīga izskata jauns puisis, kam bruņu vispār nebija.
— Mēs vēlamies, — sacīja Kaspians, — lai mūsu karaliskā vizitācija mūsu valstij piederošajās Vientuļajās salās būtu, ja iespējams, priecīgs notikums, nevis bieds mūsu lojālajiem pavalstniekiem. Ja tas tā nebūtu, tad man būtu kaut kas sakāms par jūsu apsargu bruņām un ieročiem. Šoreiz, lai būtu kā būdams, es jums piedodu. Lieciet atvērt mucu vīna, lai jūsu vīri var iedzert uz mūsu veselību, taču rīt pusdienlaikā mēs vēlamies viņus redzēt šeit, šinī pagalmā, nevis klaidoņu, bet karavīru izskatā. Parūpējieties par to vai arī izpelnīsieties no mums dziļu nosodījumu. Kapteinis nožāvājās, taču Bērns nekavējoties uzkliedza: — Karalim trīsreiz «urā»! — un kareivji, kas nebija palaiduši gar
ausim vīna mucas pieminēšanu, pat ja arī neko citu nesaprata, pievienojās saucienam. Kaspians pavēlēja lielākajai daļai paša vīru palikt pagalmā. Viņš pats kopā ar Bērnu un Drinianu, kā arī četriem citiem iegāja hallē.
Tālajā galā kopā ar vairākiem sekretāriem pie galda sēdēja viņa Turība, Vientuļo salu gubernators. Gampess bija īdzīga paskata vīrs ar kādreiz sarkaniem, tagad jau gandrīz pilnīgi sirmiem matiem. Kad svešinieki ienāca, viņš pacēla acis un tad atkal pievērsa skatienu saviem papīriem un, kā jau pieradis, noskaldīja: — Iepriekš nepieteiktas sarunas notiek tikai no deviņiem līdz desmitiem vakarā katru otro sestdienu.
Kaspians pamāja Bērnam un pagāja malā. Bērns ar Drinianu paspēra soli uz priekšu, un katrs satvēra savu galda galu. Viņi to pacēla un aizlingoja uz vienu halles
pusi, kurtas apvēlās —vēstulēm, dosjē, tintnīcām, spalvaskātiem, zīmogiem un dokumentiem aizlidojot uz visām pusēm. Tad, ne rupji, bet stingri, it kā roku vietā viņiem būtu metāla knaibles, izrāva Gampesu no krēsla un nosēdināja apmēram četru pēdu attālumā tam iepretī. Kaspians nekavējoties ieņēma gubernatora vietu un uz ceļgaliem uzlika kailu zobenu.
— Milord, — pievērsis ciešu skatienu Gampesam, — viņš sacīja, —jūs mūs neapsveicāt gluži tā, kā mēs gaidījām. Es esmu Nārnijas karalis.
— Sarakstē nekas tāds nav manīts, — atrūca gubernators, — protokolos arī ne. Nekas tamlīdzīgs mums nav ziņots. Viss ačgārni. Labprāt iepazīšos ar jebkuru iesniegumu…
—Un mēs šeit esam ieradušies, lai ievāktu ziņas, kā jūsu Turība pilda savus pienākumus, — Kaspians turpināja. — Ir divi fakti, par kuriem es prasu īpašus paskaidrojumus. Pirmais, ka apmēram simt piecdesmit gadu laikā Nārnijas kronis nav saņēmis no salām pienācīgās nodevas.
— Šis jautājums būtu jāizskata nākamajā mēnesī Padomes sēdē, — teica Gampess. —Ja kāds pieprasīs, lai nodibina komisiju, kas nākamā gada pirmajā sanāksmē ziņotu par salu finansiālo vēsturi, tad…
— Mūsu likumos ir arī pilnīgi skaidri noteikts, — turpināja Kaspians, — ka gadījumos, kad nodevas netiek maksātas, viss parāds jāatlīdzina Vientuļo salu gubernatoram no savas kabatas.