Atminiet, atminiet, atminiet, — soliste cikāde mudināja.
Taču runājieieieiet! —
cikādītes piebalsoja.
Un atkal neviens neatsaucās. Šķita, ka koncertmīklu neviens vairs neatminēs!
Tad melnulis spīdīgais neizturēja un, vēl arvien karādamies ar galvu uz leju, iespiedzās:
— Es! … Es esmu spilgtāks nekā saule!
Visi izbrīnā pat atliecās un vērās uz melnuli.
— Es! … Es zaigoju vairāk nekā saule! — viņš atkal iespiedzās.
Tad sprakšķi, vēderus saķēruši, sāka smieties.
— Tas tik ir joks! Tas tik ir joks! Koncertjoks!
Un ūdensblaktis piebilda:
— Plīstam pušu aiz smiekliem! Plīstam pušu aiz smiekliem!
— Pārplīsīs vēderiņi! Pārplīsīs vēderiņi! — Kamenes smiedamās locījās.
— No smiekliem vai gals klāt, no smiekliem vai gals klāt! — skudras pat vaimanāja.
Lapgrauži basos ducināja:
— Šis praulainis — spilgtāks nekā saule? Šis praulainis?
— Mēs šim nu belzīsim! Mēs šim nu belzīsim! — melnuļa radinieces visēdājas vaboles, noskaitušās un nespēdamas paciest kaunu, draudēja.
— He, he, hē! — zvaigāja ragastes.
— Ki, ki, kl! — blusas drebinājās.
Pat pati soliste cikāde neizturēja:
— Hāāāā! — spalgi iesmējās.
Un te notika kaut kas negaidīts: aiz smiekliem sāka kratīties pat vecā beka. Tās lielā un mīkstā cepure neizturēja un uzkrita kā spilvens skatītāju zālei. Sacēlās jezga, tomēr smiekli tik un tā nerimās — tie lauzās ārā no sašķīdušās cepures apakšas un vēlās pār pļavām un mežiem …
Jautrās katastrofas vietā atsteidzās glābēju zirnekļu brigāde. Tie veikli ar pavedieniem apvija bekas cepuri un pacēla to zem egles zara. Tiklīdz cepure pacēlās, melnulis spīdīgais pirmais izlēca ārā un aizmuka, ko kājas nes. Viņš skrēja bez apstājas, kamēr nokļuva meža citā galā. Bet arī šeit viņu panāca smieklu ■šaltis. Saniknotais un pārgurušais melnulis spīdīgais paskatījās uz debesīm un ieraudzīja, ka saule tāpat smejas — no smiekliem lai pat vaigi plīst…
Melnulis pacēla uz augšu ķepu un piedraudēja saulei:
— Es tev vēl atriebšos, skauģe! . .. Tas ir tavs darbs!
Un ielīda vecā celmā.
MUKŠANA NO AKVARIJA
Akvārijā iesvieda lielu dzeloņainu gliemezi — īstu jūras skaistuli. Kamēr tas nogrima līdz dibenam, ūdens ap to burbu- lēja un meta ap]us, bet divas mazas akvārija zivtiņas, Kite un Pite, ierāvās kaktā, nezinādamas, ko domāt, un baidīdamās pat pakustēties.
Kad ūdens norima, gliemezis palūkojās apkārt un neapmierināts noņurdēja:
— Tad raugi, kur nokļuvu! . .. Stikla kastē. Fui!
Zivtiņas neatsaucās — abas vēl nebija atjēgušās no pieredzētām bailēm.
— Raugi, ko esmu sagaidījis! — skaistulis gliemezis izgāza savu īgnumu. — Ko te teikt!… Saja kastē pat nav kur pagrozīties!
— Šeit nav kaste! — Kite sadūšojusies ierunājās.
— Šeit ir akvārijs, — Pite piebilda.
— Akvārijs? .. . Kas par blēņām! Fui! — gliemezis pavisam saīga. — Ir nu gan mani iegrūduši!
— Neskumsti, — Kite mierināja viņu. — Šeit tev patiks. Paskaties, cik daudz glītu, apaļu akmentiņu dibenā un cik augsta zāle, bet naktī…
— Bet naktī, — Pite uztvēra, — spīd zaļa spuldze!
— Fui, fui, fui! — gliemezis tās pavisam nopēla. — Iedomājieties, akmentiņi! . .. Tikai iedomājieties — spuldze! … Zāle! .. . Fui! — Šeit it viss gliemezim nepatika.
— Bez tam šeit ir … — Kite jau iesāka.
— Vēl šeit ir, — Pite aizsteidzās tai priekšā, — spoža monēta dibenā. Vari to pievākt.
— Jā, jā, vari to pievākt, — Kite laipni piekrita.
Zivtiņu labestība aizkustināja dzeloņaino gliemezi.
— Paldies, — tas tencināja mīlīgākā tonī. — Bet man nav •vajadzīgs tāds, ja tā drīkst izteikties, dārgums. Tur, kur es dzīvoju, mētājās kastēm zelts, pērles varēja vākt pēc sirds patikšanas un monētas bija izkaisītas kā putraimi, neviens uz tām ij nepašķielēja, tikai rūsa ēda.
Zivtiņas izbrīnā pat iepleta mutes.
— Vai tiešām pasaulē ir tāds akvārijs? — neticēdamas viņas jautāja.
— Akvārijs? Ha! — gliemezis pasmējās. — Tur nav nekāds .akvārijs. Tur ir okeāns!
— Okeāns … — abas zivtiņas reizē atkārtoja.
Tas vārds skanēja tik cēli un bija tik liela noslēpuma pārpilns, ka viņas bez pārstājas to atkārtoja un atkārtoja.
— Bet saki — vai tālu atrodas tas okeāns? — Kite jautāja.
— Un kā tas izskatās? — Pite piebilda.
— Vai tad jūs līdz šim neesat dzirdējušas par okeānu? — gliemezis šausminājās. — Ir nu gan aizkakts! Un iegrūduši mani tādā, fui, fui!
— Mums neviens par to nav stāstījis, — Kite taisnojās.
— Mēs abas esam dzimušas akvārijā, — Pite nopūtās.
— Esi tik labs, pastāsti, — abas lūdza.
Gliemezis bija slinks stāstītājs, tomēr šajā šaurajā kastē, ko dēvē par akvāriju, cita nekā nebija ko darīt, bet zivtiņas bija tik mījas un vērīgas, ka viņš iesāka:
— Pa okeānu varētu peldēt visu mūžu — tomēr līdz galam' un malai tik un tā nespētu aizpeldēt. Tā dzelmes ir tik dzijas un noslēpumainas, ka pat visskaidrākajā dienā tur neielaužas neviens saules stars, bet virsū, uz viļņiem, šūpojas putni un peld kuģi … Un kādas klintis rēgojas tā dibenā, kādi koki žu- burojas, kādi koraļļu labirinti, kādi dzīvu puķu un zālāju plašumi! .. . Tad zivis un zivis! … Lielākas nekā vesels nams, mazākas nekā jūsu zvīņas, gan lidojošas, gan mirdzošas un dziedošas … Pat plēsīgās haizivs mutē peld maza zivtiņa, tāda kā jūs abas, un izvāc no zobiem ēdiena druskas, tikpat kā ar suku tos tīra, un haizivs neaiztiek zivtiņu, abas ir vislabākās draudzenes…
Gliemezis vēl stāstīja par lielu, skaistu kuģi, kas nogrimis pirms tūkstošiem gadu. Tas vedis amforas ar vīnu, un — iedomājieties tikai! — kāds draiskulis astoņkājis paķēris gliemežvāku un ar to pārsitis vienu amforu. Izsūcis no tās visu vīnu un tā piedzēries, ka visas astoņas kājas tam samudžinājušās un droši vien līdz šim nespējot tās atmudžināt, te tev nu bija žūpošana, ha-ha! …
— Bet reiz, — gliemezis atcerējās, — briesmīgais cunami vilnis pārplūdināja piekrastes pilsētu un no tās atripināja okeāna dibenā — uzminiet, ko? .. . Elektrisko ģitāru! Tad gan mums bija izpriecas! Jūras velns ar savu garo ūsu piesēja ģitāru pie nogrimuša enkura, plēsonīgā raja pievienoja pie tās savu elektrizēto asti, un tad kalmārs ar saviem desmit garajiem pirkstiem sāka raustīt tās stīgas … Tas tik bija koncerts! .. . Visi atsteidzās klausīties — gan pluskainais jūras zirdziņš, gan jūras adata un vēzis vientuļnieks ar savu mājiņu . .. Tomēr visu sabojāja nejaukā zāģzivs. Tā iekāroja palūkoties, kas atrodas ģitāras iekšienē un pārzāģēja ar savu aso zāģi …
Kite un Pite, mutes atvērušas un ačeles iepletušas, klausījās gliemeža stāstījumā. Nu, nu! .. . Viņas it kā dzīvoja un nira apbrīnojamā, neaptveramā, brīnumu pārpilnā pasaulē, ko sauc par okeānu. Abas pat aizmirsa apēst nobērtās druskas; tikai klausījās un lūdza, lūdza: