— Kāpēc raudi? — tas līdzjūtīgi jautāja. — Kas nodarījis tev pāri? Vai gribi, pastāstīšu, kā es valzirgam iedūru lūpā, dabūsi kārtīgi izsmieties!
Taču jūras zvaigznei tas nebija prātā.
— Liec mani mierā, — viņa dzedri sacīja. — Man galīgi apnicis klausīties tavos tērgājumos par visādiem valzirgiem.
Jūras ezis, samulsis un noniecināts, atmuguriski atkāpās, bet jūras zvaigzne sāka rāpties pa rifa sānu uz augšu. Rāpās tikmēr, kamēr uzrāpās pašā virsotnē, kas bija izlīdusi no ūdens kā maza saliņa. No šejienes viņa atkal paskatījās uz debesu zvaigzni, ieraudzīja to vēl gaišāku un diženāku, un viņai vēl lielāka skaudība sažņaudza sirdi, bet no acīm atkal lija asaras.
Un nakts, kā jau sacīju, bija dzidra, tik dzidra, ka no augstajām debesīm tāpat varēja redzēt rifu, uz kura uzrāpās jūras zvaigzne, tāpēc arī debesu zvaigzne ieraudzīja, kā apakšā raud jūras zvaigznīte.
— Kas noticis? — tā noraizējusies jautāja. — Vai ir glīti tā pinkšķēt, ka var dzirdēt pat debesīs?
— Es vairs nevaru! — jūras zvaigzne iesaucās. — Man apnicis kvernēt līča dzelmē! Man derdzas jūras eža penterē- jumi! … Es gribu pacelties augstu, gribu spīdēt debesīs, gribu, lai visi tīksminātos par mani, gribu būt tāda kā tu! .. .
— Gribi spīdēt debesīs … — debesu zvaigzne domīgi atkārtoja. — Gribi pacelties augstībā . ..
Un tā sūtīja uz leju savu zilo staru. Stars atsitās pret rifu un kā zils pavediens apvijās ap jūras zvaigzni. Tad pacēla viņu un aiznesa neaptveramās debesu tālēs.
Kamēr stars nesa, jūras zvaigzne pārstāja šņukstēt un drīz vien sāka smaidīt. Iedomājieties, kāda laime viņai tikusi — kas varētu tam noticēt!. .. Garajā starā viņa šūpojās kā šūpolēs, un viņas sirdi pārņēma bezgalīgs pašlepnums. «Ai,» viņa sev sacīja, «cik apbrīnojams mans liktenis! Vēl taču neviena jūras zvaigzne nav pacēlusies tādā reibinošā augstumā. Nezin vai no līča mani redz manas māsas? Ja viņas redz, tad, protams, aiz skaudības vai pušu plīst, ha-ha! …»
Kad jūras zvaigzne bija izšūpojusies pēc sirds patikas, viņa sāka skatīties apkārt. Jā, šeit patiešām nav līcis! … Debesīm nebija ne sākuma, ne beigu, ne dibena, ne virsmas. Kur tikai viņa skatījās, visur bija bezgalīgs izplatījums, neskaitāmi zvaigznāji un tumši, noslēpumaini miglāji, kuros iemaldījusies nekad nespētu sameklēt atpakaļceļu … Un, jo vērīgāk jūras zvaigzne skatījās, jo neomulīgākas un baismākas viņai šķita augstās debesis. Reiz viņu tik tikko nenotrieca asteroīds, kas cietāks nekā krams, reiz tik tikko neizdedzināja acis garām aiztraukusies komētas aste, bet attālāk divas milzīgas zvaigznes tā ietriecās viena otrā, ka sabirza lauskās, kas pašķīda uz visām pusēm, tikai par mata tiesu neskardamas jūras zvaigzni. Viņa gribēja paslēpties, tomēr, lai cik grozījās apkārt, nekur nepamanīja nevienu mierīgu kaktiņu vai ieplaku, kur varētu netraucēta pakvernēt un atpūsties no pieredzētām briesmām. Jūras zvaigznei uzmācās nemiers. «Ai,» viņa sev sacīja, «nezin vai labi darīju, ka iekāroju augsto izplatījumu … Netiku domājusi, ka debesis ir tik draudīgas un nemājīgas. Tagad redzu, ka nav nekāda laime būt par zvaigzni debesīs. Šeit taču vienas vienīgas briesmas, šeit ne mirkli nav miera, un es esmu tik vientuļa, tik bezgalīgi vientuļa, ka vientuļākai būt vairs nav iespējams! …»
Tagad viņa atcerējās savu mierīgo līci, no kura atsacījusies, atcerējās omulīgo kaktiņu rifa pakājē, kuru atstājusi, atcerējās arī draugu jūras ezi, kuru nopulgojusi. .. «Ai, cik laimīga tur es biju!» jūras zvaigzne pavisam noskuma. «Un kā tur man trūka, un kur bija mans prāts, ka iekāroju šīs nelāgās debesis?!»
Un jūras zvaigzni pārņēma tāds nemiers un īgnums, ka, vairs nespēdama izturēt, viņa žēli sauca pēc palīdzības.
Izdzirdējis viņas saucienus, mēness piepeldēja tuvāk.
— Nu kāpēc tu kliedz? — viņš brīnījās. — Un kā tu, tik maza, šeit nokļuvi?
— Es … es … — jūras zvaigzne šļupstēja, — es gribu uz mājām … jūrā.
— Bet saki — kā tu šeit nokļuvi? — mēness neatlaidīgi jautāja.
— Es … es dzīvoju jaukā līcī un biju ļoti, ļoti laimīga … Un man nekā netrūka. Taču kādā skaidrā naktī debesu zvaigzne noskatījās manī… Tā ieraudzīja, cik man ir labi, mierīgi un patīkami. Tāpēc aiz skaudības ņēma un sasēja mani ar savu staru, bet sasietu nolaupīja, — jūras zvaigzne pat aizgūtnēm meloja. — Un nolaupījusi te pameta likteņa varā … lai es galīgi aizietu bojā šajās briesmīgajās debesīs …
— Vai tiešām tā bija? — mēness brīnījās.
— Varat pajautāt jūras ezim, viņš apliecinās, ka tas viss ir svētākā patiesība! — jūras zvaigzne apgalvoja. — Tikai ļaujiet man atgriezties mājāāās! — viņa atkal sāka pinkšķēt.
— Nu labi, labi, — mēness sacīja.
Viņš piepeldēja pie zilā stara un ar savu aso sirpi to pārgrieza — tieši tad, kad jūras zvaigzne karājās virs sava līča.
Tiklīdz stars pārtrūka, zvaigzne noplunkšķēja līcī un steidzīgi aizirās uz savu omulīgo kaktiņu rifa pakājē. Viņa sirsnīgi sasveicinājās ar apstulbušo jūras ezi un tūlīt nolikās atpūsties pēc tik bīstama un neprātīga ceļojuma. Tā kā nakts joprojām bija dzidra, tik dzidra kā nekad, tad jūras zvaigzne pirms aizmigšanas atkal ieraudzīja, ka augsti spīd debesu zvaigzne un pie tās piepeldējis mēness. Viņi droši vien runāja par jūras zvaigzni un tās meliem, jo abi klusi un iecietīgi smējās …
KONCERTJOKS
Melnulis spīdīgais, vārtīdamies celma praulos, izdzirdēja tauru skaņas. Viņš izlīda un ieraudzīja, ka plakaņu pulks soļo pa mežmalas pļavu. Vieni taurēja ar saritinātām lapiņām, citi sauca:
— Uzmanību, uzmanību! … Liels koncerts! … Zem vecās bekas! … Dzied konkursu laureāte cikāde!… Pēc trešā zvana ieeja zālē slēgta!… Uzmanību! … Uzmanību! … Tikai šovakar! …
Melnulis spīdīgais paskatījās uz celma ēnu — ehē, tā jau krietni izstiepusies. Tātad vakars degungalā, jāsteidzina tikai posties uz koncertu …
Kad melnulis spīdīgais beidzot ierāpoja vasaras koncertzālē zem milzīgas bekas cepures, šeit jau bija sapulcējušies |oti daudzi skatītāji: lapgrauži, spīļastes, maijvaboles, mārītes, ūsaiņi, sienāži… No purva atčāpoja pat ūdensblusas, tik tikko spēdamas pavilkt pie sauszemes nepieradušās kājeles. Smecer- nieki atstiepa līdzi priedes skuju, bet spīļastes — ģeorģīnes ziedu, lai koncerta laikā varētu panašķoties. Vairāki zirnekļi un zirneklīši šūpojās pie griestiem pašu pītās šūpolēs. Lielajā ložā tupēja taurenis admirālis ar taurenīti admirālieni. Melnulis spīdīgais ierāpās blakus ložā, kurā jau bija plaši iepletusies biešu blakšu saime. Melnulis tās visas aiz skausta izsvieda ārā un, ērti atlaidies, ar acīm ieurbās skatuvē.
Trešo reizi ieskanējās pļavu pulkstenīte, pie griestiem nodzisa jāņtārpiņu spuldzītes, atvērās deviņu zirnekļa tīklu priekškars, un uz skatuves iznāca pieteicēja — lapsene ar sažņaugtu vidukli.
— Sākam koncertu! — viņa iesaucās. — Dziesma par sauli. Daļas: allegro, grazioso, scherzo, moderato… Ļoti stingri lūdzam koncerta laikā neēst. Nav glīti!
Uz skatuves iznāca dziedātāja, konkursu laureāte cikāde, apsegusies ar valdzinošu pieneņpūku šalli. Aiz viņas nostājās mazu cikādīšu koris. Viņas sāka dziedāt: